Alvis Hermanis: Opera ir šovs šī vārda labajā un sliktajā nozīmē

Man, protams, nav ilūziju, ka mūsu žurnālistiem jābūt enciklopēdistiem, zelta uzvedības grāmatas etaloniem, bet tomēr, no kurienes Latvijas žurnālistikā ienācis šis agresīvais intervēšanas stils? Nu tāds nepamatots lecīgums, regulāra pārraukšana pusvārdā, no konteksta izrauti jautājumi utt. Kurš ievazāja šo ambiciozo provinciālismu. Sajūta, ka atrodies Rezeknes tirgū, kur pircējs cenšas nosist cenu skābiem gurķiem. Pozners esot turējis savā kabinetā A3 izmēra zirga pēcpuses foto. Jaunajiem žurnālistiem teicis, ja tikai šo zirga pēcpusi katru dienu rādītu TV, tad pēc 2 mēn. visi uz ielas atskatīto uz to.Nu Pozners ir Pozners. Nesen pat intervējot Duginu spēja savākties.

Skaisle, biju par Tavu gaumi labākās domās. Tu vienmēr tik ļoti parakstījies uz visu intelektuālo un gaumīgo, bet te - še tev, patīk Spriņģe - šī garlaicīgi vienmuļā, neizteiksmīgā pelēkā pele bez nevienas oriģinālas domas. Turklāt ar Tavām principiālajām prasībām pēc godīguma, nezinu, kā Tu tolerē faktu, ka, ja vien viņa neapkalpotu Vienotību, neredzētu pati sevi televizorā kā savas ausis. Turklāt konkrēti šajā raidījumā neko nebūtu devis tas, ja viņa būtu vairāk patirpinājusi tos pašus uzdotos jautājumus, jo neviens no tiem nebija būtisks, lai gan tas nav nekas jauns - tā viņai "gadās" ar visiem cilvekiem, ko viņa intervē, un vienmēr. Laikam neprot izdomāt jautājumus vai arī tā īsti nekas nemaz neinteresē. Hermanis šajā ziņā nebija izņēmums. Par gramatiku. Skaisle, Tu nestrādā par žurnālisti sabiedriskās televīzijas pirmajā kanālā, tāpēc arī Tavā gadījumā jebkuri pārmetumi par Tavām latviešu valodas (ne)prasmēm attiecas tikai uz Tevi privāti. Savukārt, ja tik atbaidoša valodas prasme ir "analītiskās žurnālistikas" šobrīd par "bastionu" pasludinātajam skuķēnam, kurš regulāri bārsta savu vienkāršrunu tiešajā ēterā, tad tas ir nožēlojami. Žurnalistam prasme formulēt savas domas bez (uzsveru) rupjām (vismaz tikai rupjām) kļūdām ir tikpat obligāts priekšnosacījums kā operdziedātājam muzikālā dzirde, prasme lasīt partitūru un tehniski nostādīta balss. Tas piederas pie pamatprasmēm, priekšnosacījumiem, bez kuriem konkrētā profesijā nemaz nevar (lai gan, kā redzam, vienlīdzīgājie par citiem tomēr drīkst) strādāt. Tāpēc brīnos, kāpēc šis meitēns nepiemācās klāt to, kā viņai acīmredzami pietrūkst. Laikam jau ir tik augstās domās par sevi un tik pārliecināta par saviem sponsoriem, ka neuzskata par vajadzīgu. Tādā ciniskā laikā mēs dzīvojam.

Tomēr nevajadzētu salīdzināt Hermani un Spriņģi. Hermanim ir bijuši ļoti veiksmīgi darbi, jo pretējā gadījumā viņš vispār neiestudētu neko ne Zalcburgas festivālā, ne Berlīnes Valsts operā - ar izgāšanos vai bez - , jo tur vispirms jātiek uzaicinātam. Tā vai citādi viņš ir pratis izveidot savu starptautisko reputāciju, Kamēr Spriņģe ir par gudru un talantīgu žurnālisti nepamatoti pārslavēta dumja aitiņa, kura ne tikai ar Kaimiņa interviju vien izgāzās. Arī ar šo, es teiktu. Man, piemēram, ir jautājumi viņai tieši kā žurnālistei, ko viņa gribēja ar šo interviju panākt? Hermaņa komentāru par vēlēšanām? Atklāti runājot, es neko jaunu nedzirdēju. Principā viņa tikai panāca to, ka Hermanis vēl vienu reizi viņas raidījumā atkārtoja tos savus visai kontroversālos un vienmēr pēc tam gari un plaši apspriestos uzskatus, kurus viņš tādā pašā veidā bez īpašām izmaiņām klāstīja arī pirms gada - ka Latvijā tikai mazākā iedzīvotāju daļa ir domājoši cilvēki un zina, kā jāpiedalās vēlēšanās, pārējie (agrāk ir dzirdēti visādi koši epiteti, sākot ar lumpeņiem, pārdošanos par tramvaja biļeti utt,) "atpūtina savas smadzenes" - labi vien ir, ka nesaprātīgie viņi nenāk vēlēt, jo viņu smadzenes atpūšas (ir dzirdēti radikālāki izteikumi no Hermaņa, jāsaka viņš pat ir labojies, jo agrāk uzskatīja, ka bez augstākās izglītības vispār nevajadzētu iet uz vēlēšanām, tagad jau, piesaucot to gudros un prātīgos latviešu cilvēkus laukos, kas zina, kas šajā valsti jādara, viņš nosauca ne tikai skolotājas, bet arī celtniekus - jādomā, ka ar celtniekiem domāti cilvēki bez augstākās izglītības). Lai nu kā, visā, ko viņš izklāstīja šajā raidījumā, no tiesas bija maz jauna. Tāpēc man visu laiku mēles galā bija jautājums, kurš, manuprāt, žurnālistei bija Hermanim jāuzdod , proti, KĀPĒC Hermanis domā tā, kā viņš domā, kāpēc viņš domā, ka tikai viena trešdaļa Latvijā ko jēdz, kāpēc viņš domā, ka viņš pats pieder pie šīs trešdaļas. Un uz to sagaidīt no viņa ļoti konkrētas atbildes ar pamatojumiem, nevis kaut kādus piemērus par viņa paša radiem, kuri ir aizbraukuši uz Īriju nevis ekonomisku problēmu dzīti, tomēr vienalga tāpēc, ka tur celtniecībā var vairāk nopelnīt (???). Sanāk tā, ka žurnāliste prata vien panākt jau sen zināmu lietu atskaņošanu, lai gan, ja būtu gudrāka un prasmīgāka, būtu varējusi panākt to, ka Hermaņa allaž kontroversālie paziņojumi iegūst jaunu dimensiju, jo pirmais līmenis ir uzzināt, ko cilvēks domā, bet otrais un daudz interesantākais līmenis ir izdzirdēt no viņa, kā un kāpēc viņš domā tieši to un tieši tā. No tā šajā raidījumā nebija ne miņas. Un vispār es gaidu un nevaru sagaidīt, kad LTV aizsūtīs Spriņģi uz latviešu valodas kursiem. Tik daudz rupju stila un gramatikas kļūdu vienkopus - "man uzkrita", "jums nav problēmas pateikt". Nemaz nerunājot par tik izplatīto mazizglītotu ļaužu kļūdu (es ar to domāju skolu, nevis augstskolu, jo tā ir skolu programma), kuri jauc pavēles un īstenības izteiksmes un saka, piemēram, "jūs domājiet" tad, kad būtu jāsaka "jūs domājat". Tāpat arī viņai ir visai tumša bilde par to, ka darbības vārdiem, kuru izskaņa nenoteiksmē ir -īt, -ināt, -īnāties, 3. personas vienskaitlī galotnē ir garais "ā", piemēram, "cīnās", nevis "cīnas". Manuprāt ārkārtīgi pārslavēta žurnālistīte, par kuru teikt "viduvēja" pat īsti nešķiet vietā. Kamēr Hermanim ir izdevies nevis tikai kaut kā pa blatiem izsisties vietējā mazajā pīļu dīķītī, bet gan - starptautiski. Un te tagag nav no svara, vai ar mākslu un oriģinalitāti uz skatuves vai mārketingā un sevis pasniegšanā. Abas ir mākslas formas, turklāt Hermaņa panākumi runā paši par sevi.

Atceros, ka nu jau mūžībā aizgājušais (lai viņam vieglas smiltas) Naumanis reiz pat te mēģināja norāt tos komentētājus, kuri pie kārtējā Hermaņa ārzemju triumfu cildinošā raksta komentāros bija pievienojuši citātus no dažādām ārzemju recenzijām, kuras bija gan negatīvas, gan pavisam iznīcinošas. Tīri no atmiņas un nepretendējot uz precīzu citātu, NN tur teica ko tādu "visi tie latvieši, kuri ar mazohistisku baudu meklē internetā katru mazāko negatīvo atsauksmi". Es taisni toreiz vēl par to domāju, kāpēc NN domā, ka tas ir mazohisms. Man gan šķiet, ka drīzāk vēlēšanās uz sevi paskatīties reālistiski no malas, noņemt rozā brilles.Turklāt tur jau arī ir mūsdienu cilvēka iespēju spožums un posts - nav tā, ka tikai izredzētie dabū kādu ārzemju izdevumu papīra versijas un tad pavēsta par to saturu "vienkāršajai tautai". Mūslaikos "vienkāršā tauta" internetā izlasa visu, ko vien vēlas un tik daudzās valodās, kādās arī pats NN nevarēja izlasīt. Protams, taisnības labad gan jāsaka, ka vēl ļaunāka disonance starp patieso vērtējumu ārzemēs un tā atspoguļojumu te uz vietas, bija vērojama reportāžas par savulaik A. Žagara "triumfiem" - kaut vai par pēdējām LNO viesizrādēm Maskavas Lielajā teātrī LNO preses dienests jau bija paguvis pasludināt pilnīgu triumfu un stāvovācijas, kad sākās internetā pilnīgs trakums, meklējo krievu recenzijas, kurās, maigi izsaktoties, dominēja pavisam cits vērtējums. Un es nezinu, vai tas ir mazohisms vai cīņa pret šarlatānismu. Ar Hermani, protams, situācija atšķiras, jo viņam tomēr ir bijušas nepārprotamas veiksmes, citādi neviens nebūtu ar viņu gatavs slēgt līgumus par operu iestudējumiem līdz pašam 2018.g., turklāt tiešām A klases opernamos, nevis tikai vienkārši "kaut kur ārzemēs". Kā mēs zinām, A. Žagars, par kuru mums prese par varītēm centās iestāstīt brīnumu lietas, cik viņš esot pieprasīts ārzemēs, tagad ir pilnīgi pazudis no šī skatu laukuma Es personīgi uzskatu, ka Hermanim patiešām izcili izdevās L. Janāčeka "Jenūfa" Briseles La Monnaie (skatījis interneta translāciju), kur viņš patiešām izcili noārdija visus ar šo operu pēdējos gadu desmitos ieviesušos štampus un - vai nu aiz sakritības, vai apzināti - tādējādi atklāja šīs mūzikas sākotnējo dabu. Proti, visu izplatīto "Jenūfas" pārcēlumu uz mūsdienām, padarīšanas par sociālu drāmu vietā Hermanis piedāvāja skaistu L. Janāčekam un viņa dzimtajai Brno, viņa laikam tik radniecīgo jūgendstila estētiku. Un taisni apbrīnojami, cik ļoti šis Hermaņa piedāvātais jūgendstila ritms skatuves risinājumā lieliski saauga ar Janāčeka mūziku. Vēl jo vairāk tāpēc, ka jau labi sen operu režisori defoltā par šo Janāčeka mūzikas aspektu bija aizmirsuši un piedāvāja 19.-20. gs. mijas Morāvijas lauku estētikas vietā trenniņbikšu un nemazgātas veļas estētiku. Pret "Soldaten" man personīgi bija daudz rezervētāka attieksme. Lai gan tur patiešam bija arī atzinīgas recenzijas un atsauksmes. Tā nu šīs pāris veiksmes Hermanim ļāva iegūt to statusu, kura dēļ viņu vispār sāka aicināt operu iestudējumiem. Taču viņam būtu jāsaprot, ka vēl pāris neveiksmju un viņu vairs neaicinās. Tā industrija ir nežēlīga. Tostarp nav nekas neparasts un brīnumains, ka arī mūsu starptautiskās klases operdziedātāji nereti saņem visai iznīcinošas kritikas, turklāt ikviens no viņiem tādas ir saņēmis. Tomēr tas, ka nu jau vairākus gadus viņiem tajā Olimpā izdodas noturēties, nozīmē vien to, ka pozitīvie vērtējumi tomēr ņem virsroku pār negatīvajiem. Tomēr jāsaprot tas, ka nemitīgas slavas dziesmas un ekstāzes saucieni nepavada nevienu no viņiem - ne Elīnu Garanču, ne Andri Nelsonu, ne Maiju Kovaļevsku, ne Aleksandru Antoņenko, ne Kristīni Opolais, ne Marinu Rebeku. Gan tāpēc, ka tajā visaugstākajā līmenī ir nežēlīga konkurence un cīņa notiek visiem atļautajiem un neatļautajiem līdzekļiem, gan tāpēc, ka vērtē, nedodot ne vismazākās atlaides. Tāpat arī Hermaņa režijas. Jau nākamajai jābūt vismaz tikpat spožai kā "Jenūfai", citādi viņa karjera šajā jomā drīz būs galā. Un nav mazsvarīgs tas aspekts, ko Jūs, Margarēta, izcēlāt, ka mūslaikos tomēr ir diezgan liela daļa no tā jau visai mazās to cilvēku kopienas, kuri Latvijā patērē t.s. "augsto mākslu", kuri tomēr cenšas ārzemēs pabūt un redzēt daudz ko - tādējādi rodas salīdzinājums un konteksta apjausma. Ne teātra biļešu cenas tagad ir tik atšķirīgas Rīgā un Rietumeiropas galvaspilsētās. Tāpat operteātros var iekļūt par pavisam mazām naudiņām, kur varbūt nesēdēsi ar tādu komfortu, kā tie, kuri biļeti pērk par 100-200 EUR, tomēr klāt tiksi, noskatīsies, noklausīsies un izdarīsi secinājumus.

Barenboim conducts, Hermanis directs, Puccini suffers: what was the Staatsoper thinking? [Barenboims diriģē, Hermanis režisē, Pučīnī cieš: kas Štatsoperai bija uznācis?] Tāds virsraksts ir Financial Times 6. oktobrī lasāmajai recenzijai, kas "Hermaņa Tosku" nolīdzina līdz ar zemi. Bet intervijā 1:1 ar Spriņģi Hermanis galīgi iegāza savus Satori pielūdzējus, kuri viņu bija ierindojuši Latvijas izcilāko domātāju kārtā. Pat Spriņģe spēja viņu vairākas reizes nolikt uz lāpstiņām. Par saviem ģimenes locekļiem vienā teikumā Alvis uzsvēra, ka viņi neesot emigrējuši ekonomisku apsvērumu dēļ. Bet jau nākošajā teikumā - esot braukuši uz Īriju, jo tur labāk maksājot celtniecības darbos... Par līdzdalību lietussargu mītiņā - vispirms teica, ka nu toreiz taču bijuši pavisam citi apstākļi [pat Kalniete un Ēlerte stāvējušas plecu pie pleca ar Ušakovu!!!], bet tad nākamajā teikumā - nu, nekas taču šodien nav mainījies... Vienā teikumā - Saskaņa ir bīstama; otrā - jāsadarbojas ar krievvalodīgajiem. Nu tā apmēram. Katrs jau var pats ieiet LTV mājaslapā un paskatīties.

Ja Hermaņa vietā sēdētu kāds šleserveidīgais, tad vārdi plūstu aumaļām. Hermanim šāda orālā caureja nepiemīt, viņam vajadzīgs zināms laiks, lai savu domu formulētu precīzi - tāpēc arī zināmas pauzes, bet tā nav ne manierība, ne augstprātība.