Dzejas krājums Gaismas ķermenis ir Reiņa Runča trešā grāmata, to izdod apgāds Ameija sadarbībā ar Imanta Ziedoņa fondu Viegli. Līdz šim apgādā Neputns iznākušas divas dzejas grāmatas – 2011. gadā - Healja, 2014. gadā – elementi. Par dzejas krājumu elementi Reinis Runcis nominēts apbalvojumam Laiks Ziedonim 2014 kategorijā Dzīve literatūrā Bize.
"Reiņa prāts ir kā virtuozs pianists, kurš improvizē oktāvā ar 48 ceturtdaļtoņiem. Viņa asais skatījums dzejā ir smalks, trāpīgs, dzēlīgs un pamatīgs. Apbrīnojams autors," saka Reiņa Runča draugs, mūziķis Jānis Šipkēvics.
"Grāmatas nosaukums ietver sevī gan manu nebeidzamo saules trūkumu (dzīvoju mājas ēnas pusē), gan ideju, ka dzīvība jāmeklē nevis uz citām planētām, bet uz pašu zvaigznes. Gaismas ķermenis ir arī mūsu deviņstāvu mājas lieliskais melnais runcis, kuram šī grāmata veltīta. Un, visbeidzot, gaismas ķermenis ir katrs dzejolis, kuru esmu uzrakstījis. Rindas ir elektrības pilnas, un, ja ieklausās, tās sīc gluži kā spuldzes," stāsta Reinis Runcis.
Krājumā Gaismas ķermenis ir apkopots spēcīgākais no desmit gados sarakstītā. Dzejnieks atzīst, ka pēc literāriem kanoniem, iespējams, tie nav vislabākie dzejoļi, taču viņa mērķis bija parādīt savu patieso "es" – dabisku, aizskartu un aizskarošu, mīlošu, ar kritieniem, pacēlumiem un ironiju gan pret sevi, gan pārējo pasauli. R. Runcis aicina nemeklēt grāmatā atskaņas, plūdumu, zilbju skaitu, jo viņa mērķis esot uzkurbulēt lasītāju, likt tam domāt un just un ļaut kaut uz brīdi ieraudzīt pasauli citādāku.
"Reiņa Runča jaunais krājums rāda ļoti atkailinātu dzeju – ne tikai tajā nozīmē, ka tekstā mēs nepārtraukti justu paša autora klātbūtni, bet arī tajā, ka šajos dzejoļos ļoti labi redzams dzejnieka ieguldītais darbs. Dzejoļa uzbūve nav paslēpta aiz noslēpumainām vai samākslotām konstrukcijām – ja vēlamies, mēs varam rekonstruēt dzejoļa tapšanas gaitu, izsekot domu gaitai, īsto vārdu izvēlei, mēs burtiski varam redzēt virtuvi, kurā tapuši šie teksti. Un tādā ziņā Reiņa dzeja ir ļoti godīga. Un drosmīga. Pat tajās vietās, kur tā ir viltīga, pašironiska, stilizēta vai parodēta, tas tiek darīts ar atbruņojošu atklātību," pārdomās par dzejas krājumu dalās Ilmārs Šlāpins.
Reinis Runcis (dz.1974) ilgi strādājis ar kamīniem, skursteņiem un krāsnīm, cenšoties savaldīt uguni. Taču kādā rītā pirms četrpadsmit gadiem, braucot uz darbu, Reiņa mašīna saslīdēja uz sniega klāta ledus un, apmetusi kūleni, palika uz jumta. Kopš tā brīža pie gultas pieķēdētais Reinis Runcis cīnās nu jau ar uguni sevī. Trīs gadus pēc avārijas, atgūstot spēju daļēji kustināt plaukstu, Reinis sāka pierakstīt savas domas, novērojumus, sajūtas un uzrakstīja savu pirmo dzejoli, tad vēl un vēl, līdz saprata, ka šī ir visspēcīgākā pretsāpju terapija un apbrīnojamā kārtā arī dod dzīvei piepildījumu.
"Rakstīšanas brīžos neizskaidrojamā eiforija un gandarījums nav salīdzināma ne ar ko, kas manā mūžā noticis. Varbūt tādēļ man nav šaubu par to, vai vajadzētu rakstīt vēl, un nav arī kauna par jau uzrakstīto," stāsta R. Runcis.