Novembris ir mans mīļākais gadalaiks. Tumsas režīma un pulksteņu pagriešanas laiks man vienmēr ir atgādinājis sievieti, kura uzvelk melnu samta kleitu un rāmi gaida sauli atpakaļ.
Pirmdienas, 24. septembra, rīts pienāk apmācies un lietains. Pāvests Francisks jau ir ieradies Latvijā. Esmu pamodusies laikā, kad citi cilvēki jau otro reizi ietur brokastis. Pāvesta ikdienā rīts sākas puspiecos no rīta.
Pajautāt, sarunāties, uzklausīt, dzirdēt – tā vienmēr ir laba doma. Vēl labāk, ja šai domai seko rīcība. Kad vēroju, kā Tautas panorāmas žurnālisti izbraukumā uz Latvijas ciemiem teju vai skrien pakaļ katram ciemā ieraudzītajam cilvēkam, pārņem lielas skumjas un vēl kāda sajūta, kas nav skumjas.
Versme, svelme, tveice, drudzis, liesmains, ugunīgs, spiedīgs – tie ir tikai daži sinonīmi, ar kuriem apzīmē karstumu. Ja tos uzliktu uz nošu līnijas, sanāktu diezgan iespaidīgs skaņdarbs. Jūlijs šos sinonīmus prasmīgi diriģē katru dienu. Un katru vakaru, savācot šo uguns simfonijas skaņu dūrē, diriģenta zizlis aizdegas kā liesmojošs saulriets. Katram no mums ir sava personīgā karte, kurā vasara mūs ir gaidījusi gluži kā apzinīgs gids, tomēr neplānoti notikumi un galapunkti kādā brīdī liek aizmirst visas kartes un vadīties pēc kā neizskaidrojama, gluži kā pēc deus ex machina principa.
Kad vēroju fotogrāfiju, simetrija tajā ir tas, kas manī izraisa komforta sajūtu. Ja fotogrāfijā tās nav, es iztēlē fotogrāfiju sakārtoju kā istabu, lai tajā justos mājīgāk un drošāk. Tas neattiecas tikai uz objektiem attēlā, bet visbiežāk uz krāsu un skaņu.
Bērnība. Tas bija laiks, kad daba vēl nesteidzās un liepas neziedēja trīs mēnešus agrāk, tas bija laiks, kad cilvēki nevarēja sasniegt cits citu ar klikšķi jebkurā diennakts stundā.
Sestdien, 19. maijā, Svētā Džordža kapelā Vindzoras pilī laulājās Lielbritānijas princis Harijs un amerikāņu aktrise Megana Mārkla. Šim notikumam gan klātienē, gan virtuāli sekoja visa pasaule.
Braucot ar sabiedrisko transportu, parasti izvēlos vietu pie loga. Bieži esmu apsēdusies vietā, kur uz loga ir kāds uzraksts, kam, iespējams, uzmanību pievēršam reti.
Kad atverat Olīvijas Lengas grāmatu Vientuļā pilsēta/ The Lonely City, kas veltīta urbānās vientulības tēmai, pirmais, kas piesaista skatienu, ir fotogrāfija grāmatas pirmā atvēruma kreisajā pusē: kāda sieviete garā, melnā mētelī šķērso ielu. Sievieti no visām pusēm ieskauj debesskrāpji.