Šoreiz piedāvājam trīs pavisam atšķirīgu zupu receptes. Piena sakņu zupa ir latviešu virtuves klasika no vecmāmiņu laikiem. Tā jāēd, kad pārņem ilgas pēc bērnības, malkas plīts un tamlīdzīgām lietām. Zupa labi garšos kopā ar sālītu siļķīti.
Slaveno franču mērču vēsture iesniedzas viduslaikos. Šefpavārs Antuāns Karēms (1784–1833) grāmatā L’Art de la cuisine au XIXe siecle (Pavārmāksla 19. gadsimtā) klasificēja tās četrās kategorijās.
Piparu vēsture ir tikpat sena, cik ilga ir garšvielu tirdzniecības vēsture daudzu gadsimtu garumā. Naudas izteiksmē pipari ir visvairāk tirgotā garšviela pasaulē.
Ja zupas nolemsiet vārīt ugunskurā, sastāvdaļu daudzums jāpalielina, jo ugunskura grāpim ar doto daudzumu būs par maz. Savukārt plātsmaizi izvēlējos, jo tā ir ļoti ātri uzcepama – tas nav mazsvarīgi, kad visi gana noguruši un traki izsalkuši, lai ilgi gaidītu ēdienu. Ieteikums: plātsmaizi kāds no mājiniekiem var uzcept ātrai uzkodai, kamēr vārās zupa un gatavojas īstās pusdienas vai vakariņas.
Iepriekšējā reizē stāstīju par vācu vīndarīšanas vizītkarti – rīslingu. Slavenākais no rīslingiem tiek darīts Mozeles ielejā. Taču Vācijā ir vēl citi slaveni vīna apgabali. Šoreiz pastāstīšu par diviem no tiem.
Borščs, kebabs, šakotis, dolma un vēl virkne citu ēdienu, kas tiek uzskatīti par neatņemu kādas tautas nacionālās virtuves sastāvdaļu, vienlaikus ir arī cēlonis kaismīgiem strīdiem par to izcelsmi un "vienīgo īsteno" piederību. Daži no šiem strīdiem ieguvuši pat starpvalstu konflikta mērogu.