Mājbūšana © DIENA(4)
"Komēta ir vientuļa zvaigzne, kas zaudējusi jēgu un ar ugunīgu asti traucas pasaules izplatījumā. Visām citām zvaigznēm ir savi noteikti ceļi, bet komēta var parādīties jebkuru brīdi. Arī te." Nudien nedomāju, ka pienāks brīdis, kad SestDienas redaktora sleju sākšu ar citātu no savas, nebaidīšos teikt, nozīmīgākās bērnības un varbūt visas dzīves grāmatas – Tūves Jānsones Komēta nāk.
Vīruss velk uz mūsu pusi © DIENA(21)
Kamēr dabā turpinās pavasaris un Putins Krievijas dzīves mitoloģizācijas centienos ir nonācis līdz politiskās nemirstības pakāpei, Latvijas sabiedrība sastingusi vīrusa gaidās.
Histērijas iedvesmotie © DIENA(13)
Kā var saprast, ka Latvijā cilvēki nervozē un nejūtas droši? Ja veikalu plauktos sāk pazust griķi. Tieši tik vienkārši.
Izvairīšanās no pelēkā © DIENA
Ļaunais pelēkais vilks, pelēkās peles sindroms, no kura jātiek vaļā, vienmuļā pelēkā ikdiena un pelēcība, ne personība. Šķiet, jau no bērna kājas mums tiek iestāstīts, ka pelēks nav labs – ja ne gluži slikts, tad katrā gadījumā rutīnas pilns un neinteresants. Varbūt arī tādēļ biedēšana ar pelēko sarakstu tik labi iedarbojās – skat, lielās bailes tikt tajā iekļautiem nu garām, un varam dzīvot tālāk, skaļi uzelpojot.
Dzelzsgriba darbībā © DIENA
Pēdējās nedēļas bijušas vētrainas. Tiešā un pārnestā nozīmē. Kamēr piejūrā ārdījās vējš, ne tikai gāžot pavisam burtiski no kājām nost, bet arī brucinot un ārdot stāvkrastus, tiesu lietās iesaistījās PR veidotāji, pierādot, ka mūsdienās tik tiešām galvenais ir tēls sabiedrības acīs – tad var itin viegli nonākt pat līdz citas valsts preču boikotam, dažiem pat neaizdomājoties, par ko vispār ir strīds un vai nedaudz kritiskas attieksmes tomēr arī nenāktu par labu. Jebkurā jautājumā.
Improvizācija ar pazudušo urnu © DIENA(2)
Politika nudien ir sarežģīta lieta. Nepietiek savākt domubiedrus vienuviet – pēc tam vēl viņi jānotur kopā un jāorganizē viņiem sapulces. Un, ja vēl pazūd balsošanas urna un ja sakrīt ne tie cipari, tad pavisam…
Izmantot exit iespēju © DIENA(2)
Nezinu, vai jums kādreiz ir sanācis būt kādā no Lielbritānijas nosacīti mazajām pilsētiņām (proti, ne Londonā), bet tie, kam ir, visticamāk, varēs man piekrist, ka daudzie joki par britu izslavēto mieru, nav nekas īpaši pārspīlēts.
Labrīt! © DIENA(3)
Nākamajā nedēļā sinoptiķi mūs brīdina par iespējamu senaizmirstu dabas stihiju, ja vien tu neesi pārvērtis gultā tukšo ledusskapi un tāpēc ar kaut ko līdzīgu sastopies ik nakti, – austrumu rajonos varot uzsnigt.
Labrīt! © DIENA(4)
Neapskaužu dažu labu Krievijas iedzīvotāju, kurš pēc 14. janvāra Starij Novij God jeb cara laika Jaungada svinībām, nākamajā dienā paģirās modies, uzzināja, ka valstī ir jauna valdība, atlaists ģenerālprokurors, pasludināta Krievijas likumu prioritāte pār starptautiskajiem, piemēram, Starptautiskās Cilvēktiesību tiesas spriedumiem, un ka arī Putins negribot visu mūžu būt prezidents. Droši vien šis cilvēks drudžaini mēģināja atcerēties, ko tādu viņš varēja būt sastrādājis Vecā Jaungada svinību karstumā un vai viņa sastrādātais nav negaidīto pārmaiņu iemesls.
Smilšu kastes noteikumi © DIENA
Kamēr Saūda Arābijā snieg, Latvijā no ziemas baltuma joprojām ne vēsts. Un, kamēr vidusmēra latvietis, protams, vismaz drusku nīgrojas un čīkst, ka ziema tāpat kā valsts noteikti nozagta un nez vai vairs atgūstama, laika ziņu vispazīstamākā seja Toms Bricis apgalvo, ka klimata pārmaiņām tajā tikai daļēja vaina – pirms pusgadsimta ziema bijusi teju tikpat zaļa un aukstuma nemocīta.
Kārtīga zīmēšanās © DIENA
Kas ir veiksmes atslēga? Kā mūsdienās veidot kaut ko, kas būtu reizē kvalitatīvs un pieprasīts, citiem interesants un radītu prieku arī pašiem tā radītājiem?
Vecais. Jaunais © DIENA(1)
"Divitūkstoš divdesmitais gads / neaicināts atnāk pats…" – man pretī sēžot, rezignēti nopūšas kolēģis Egīls Zirnis, atsaucoties pats uz savu dzejas darbu, kas tapis pirms trīsdesmit gadiem. Laika ritējums, relativitāte, mūsdienu straujums un neizbēgamība aprakstīti, apjūsmoti, lamāti un cildināti jau gana daudz, tāpēc šoreiz nevis par laiku, bet to otro daļu – atnākšanu. Vai, precīzāk, – satikšanos.
Bez sirds neiztikt © DIENA(5)
No melnā cauruma ilgi gaidītās ieraudzīšanas un liesmojošas katedrāles Parīzes vidū līdz veselu ēru beigām pašmāju politikā un brūkošiem tiltiem Rīgā. Uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt, jo izņēmumu nav – notikumu arī 2019. gadā netrūkst, tie jau sastājušies glītā virtenē, lēnām nogulsnējas. Kuriem no tiem būs ilgstoša pēcgarša, kuri aizmirsīsies jau svētku virpulī?
Latviešu vīzija © DIENA(6)
Mēs netiekam vaļā no "700 verdzības gadiem", no cietēja tēla; sliņķi, dzērāji, pazemīgi, viltīgi – tie visi ir Merķeļa radīti latviešu tēli, stāsta klasiķim veltītās jubilejas izstādes autore Aija Taimiņa. Nav no tiem pozitīvākajiem raksturojumiem, vai ne?
Labrīt. © DIENA(3)
Sakritība, protams, bet zīmīga – lielais Latvijas zinātnes vēstures pētnieks, akadēmiķis Jānis Stradiņš aiziet viņsaulē tieši tādā brīdī, kad aktivizējas pašu latviešu mēģinājumi latviešu valodai ierādīt vietu etnogrāfiskā aizkrāsnē, pasludinot, ka tai nav vietas starptautiskajā zinātnē. Protams, no Izglītības ministrijas ik pa laikam nāk ārā dažādi brīnumi, ar kuriem baidīt ne tikai bērnus, sākot jau ar darbinieci Eviju Papuli, kura galu galā savu politisko aicinājumu atrada Saskaņā un pirms vēlēšanām sūkstījās, cik smagi bijuši ir šie 28 gadi, tātad atjaunotā Latvijas Republika.
Viens, divi, daudz © DIENA(1)
Vērojot mūsdienu degvielas alternatīvu meklējumus, gribas uzdot krietni filozofiskākas dabas jautājumu, proti, vai vispār pasaulē ir kas tāds, kas kaut vai tīri teorētiski agrāk vai vēlāk nevarētu radīt enerģiju, kas savukārt liktu kustēties kaut kam citam? Saules vai ūdeņraža spēks jau sen nevienam nav noslēpums, savukārt, piemēram, aļģu radītā enerģija varētu būt pārsteigums. Bet kāpēc gan ne? Un, ja aizdomājas vēl tālāk, cilvēces tiekšanās pēc mūžīgās jaunības patiesībā tāda vēlme atrast neizsmeļamus enerģijas krājumus jau vien ir.
Drosme pateikt © DIENA(7)
Ja vidusmēra Latvijas iedzīvotājam prasītu, kas palīdz pret visām kaitēm, šķiet, pirmā atbilde būtu pilnīgi skaidra – atlaist Saeimu! Par to, protams, var smīkņāt vai jokot. Taču tas, kādēļ joprojām tik liela daļa sabiedrības neuzticas parlamentam un līdz ar to tā pieņemtajiem lēmumiem, liek aizdomāties. Jā, uzticība ir augusi, ja salīdzina ar viszemākajiem punktiem pirms kāda laika. Tomēr neuzticības skaitlis ir lielāks. Statistika ir nepielūdzama.
Kā tad ir – būt vai nebūt? © DIENA(1)
Ja viens dzīvnieka gads ir vairāku cilvēka gadu vērts, tad kā ar valsti? Vai tās "īstais" vecums rēķināms paaudzēs? Vai varbūt piepildītos mūžos un cilvēkos, kas savus vārdus atstājuši vēsturē, ietekmējuši un iedvesmojuši citus, arī tos, kurus nemaz nav pazinuši?
Par tēviem, dēliem un katru, kam svarīgi © DIENA(3)
Novembrī gribi negribi vienmēr jādomā par likteni. Un likteņiem. Par apstākļiem un personībām. Kas kuru ietekmē vairāk? Un kādus lielos nospiedumus atstāj?
Cukurotā nemirstība © DIENA(2)
Mūs novēro, mūs noklausās, mūs izmanto. Pēc sazvērestības teoriju piekritējiem un popularizētājiem nekad nav bijis tālu jāmeklē. Taču, ja atmetam pārspīlējumus par "lielo brāli, kas mūžīgi vēro", jāatzīst, ka tik tiešām esam nonākuši punktā, kad viegli kļūt par zobratu. Pat ne skrūvīti, kas, lai arī maza, kaut ko stingri un vajadzīgi satur kopā, apzinoties savu vērtību un nepieciešamību, bet tieši tādu mehānisma daļu, kura uzcītīgi velk un ritina uz priekšu kaut ko lielāku, ko pati nemaz neizprot, varbūt pat necenšas ieraudzīt visā pilnībā, tikai turpina griezties, lai arī "tas lielais" un visaptverošais kustētos. Pat ja visa mehānisma jēga ir bezjēdzīgi kustināt tos pašus zobratus, neļaujot tiem atslābt un ieraudzīt, ka varētu būt arī citādi.