1932. gadā jauniņais mākslas kritiķis Filips Džonsons radīja terminu "internacionālais stils", juzdams nepatiku pret manierīgo Art Deco, kas bija pārņēmis Ņujorku, un vēlēdamies Amerikā iedzīvināt Bauhaus un revolucionārās Eiropas modernisma idejas, un pat nenojauzdams, ka pavisam drīz tās pirmoreiz apkaros tieši Eiropā – Staļins kritīs barokālās pārmērībās, Hitlers slēgs skolas, dedzinās gleznas un grāmatas, un viņa ampīrisko neoklasicismu apsveiks un atdarinās arī visi citi sīkie autoritāristi. Tā Džonsonam radās iespēja kļūt par Valtera Gropiusa, kurš bija emigrējis uz ASV, studentu un Mīsa van der Roes darbabiedru.
Taču 40 gadu vēlāk, saņemdams augstāko Amerikas Arhitektu institūta apbalvojumu par mūža ieguldījumu un tūlīt pat kā pirmais pasaulē arī jaundibināto arhitektūras "nobelu" Prickera balvu, Filips Džonsons mirdzošām acīm (taču īstenībā prožektoru gaismai atspīdot viņa briļļu stiklos) stāstīja par saviem jaunākajiem projektiem, kas visi kļuva par globālām postmodernisma ikonām, pavīpsnāja par Gropiusa neciešamo personību, nosauca Mīsu par visīstāko neoklasiķi, savukārt par paša aizraušanos ar modernismu teica: "Tas bija protests, mēs visi bijām ļoti, ļoti godīgi, bet tik godīgi mēs vairs neesam."
Ironija nostrādāja, publika iespurdzās savos televīzijas aizkadra smieklos, un uz kādu brīdi nebija grūti noticēt, ka jebkurš ideālisms un katra patiesība ir vienkārši tābrīža sabiedrības produkts, kārtējā forma, kas kādu brīdi ir modē, tad pāriet. Arī uz postmodernismu drīz vien sāka skatīties ar nožēlu, bieži pat izsmiet un uzbrukt, jautājot: "Bet ko tad jūs, tā ironizēdami, piedāvājat vietā? Neko?" Sūzena Sontāga (piedodiet, nē, drīzāk pierodiet) arī te būtu redzējusi kaujaslauku savai simpātiskajai cīņai pret metaforām. Jo arī ironiska valoda lielākoties izmanto metaforiskas asprātības. Tēlainība atvieglo attiecības ar realitāti, samierina ar to, bet kāpēc gan kāds – Sontāga jautātu – būtu pelnījis atlaidi šajās attiecībās. Ja pasaule ir absurda, tad par to jārunā tik atkailinoši un modernistiski, kā to darīja Kafka un Bekets.
Savukārt amerikāņu politologs Valters Truets Andersons mēģina mūs samierināt, piedāvājot četrus līdzvērtīgus attieksmju tipus: postmodernos ironizētājus, zinātniskos racionālistus, tradicionālistus un neoromantiķus. Vietējā mērogā pirmos var pamanīt pēc viņu dekoratīvā sarkasma un bieži atkārtotām asprātībām. Risinājumus viņi nepiedāvā, bet par ko paņirgt ir. Otrie, zinātnieki, vēl tikai mācās, kā iegūt balsi. Viņu atzinumus bieži piesavinās un izkropļo tradicionālisti, turpretim hipsteri izsmej par stila trūkumu. Tradicionālisti ir vērtību aizstāvji, te nav komentāru, kurpretī neoromantiķi ir tie jaunie un seksīgie cilvēki, pozitīvie un spirituālie, kuri, ja arī sastrādā kaut ko apšaubāmu, tomēr turpina ticēt savai neaptraipītajai iekšējai brīvībai.
Šim dalījumam pat varētu piekrist, ja mēs ticētu, ka cilvēki spēj būt tik principiāli, lai vienmēr noturētos savas kategorijas robežās. Filips Džonsons (1906– 2005), kuram bija iespēja ar skaidru prātu redzēt visu XX gadsimtu klātienē, beigās piebilda: "Sākumā bija ticība, ka ikviens var būt laimīgs, bet tagad zinām, ka, iespējams, neviens no mums tāds nebūs. Vispār es priecājos, ka esam tikuši vaļā no šīs ilūzijas. Kas ir nācis ilūziju vietā? Hm, absolūti brīnišķīgā sajūta dzīvot reālā pasaulē."