Kamēr pavasara skurbulī esošā latviešu tauta metusies uzstādīt jaunus rekordus kūlas dedzināšanā, es taustos pa savu jauno apkārtni, kur pērnā zāle nav pazīstama, kur dzīvojuši cilvēki bez mājām, bez kapiem, bez savas rakstības un vietas vēstures.
Varas maiņa ir bīstams periods jebkuras sabiedrības stabilitātei, jo palielinās nesaskaņu un šķelšanās draudi. Vēsturiskā pieredze, šķiet, uzrāda, ka lielākas izredzes nosargāt sabiedrības vienotību ir tad, ja varas nomaiņa notiek atbilstoši kādiem vairāk vai mazāk kolektīvi atzītiem noteikumiem.
Reiz, braucot autobusā no lidostas, kļuvu liecinieks sarunai par pieminekļiem. Bija maija sākums, un man blakus sēdēja jauna meitene ar lidostā sagaidīto ārzemju viesi – pēc lidojuma apstulbušu jaunu puisi ar mugursomu un ceļvedi rokās.
Mēģinājumi skaidrot, ka izrāde ir par mākslinieka radošajām robežām, atbildību un kārdinājumiem, galu galā – par grēku un tā izpirkšanu, nokaitētajā situācijā skan kā saucēja balss tuksnesī
Pabraucis garām Nacionālajai bibliotēkai, es parasti izkāpju krastmalā pie Strēlniekiem. Lai gan jau kādu laiku slaveno pieminekli tur tikpat kā vairs nevar pamanīt.
Lai gan gavēšana varētu šķist tāda pati apņemšanās kā citas, ko varētu pieņemt jebkurā citā gada dienā, atteikšanās gavēņa laikā ir garīgas prakses žests
Zīmīgs laiks, kurā abās pusēs okeānam teju vienlaikus beidzas viens kino dzīves posms un sākas nākamais. Losandželosā svētdien, 22. februārī, noslēgsies Holivudas kino gads: 87. reizi tiks piešķirtas ASV Kinoakadēmijas balvas – Oskari.