Ja tie ir zābaki, jāatskaņo Vāgners, bet, ja šņorējamās kurpes, tām vislabāk piestāvēs Šopēns vai Mocarts. Savukārt no drānām kurpju pulēšanai piemērotākā ir Venēcijas kokvilna, jo atšķirībā no citiem audumiem tam nav ne mazāko defektu.
Jau vairākas reizes esmu atgriezies pie Olgas Berluti kurpju pulēšanas video, kurā klasiskās mūzikas pavadībā viņa masē apavus. Franču madāmas ritmiskās un ātrās roku kustības pulēšanas procesa vidū sāk atgādināt intensīvu seksuālu spēli, bet skatītājs ir brīdināts – pulēšanai ir jāsniedz jutekliska bauda. Kad dāma ir uzsilusi un kurpe no meistares pieskārieniem sāk vaidēt, saprotu, ka tuvojamies svarīgākajam brīdim. "Āda čīkst no baudas," viņa maigi nosaka, un seko finišs – pulēšanas process tiek beigts ar izturēta un atdzesēta šampanieša, piemēram, Dom Pérignon, iemasēšanu ādā. "Tas noņem lieko vasku un sniedz apaviem dzirkstošu spīdumu," viņa paskaidro.
Atzīšos – arī es, tiesa, tikai pāris reižu, savas labākās kurpes vakarā esmu licis uz palodzes un pakļāvis augoša mēness bālās gaismas glāstiem, atceroties madāmas padomu: "Mēnessgaisma caurstrāvo ādu līdz pašiem sirds dziļumiem." Nezinu, kāpēc pilnmēness neder, un neprātošu, kur tieši kurpei ir sirds, bet mēnessgaismā turēti apavi dienai piešķir citu asumu.
Ik pa brīdim gadās uzdurties cilvēkiem, kuri visu mūžu ķimerējas ar lietu kārtības izprašanu. Par pasaules uzlabošanas centieniem to nevarētu saukt, drīzāk par iekodētu nepieciešamību noskaidrot lietu savstarpējās attiecības. Dažkārt šīs attiecības nav ne ticamas, ne iespējamas, bet, pateicoties dažu cilvēku apsēstībai, ideja par to iespējamību kļūst dzīva.
Gadiem kopā ar savu draugu Romānu esmu klausījies mūziku, pie reizes cenšoties saprast skanējuma nianses. Pēc daudzu stundu eksperimentiem viņš ir pārliecinājies, ka skanējumu būtiski ietekmē strāvas vada dakšas novietojums ligzdā. Bieži vien, dakšu apgriežot kājām gaisā, mūzikai parādās fokuss, tā kļūst precīzāka un nav izplūdusi telpā. Pārliecinājies par idejas efektu uz Romāna sistēmas skanējumu, dažu labu vakaru pavadīju, cīnoties ar savām kastēm, to vadus pārspraužot dažādās kombinācijās, līdz patiešām – no mana iecienītā džeza trio nokrita blāva plēve, un tas ar dzidru attēlu parādījās acu priekšā. Šajā līmenī esmu palicis, lai gan nopietni skaņas cienītāji ir gājuši daudz tālāk. Līdzīgi kā ganiņi ir redzējuši Mariju, ir stāsti, ka dažreiz ap trijiem naktī kaut kas notiek pilsētas elektriskajā tīklā. Tie, kas tajā brīdī ir klausījušies mūzikas ierakstus, stāsta, ka viņus apņēmusi satriecoši laba skaņa. Bez nekādiem kropļojumiem, katra skaņas detaļa ievietojas savā vietā, un klausītāju pārņem tāda kā audio svētlaime. To esot iespējams piedzīvot divas trīs reizes gadā, bet skaņas skartie paliek noburti, cenšoties atcerēties dzirdēto un veltīgi to atkārtot. Tajā naktī piedzīvotais esot nenotverams un vajājot vēl ilgu laiku.
Reizēm esmu mēģinājis saprast, kas ir nepieciešams, lai dzīve varētu būt interesanta. Vissvarīgākais laikam ir to neparasto cilvēku klātbūtne, kuri kaut ko ir sajutuši, sapratuši un spēj par to pastāstīt citiem. Kā tādi jāņtārpiņi viņi lido visapkārt naktī, iedegas, izdziest, iedegas...