Meistaram, kas šo brīnumu radīja, pēc tam izdūra acis, lai viņam nebūtu pa spēkam savu apbrīnojamo veikumu atkārtot kādā citā pilsētā, – šādi beidzas ne viens vien no seniem laikiem līdz mūsdienām atklejojis nostāsts par to, kā tapušas pilis un katedrāles, apbrīnojami pulksteņi un citas smalkas lietas.
Divas dienas Sarkandaugavā norisinājās austriešu horeogrāfa Villija Dornera īstenotais projekts Dzīvojamā istaba, kurā galvenajās lomās darbojās paši apkaimes iedzīvotāji
Droši vien visas 1. septembra gladiolas, asteres un dālijas jau ir nopļekušas un latviešu valodas un literatūras skolotājas ir paspējušas jaunajā mācību gadā uzdot bērniem uzrakstīt rituālo sacerējumu Kā es pavadīju vasaru. Nolēmu arī es pārdomāt savu vasaru. Biju apņēmusies... labi, ko nu tur, neizpildīju nevienu savu apņemšanos.
Droši vien visas 1. septembra gladiolas, asteres un dālijas jau ir nopļekušas un latviešu valodas un literatūras skolotājas ir paspējušas jaunajā mācību gadā uzdot bērniem uzrakstīt rituālo sacerējumu Kā es pavadīju vasaru.
Ir cilvēki, kuri uzskata, ka lietu saukšana īstajos vārdos, skaidra valoda, kā saka, un riebums pret izskaistināšanu, ornamenta un izteiksmes līdzekļu noliegums, modernistiskais lakonisms, par kuru mēdza teikt, ka tas ir tīrs un patiess, arī ir tikai forma un kā katra forma tā ik pa laikam ienāk modē un no modes atkal iziet.
Ir grūti atrast, ko rakstīt, ko lasīt un ko domāt, jo vienā pusē kari, otrā – ūdens un Latvijas ceļi, kuros aizskalojas dzīvību dzīvības. Kad bēgļus un lidmašīnas triec lejā un pēc mirkļa notikušais jau sairis, bet pēc dažiem mēnešiem pazudis faktu mutulī. Paliekot kā robs tikai kādas ģimenes telpā. Izraudātas asaras no vienu vienaldzības un citu cinisma. Karstākā vasara pēdējos simt gados. Liktenīga. Gan faktos, gan personīgās atmiņās. Tām klāt rudens. Tikpat liktenīgs.
Brīdī, kad glāstošās rokās nonāk glāstekrāna ierocis, mēs piederam visiem, tikai ne sev, mums vairs nav tās brīvības netapt fotografētiem un izsekotiem
Dodoties veloizbraucienos pa dzimtā novada ceļiem, ūdeni līdzi neņemu. Pamestas mājas ar melniem logiem un aizaugušu durvju priekšu laukos sastopamas aiz katra ceļa līkuma, un gandrīz katrā viensētā ir aka. Dažām akām spainis ir pazudis, taču parasti vinda ar auklu ir savā vietā un jumtiņš vēl nav sapuvis. Lielākoties akās ūdens joprojām ir dzidrs un garšīgs, bet trūkstošo spaiņu problēmu var atrisināt, auklā iesienot velopudeli.