Nelegālās imigrācijas jautājums ir kļuvis par cēloni konfrontācijai starp Teksasas pavalsti un ASV federālo valdību, kā arī izraisījis sava veida konstitucionālo krīzi atšķirīgo pamatlikuma traktējumu dēļ.
Aizvien nekas nav mainījies – daļai valsts pārvaldē strādājošo, kā man labpatīkas viņus dēvēt, labi paēdušo birokrātu un viņiem līdzīgo ir diezgan vienalga, cik efektīvi un vai vispār lietderīgi tiek tērēta valsts budžeta (lasi – nodokļu maksātāju) nauda
Nesen uzvirmojusī diskusija par to, kurp Latviju ved iedzīvotāju skaita samazināšanās laukos, mudina ielūkoties datos par iekšzemes kopproduktu (IKP), ko nesen publiskoja Centrālā statistikas pārvalde (CSP).
Amerikas Savienotajās Valstīs ir sācies priekšvēlēšanu (ja precīzi, tad kokusu (priekšvēlēšanu paveids) un priekšvēlēšanu) laiks pirms novembrī gaidāmajām prezidenta vēlēšanām. Galveno uzmanību, protams, piesaista republikāņu priekšvēlēšanas, pat neraugoties uz to, ka pārliecinošs šīs partijas vēlētāju favorīts ir eksprezidents Donalds Tramps.
Normatīvais regulējums un tā piemērošana ne vienmēr tiek līdzi mūsdienu tehnoloģiju attīstībai. Mākslīgā intelekta parādīšanās Latvijā vēl milzīgus satricinājumus nav radījusi, taču nākotnē tādi ir iespējami.
Valsts a/s Latvijas pasts ne bez politiskiem vējrādītājiem slēdz vai maina vairāk nekā 100 nodaļu visā Latvijā, lielākajā novadā Dienvidkurzemē tādas nepaliks vispār, jo tās nav rentablas. Slēdz skolas, jo tās nav rentablas. Pie ārsta nevar aiziet, jo kvotas beigušās. Cilvēks ir nerentabls, un pat ziņa par to, ka neesi rentabls, tiks piegādāta ar rentabilitātes aprēķinu, VAS Latvijas pasts tarifi tiek palielināti nemitīgi.
Eiropas Savienības (ES) augstākais
pārstāvis ārlietās Žozeps Borels
šīs nedēļas sākumā paziņoja, ka
savienības dalībvalstis ir panākušas vienošanos par militārās
operācijas Sarkanajā jūrā uzsākšanu ar mērķi aizsargāt kuģus no Jemenas
proirāniskās kustības Ansar Allah (hutiešu
jeb husītu) uzbrukumiem.
Diskusija par Latvijas izstāšanos
no kājnieku mīnu aizlieguma
konvencijas, kas jau novilkusi
frontes līniju jeb mīnu lauku
ne gar robežu ar Krieviju, kā
cerēts, bet krustu šķērsu
Latvijas politiskajā vidē un sabiedrībā, ir no
mušas uzpūsts zilonis jeb pseidorisinājums,
ko apsedlojuši visdažādāko interešu vadīti
pasažieri.
Pagājušajā nedēļā Valsts prezidents
Edgars Rinkēvičs, norādot, kādi
darbi Latvijā veicami, uzsvēra, ka
svarīga ir "daudz bargāka vēršanās pret noziegumiem pret valsts
drošību, zināmas izmaiņas
notiek, bet tiesu varai jāsaprot, ka vairs nav
miera laiki". (Plašāk par to – E. Rinkēviča
ierakstā Facebook.com 17. janvārī.)
Divu vēsturiski labas attiecības uzturošu t. s. Lielo Tuvo Austrumu valstu – Irānas un Pakistānas – apmainīšanās ar raķešu triecieniem pa vienai otras pierobežu, kā arī tos pavadošie diplomātiskie demarši ir radījuši bažas (vai dažos gadījumos – cerības), ka var sekot tālāka konflikta starp abām šīm reģionālajām lielvarām (no kurām viena, Pakistāna, turklāt ir kodolvalsts) eskalācija.
Uzreiz gribu izskaidrot, ka virsrakstā minētais vārds "muļķības" aizstāj mazliet rupjāku (taču, manuprāt, precīzāku) vārdu, kas skanēja galvā, kad lasīju kolēģes rakstu (kas lasāms šodienas laikraksta 6. lappusē) Strādājot zaudē, nevis iegūst. Tas bija patiešām nepatīkams pārsteigums – uzzināt, ka gadījumā, ja cilvēks ar pirmās grupas invaliditāti vēlas (un spēj) būt ekonomiski aktīvs, ir gatavs strādāt, pelnīt un vēl visam pa vidu nomaksāt nodokļus valstij, beigās viņš var izrādīties zaudētājs, jo tā kārtējo reizi ir noteikuši valsts pārvaldes birokrāti.
Vētra, ko sociālajos tīklos sacēla ziņa, ka Tviterkonvoja organizētājs Reinis Pozņaks varētu startēt Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās no Apvienotā saraksta, kārtējo reiz parādīja, ka ikvienam, kurš dodas politiskās karjeras virzienā, jārēķinās, ka pār viņu gāzīsies kritikas lavīna.