Mežabrāļu pētnieks Zigmārs Turčinskis par savu jauno monogrāfiju Ziemeļlatgales Neatkarības vienība, to, kāpēc okupācijas varai noķert nacionālos partizānus kļuva arvien grūtāk, un par to, kad cilvēks mežā neslimo.
Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Toms Rostoks par to, kas sanācis no Baltkrievijas diktatora iecerēm hibrīdkarā uz ES robežas, par NATO Ahileja papēdi un to, kad Krievija vairs nevarēs izlikties, ka tā nav viņa
Mārtiņa Brauna populārākā dziesma ir Saule, Pērkons, Daugava, bet man atmiņā visspilgtāk palikusi kāda Sīpolu uzstāšanās Mazajā ģildē un Mārtiņa Brauna priekšnesums, precīzāk sakot, piedziedājums dziesmai ar Plūdoņa vārdiem – pat viņa bandarlogi vēlāk tā nelēkāja, cik iespaidīgi un aizraujīgi (gribēju rakstīt “aizrautīgi”, bet uzrakstījās “aizraujīgi”, un varbūt tā ir pat labāk) toreiz lēkāja Mārtiņš, piedziedādams ”Ciku caku, ciku caku, driku jaku, driku jaku!”
Cik daudz ir šoziem nāves pelēkajā gaisā – reiz rakstīja kāds nu jau miris dzejnieks. Viņš pats rakstīja arī, ka no pļavas uz kapiem ved milzīgi vārti, kas nekad nestāv ciet. Pirms 20 gadiem Diena šiem vārtiem bija veltījusi veselu lapu, aprakstot Mirušo piemiņas dienu tobrīd un pagātnē.
Tikai atceries, Aivar, ka tā ir cita paaudze. Pilnīgi citādi, nekā bijāt jūs. Ar citu attieksmi pret lietām, kas tev šķiet pašsaprotamas, – tā pirms 35 gadiem Aivaru Kļavi, topošo žurnāla Avots redaktoru, brīdināja viņa bijušais pasniedzējs Ābrams Kleckins (tolaik Kļockins), kad Kļavis viņam bija atklājis, cik spožu redakciju sapulcinājis. Nupat iznākušajā atmiņu grāmatā Avota laiks Aivars Kļavis rāda arī to, cik pamatots ir bijis pieņēmums par paaudžu atšķirībām viņa vadītās redakcijas darbā.
Vairāk nekā pēc pusgadsimta dienasgaismu ierauga akadēmiskās estētikas aizsācējas Latvijā Mildas Palēvičas (1889–1972) galvenais darbs un viņas apjomīgās dienasgrāmatas.