Globālā sasilšana, ja tāda vispār ir un ja tā izskatās tāda kā šīs dienas – nu jau nedēļas – jūlijā, kad pat pēc negaisa temperatūra ātri vien atgriežas virs trīsdesmit grādu latiņas, laikam tiešām ir briesmīga lieta. Bet ne jau tāpēc, ka Rīgā visa zāle dzeltena, ārpus Rīgas stārķu ligzdās visi putni elš kā suņi un līdakas neķeras pat tam makšķerniekam, kurš pamanījies paņemt atvaļinājumu, tātad var būt pie ūdeņiem gan rītā, gan vakarā.
Nevar prognozēt, kas būs noticis līdz šā raksta publicēšanas brīdim, bet tā tapšanas laikā, 9. jūlijā, vismaz Rīgā solītie zibeņi un pērkoni kā nenāk, tā nenāk, pat parasts lietiņš skopojas, kur nu vēl virpuļviesulis, kas sagrieztu debesi ar zemi un, kas zina, vēl Pārdaugavas uzvareklim pieķertos un aiznestu pa gaisu līdz Daugavai kā Lāčplēsis Melno… Tik ilgstošs karstums vasarā virs plus 30 grādiem pat ilgdzīvotājiem atmiņā nav saglabājies, taču negaisi gan nav likuši sevi gaidīt.
Lietas, kuras mums žēl izmest – krāmi. Lietas, kuras nav varējuši izmest vecāki – vintāža. Lietas, kuras neizmeta vecmāmiņa un vectētiņš – antikvariāts.
Arhitekte Andra Bula par to, kā Gaiļezerā taps modernākais daudzfunkcionālais medicīnas centrs Latvijā, par sajūtām zemestrīcē un par to, kur vajadzētu celt koncertzāli.
Vēroju, kā suns ķer savu asti, un domāju: "Kas tādam nekaiš, cik maz viņam vajag, lai sevi nodarbinātu..." Bet tad atskārtu, ka jau desmit minūtes vēroju, kā suns ķer savu asti.