Tas atgādina krievu dzejnieka Nikolaja Gumiļova dzejoli Cimds. Tajā viņš pēc kādas romantiskas tikšanās brīdina, ka cimdu vairs nenovilks līdz nākamajai tikšanās reizei un glabās savu roku tumsā. Pieskārieniem ir laba atmiņa. Pirmais pavasara siltums vienmēr pieskaras citādi. Tajā cilvēku skatieni un pieskārieni atgādina bērnus, kuri mācās staigāt, un ir rāmi, jo zina, ka siltums turpmāk tikai pieņemsies spēkā.
Laikā, kad zem mēteļa var nevilkt divus džemperus un ziemas zābakus var aizmirst skapī, man ir svarīgi nenokavēt jūru. Cilvēks uzsilst ātrāk, bet jūra no aukstuma vēl neatvadās. Nesen, kad braucu uz Dubultiem, paviesojos Raiņa un Aspazijas vasarnīcā. Izkāpu Dubultu stacijā, saule bija siltāka par visu. Skatiens nepacietībā gaidīja atkalredzēšanos ar jūru, skatiens, kas līdzinās rokai, kad tā noloba tapetes, zem kurām atklājas dzīva, skaista siena ar visiem negludumiem, plaisām un laika pārkrāsotajām krāsām. Ne gluži tik sen atjaunotajā Aspazijas vasarnīcā mani sagaidīja muzeja darbiniece un siltuma pieskatīts klusums.
Klusībā nopriecājos, ka muzejā nemanīju nevienu citu apmeklētāju, izņemot sevi un māsu. Nolikušas somas, uzreiz devāmies augšā uz Aspazijas istabu. Muzejā, kur esi teju vienīgais apmeklētājs, pārņem mazliet dīvaina sajūta. It kā tu esi ieradies uz satikšanos ar laiku un atmiņām, kuras tev nepieder. Klīstot pa Raiņa un Aspazijas omulīgajām istabām, tu ik pa laikam sabīsties pats no savu soļu skaņas un tev uz brīdi šķiet, ka pirmajā stāvā kāds uz klavierēm spēlē Melanholisko valsi. Tad klusumu pārtrauc māsa, kura, noliekusies pār Aspazijas rakstāmgaldu, gandrīz iekliedzas: "Aspazijai ir marka ar Hitleru!" Izpētījusi marku, tu sāc klepot no putekļiem, kas pa saules staru pārvietojas kā gājputni aprīļa debesīs. Citā telpā tevi pārbiedē pati Aspazija un viņas kaķis, kurš ik pa laikam ieņaudas. Tieši tik reālu iespaidu rada videoprojekcija un kartona Aspazija, kuras skatiens tevi pavada ik uz soļa. Māja ir dzīva, un klusums tajā atdzīvina katru Aspazijas pieskārienu, kuru vasarnīca glabā tumsā – gluži kā Gumiļovs savu roku cimdā.
Pametot vasarnīcu un muzeja darbinieci tur vienu pašu, dodamies uz jūru. Tai tuvojoties, sirds sāk sisties straujāk. Jau kāpās redzu, ka jūra ir tumšzila kā viena no Aspazijas istabas sienām. Pēc tam skatienam atklājas kāds vīrietis jūras krastā, kurš baro milzīgu kaiju baru ar maizi. Kaijas ēd viņam no rokām. Iekšējas sajūsmas pārņemta, es nevis lēni tuvojos krastam, bet, izvilkusi telefona kameru, skrienu pie cilvēka, kurš baro kaijas, un, nostājusies viņam aiz muguras, nodomāju: «Putnu diriģents!» Tuvojoties jūrai, es jau zināju, ka tā atvērsies kā vesels dzejoļu krājums. Tieši jūra raksta visgodīgāk, un katrs vilnis atnāk citādāks.
Vēlāk, sēžot vilcienā Dubulti–Rīga, es vēroju pasažierus. Siltums mūs visus atkal bija pieradinājis. Ja kāds pārtrauktu klusumu un uzdotu jautājumu: "Vai var iztikt bez atombumbām un kodolieročiem?", mēs atbildētu ar Imanta Ziedoņa vārdiem: "Var. Mums ir tikai sirds dinamīts."