Latvijas Nacionālais teātris. 1918. gada 18. novembris. Latvijas valsts proklamēšana. Uz skatuves Tautas padomes locekļi un Teodora Reitera vadītā operas kora dziedātāji. Abās zāles pusēs palmām līdzīgi augi.
Kādreiz uz cigaretēm nebija rakstīts, ka tās izraisa vēzi, televīzijas ekrānos nebija redzami brīdinoši trīsstūrīši un aplīši, un arī pārtikas produktu sastāvs nebija sīki aprakstīts uz katra iesaiņojuma. Mūsdienās brīdinājumi ir visur.
Dejas instruments ir vienlaikus arī autors un vienīgā redzamā lieta, kas mūs padara par cilvēkiem. Vai ķermeņa daba ietekmē arī kultūrpolitikas lēmumus?
Es nevaru būt balts, jo tas nav iespējams, – dziedāja grupa Tranzīts, kas šogad atzīmē 20 gadu jubileju. Dažos tomēr mīt nepārvarama tieksme pierādīt pretējo.
Sen nebiju braukusi ar vilcienu, un iemesli joprojām tie paši, kas tālajos deviņdesmitajos, kad ap sešiem rītā sāku drebināties vēl neiesildītajā vagonā, lai tiktu uz lekcijām Rīgā. Rīta rituāla murgu vakarā nomainīja atceļš, kuru vadīju, norobežojoties no sagurušo ceļabiedru biolauka un nokopjot mīkstas baltmaizes batonu.
Dažkārt brīnos, kas paliek un kas nepaliek atmiņā. Piemēram, no skolas laikiem atceros literatūras stundu, kurā latviešu literatūras skolotāja nezin kāpēc sāka runāt par lamuvārdiem. Viņa paziņoja, ka latviešu valodā ir ļoti maz lamuvārdu: "Nu, eža dēls. Kas tad vēl?"