Kad autobuss tuvojās Uzvaras parkam, meitene garām slīdošo plaukstošo koku jūklī ar acīm sameklēja atbrīvotāju pieminekli un, izstiepusi pirkstu, norādīja puisim, angliski saucot: "Lūk, redz, kur Brīvības piemineklis, uz šejieni mēs rīt nāksim nolikt ziedus!" Rīgas viesis, pavērojis milzīgo tēlu, samulsa vēl vairāk un, turoties pie pāršķirstītā krāsainā ceļveža, nedroši iebilda, ka viņš ir sapratis, ka Brīvības piemineklis izskatās citādi un atrodas pilsētas centrā. "Ai, nē!" izsaucās meitene un atmeta ar roku. "Pie tā mēs neiesim, mēs dosimies pie īstā Brīvības pieminekļa," viņa smejoties laboja pārpratumu, un es sapratu, ka autobusā ceļo nevis viens svešinieks, bet katrs no mums ir no citas planētas.
Par pieminekļiem aizdomājos, jūtot 16. marta tuvošanos, kas ir vēl viena dažādu planētu civilizāciju sadursme. Jauni puiši ar dzidru skatienu veidos karogu aleju, bet otrpus žogam, pāri mēteļiem pārvilkuši koncentrācijas nometņu ieslodzīto tērpus, par gadsimta melno brīdi atgādinās paralēlās planētas iemītnieki. Koncentrācijas nometņu tēma joprojām satriec ar mūsos snaudošo neaptveramo ārprātu. Janvāra beigās krievu žurnāls Ogoņok bija publicējis apjomīgu fotostāstu no Aušvicas, atzīmējot 70 gadu kopš koncentrācijas nometnes atbrīvošanas. Žurnāls reportāžu bija nolēmis pabeigt ar spilgtu, nožēlas pilnu frāzi: "Diemžēl pasaule ir aizmirsusi, kas tieši koncentrācijas nometni atbrīvoja un par kādu samaksu tas tika izdarīts", lai atgādinātu padomju karavīru upurus un paveikto. Redzot teju katrā Ogoņok numurā Lielajam Tēvijas karam veltītos varoņstāstus un proletariāta sasniegumus kosmosā, arvien secinu, ka pagātne ir dzīvāka par šodienu. Ir bēdīgi redzēt ziņas par padomju laika diždarbiem, kas, šķiet, ir vienīgā nācijas garu uzturošā barība. Pārējais ir plašas diskusijas par tēmu "kāpēc amerikāņi nesaprot mūsu filmas" un kas sagaida izplūdušo Eiropu pēc novēršanās no Dieva.
Līdzīgas sajūtas bija, kad lasīju turku rakstnieka Orhana Pamuka romānu Stambula par viņa bērnību un jaunību Osmaņu impērijas galvaspilsētas drupās. Romānam cauri vijas Pamuka atmiņas par pamestajām, degošajām aristokrātu koka mājām, pārdomas par dzīvi Stambulā, kas dzīvoja ar apziņu, ka pasaules centrā dzīve ir krāšņāka un satraucošāka nekā viņu ikdiena. Pamuka bērnības mājās ir sējumi par Osmaņu impērijas vēsturi, un viņa ģimene impērijas laikā kļuva bagāta, taču jaunajā realitātē uzkrājumi sadila.
Par laimi, mums nav jādzīvo protolatviešu karaļu uzvaru ēnā un jāsvin dienas, kurās latgaļu karaļi, sasitot lupatās tatārus, atbrīvoja Poliju un Ungāriju, ļaujot Eiropai palikt kristīgai. Mums pietiek, ka esam labākie Eiropā ragaviņu braukšanā un olimpiskie čempioni nobraucienos ar bērnu divriteņiem. Ja vien izdotos dabūt prezidentu, kurš pasaka, ka mēs esam diženi, nevis secina, ka "ilgi neesat sisti", tad nudien, mēs varētu laimē diet.