Ceturtdien, 5. martā, kinoteātrī Splendid Palace pirmizrādi piedzīvos jaunā režisora Matīsa Kažas otrā pilnmetrāžas dokumentālā filma Klejotāji par trim viņa paaudzes jauniešiem, kuri meklē savu vietu mūsdienu pasaulē. Uzreiz pēc tam filma būs skatāma kinoteātros un īpašos seansos visā Latvijā. Lietotņu veidotājs Tomass pamet savu iepriekšējo dzīvi un kļūst par digitālo nomadu, dejotāja Taņa pārceļas uz Misisipi štatu Amerikas Savienotajās Valstīs un atrod mīlestību ratiņkrēslam piesaistītā basketbola trenerī, kurš ir vairāk nekā divdesmit gadu vecāks par viņu, grāmatu kolekcionārs un izdevējs Valters dzīvo tepat Latvijā un performatīvos veidos mēģina pārvarēt pagātnes traumu.
Šī filma ir tapusi trīs valstīs triju gadu garumā – pirmie kadri ir tikuši uzņemti 2017. gada janvārī, tajos redzams pavisam jauniņais Valters, kurš stiepj savu grāmatu kaudzi uz Saldus mājām. Filmas gaitā viņš "transformējas" par nobriedušu jaunekli ar bārdu un jau citu dzīves pieredzi acīs – akcentē režisors, kurš ir strādājis kopā ar operatoru Aleksandru Grebņevu, montāžas režisori Guntu Ikeri, komponistu Tomu Auniņu un skaņu režisoru Aleksandru Vaicahovski. Klejotāju augstā audiovizuālā kvalitāte un intimitātes pakāpe rada spēlfilmas formai pietuvinātu dokumentālo kino par divdesmitgadniekiem. Matīsa Kažas pirmā pilnmetrāžas dokumentālā filma ir Vienu biļeti, lūdzu! (2017), kas ieguvusi atzinību vairākos starptautiskos kinofestivālos. Tikko viņš ir pabeidzis savas pirmās pilnmetrāžas spēlfilmas Kur vedīs ceļš uzņemšanu. Tās uzmanības centrā ir baltvācu barona aizbildniecībā uzaugusi aristokrātiska jauniete Eva, kura īsi pirms savām kāzām pazūd no muižas. Aizdomās par nolaupīšanu tiek turēts latviešu skrīveris Mikus. Viņus sāk meklēt barona rokaspuiši, vietējie žandarmi un citi spēki. Šī "pirmā Baltijas vesterna" pirmizrāde ir plānota šī gada beigās vai nākamā gada sākumā.
Ar režisoru satiekamies īsi pirms viņa brauciena uz 70. Berlīnes kinofestivālu, uz kurieni viņš dodas kā filmu skatītājs un producents (filmu studija Deep Sea Studios).
Kāpēc jūs braucat uz Berlīnes kinofestivālu?
Pirmkārt, tas ir viens no galvenajiem kinofestivāliem Eiropā, līdz ar to tajā var iepazīties ar aktuālajām pasaules kino tendencēm, turklāt atšķirībā no Kannu kinofestivāla Berlināle ir ļoti demokrātisks pasākums bez stingri noteiktas apģērba etiķetes un nepieciešamības diedelēt biļetes. Šajā jubilejas kinofestivālā būs īpaši interesanti, jo ir nomainījusies kuratoru komanda un, iespējams, arī principi, pēc kuriem tiek izraudzītas filmas (ilggadējo Berlināles direktoru Dīteru Kosliku ir nomainījis duets Marieta Risenbēka un Karlo Katrians – I. A.). Līdztekus šeit norisinās viens no lielākajiem filmu tirgiem Eiropā, tas nozīmē daudz tikšanos un sarunu ar potenciālajiem kopproducentiem un izplatītājiem.
Vai braucat uz šo filmu tirgu ar kādu konkrētu projektu?
Tā ir režisores Lindas Oltes topošā debijas spēlfilma Māsas, kura ir Latvijas un Itālijas kopražojums, bet mēs vēlamies piesaistīt vēl vienu sadarbības partneri. Tā būs ģimenes drāma par divām māsām (trīspadsmit gadu veco Anastasiju un deviņus gadus veco Diānu – I. A.), kuras ir uzaugušas bērnunamā un kurām kādu dienu tiek pateikts, ka kāda amerikāņu ģimene ir gatava viņas adoptēt. Vecākā meitene protestē, jo drīz pēc tam uzzina, ka no cietuma ir iznākusi viņu īstā māte. Šajā filmu tirgū es runāšu ar izplatītājiem arī par sava vesterna demonstrēšanas iespējām Eiropā.
Kāpēc jūs nodarbojaties ar producēšanu? Vai tas jums kā režisoram neatņem spēku un laiku?
Es nodarbojos ar producēšanu, jo tas man ļauj nemitīgi būt filmu veidošanas procesā – tas ir nepieciešams vismaz pirmajos desmit darbības gados, jo citādi tavi kino veidotāja muskuļi, kurus esi uztrenējis, atslābst. Tu kā režisors pavadi uz filmēšanas laukuma aptuveni trīsdesmit četrdesmit dienu gadā un pēc tam dodies pie montāžas galda, bet kā producents, strādājot ar vairākiem projektiem paralēli, tiec aicināts domāt par kino radošo un praktisko procesu nepārtraukti – kā uzlabot scenāriju, kā sarežģītas epizodes nofilmēt pēc iespējas ekonomiski izdevīgāk un tamlīdzīgas lietas. Sākumā tas ir ļoti veselīgi.
Vai bez Māsām jums kā producentam ir vēl kāds projekts?
Vēl mums ir daži pavisam jauni projekti – Ginta Zilbaloža nākamā pilnmetrāžas animācijas filma Straume un Gata Ungura komēdija Burlaki. Viņš ir jauns režisors, kurš kino cienītāju vidū ir kļuvis pazīstams ar savām Emira Kusturicas kinodarbu stilā ieturētajām komēdijām, īsfilmām par Latvijas lauku iedzīvotājiem un viņu problēmām. Vēl ir viens mans projekts – mazbudžeta pilnmetrāžas spēlfilma par reiveriem. Tas būs jaunas un mākslinieciskas meitenes pieaugšanas stāsts uz mūsdienu Rīgas elektroniskās deju mūzikas scēnas fona. Eskeipisms, ballīšu narkotikas, seksuāla frustrācija, sarežģītas attiecības ar ģimeni un visam pāri neapturama vēlme dzīvot un pieredzēt jaunību.
Gints Zilbalodis vairs nestrādās pilnīgā vienatnē.
Gints Zilbalodis ir konceptuālists. Viņa pirmā pilnmetrāžas animācijas filma Projām bija par puiku, kurš ceļo viens pats. Tas atbilda šī kinodarba veidošanas procesam. Viņš bija tās režisors, animators, producents, scenārija un mūzikas autors. Ginta Zilbaloža otrā pilnmetrāžas animācijas filma būs par kaķi, kurš mēģina sadzīvot ar citiem dzīvniekiem (šī kinodarba pamatā būs Ginta Zilbaloža īsfilma Ūdens, kas tapusi pirms astoņiem gadiem – I. A.). Viņš pats strādās ar citiem cilvēkiem un savā kinodarbā reflektēs par problēmām, ar kurām saskaras izteikts individuālists, nonākot grupas dinamikā.
Varbūt kādā no tēliem varēs saskatīt Matīsu Kažu?
Nezinu (smejas), vai katram no šiem tēliem būs kāds konkrēts prototips. Domāju, ka katrs pārstāvēs kādu konkrētu cilvēku arhetipu.
Filmas Parazīts/Parasite režisors Džunho Bons ASV Kinoakadēmijas balvas Oskars pasniegšanas ceremonijā atminējās Mārtina Skorsēzes citātu, ka vispersoniskākais ir visradošākais. Vai piekrītat?
Jā, tā tas ir, bet tas nenozīmē, ka visas manas filmas ietvers kaut kādus notikumus no manas dzīves, drīzāk tās atspoguļo manu emocionālo pasauli, iekšējo nemieru par kaut kādiem jautājumiem un mīlestību pret konkrētiem kinožanriem un posmiem šī mākslas veida vēsturē, kā tas būs redzams manā vesternā Kur vedīs ceļš.
Dokumentālā filma Klejotāji?
Tā ir ļoti personiska filma par manu paaudzi un problēmām, ar kurām tā saskaras, – ar nedrošību par nākotni un to, cik sarežģīti ir veidot attiecības digitālajā laikmetā.
Ar ko ir saistīta šī nedrošība?
Pirmkārt, nav vairs skaidrs, no kurienes nāk informācija, cik tā ir droša un cik lielā mērā tai var uzticēties.
Pēdējo nedēļu notikumi (koronavīrusa izplatība un Kristīnes Misānes lieta – I. A.) spilgti parāda, ka ir ļoti daudz savā starpā konfliktējošas informācijas, patiesu faktu trūkums un paļaušanās uz emocionalitāti, kas ir ļoti bīstami. Otrkārt, tehnoloģiju attīstības ietekme uz cilvēku nodarbinātību. Tiem, kuri pašlaik ir vecumā līdz trīsdesmit gadiem, savas dzīves laikā būs jāmaina profesija ne reizi vien, jo pēc vairākiem gadiem daudzas profesijas vienkārši izzudīs robotizācijas un mākslīgā intelekta dēļ.
Kas notiks kino?
Tas mainīsies tehniski un saturiski, jo jaunākajām paaudzēm uzmanības noturēšanas ilgums būs krietni mazāks nekā iepriekšējām paaudzēm, ņemot vērā to, ka šie cilvēki aug pasaulē, kas sastāv no tvitera ziņām, feisbuka sienām un citām platformām, kurās tiek piedāvāts ļoti daudz ļoti koncentrēta satura, respektīvi, tu uzzini ļoti maz par ļoti daudzām norisēm.
Jau tagad, skatoties filmas mājas apstākļos, neviļus roka sniedzas pēc mobilā telefona.
Mums ir galvas smadzenes un plaukstas smadzenes – kā nu kuram kāda telefona izskatā –, un mums ir konstanta nieze paskatīties, kas tajās notiek. Jebkurā ikdienišķā sarunā mēs klausāmies, ko mums saka sarunbiedrs, un paralēli domājam par to, vai nav pienākusi kāda jauna informācija.
Beigās tu domā, par ko bija filma?!
Īsformāta digitālās informācijas uztveršana ir kļuvusi gandrīz vai par automātisku procesu, līdz ar to tas neprasa no mums nekādu piepūli. Savukārt iedziļināšanās kādā tēmā pieprasa aktīvu domāšanu, tāpat kā filmu skatīšanās, ja vien tā nav kaut kāda absolūta Holivudas izklaide.
Kāda ir jūsu atkarības pakāpe no šīm "plaukstas smadzenēm"?
Lai saglabātu pozitīvu bilanci starp interneta sniegtajām iespējām un tā negatīvajām sekām, esmu sācis lietot dažādus mehānismus, lai mazāk tajās uzturētos, – esmu izslēdzis visas notifikācijas, izmantoju tikai īsziņas un vacapu un e-pastu lasu vienīgi no rītiem un vakaros.
Kā attīstījās jūsu dokumentālās filmas Klejotāji veidošana?
Klejotāju koncepts radās induktīvi – es neizvēlējos varoņus pēc iepriekš izdomātas virstēmas – tā izkristalizējās pašā procesā. Sākotnēji es par katru no viņiem gribēju radīt atsevišķu portretīsfilmu, bet tad sapratu, ka visus šos varoņus vieno vecums un skatījums, kā eksistēt šajā XXI gadsimta nu jau trešajā desmitgadē. Viņi uztver dzīvi "fluidāk" – kā meklējumu (ne vienmēr veiksmīgu). Tā nav fokusēšanās uz konkrētību, bet ļaušanās dzīvei kā klejojumam, kas ir raksturīgi daudziem mūsdienu jauniešiem. Arī pašas filmas forma ir pielīdzināma klejojumam. Klejojumam pa īsiem mirkļiem, izvēlēm, kas veido mūsu dzīvi, arī pa spēcīgām un pretrunīgām izjūtām.
Jūs ar šiem varoņiem bijāt pazīstams jau pirms filmas veidošanas?
Jā, tas gan sarežģīja, gan arī atviegloja šīs filmas veidošanas procesu. Šie jaunieši man uzticējās un zināja, ka es viņu stāstus centīšos izstāstīt pēc iespējas godīgāk, bez jelkādas moralizēšanas par to, ko viņi dara. Tas arī nav kino uzdevums. Kino uzdevums šajā gadījumā ir provocēt pārdomas, raisīt empātiju pret varoņiem un censties atklāt šīs paaudzes kodu.
No malas raugoties, šķiet, ka jūs pats esat atradis, ko meklējis, tieši attiecībā uz profesiju.
Abiem šiem variantiem ir gan savas pozitīvās, gan arī negatīvās puses. Tie cilvēki, kuri izmēģina ļoti daudz un kuriem uzreiz neizdodas atrast meklēto, iegūst bagātāku dzīves pieredzi, jo katra jauna pieredze viņiem iemāca jaunas prasmes un ieved citā sabiedrībā. Savukārt tie, kuri koncentrējas uz vienu lietu, iegūst padziļinātākas zināšanas par to.
Negatīvās puses?
Man nav sanācis tik daudz izceļoties pa pasauli kā citiem manas paaudzes cilvēkiem. Esmu ceļojis tikai darba nolūkos vai uz kinofestivāliem. Bet tāpat aizbraukt ar ģimeni vai draugiem atpūtas ceļojumā – to neesmu darījis kādus desmit gadus.
Jūsu dokumentālās filmas Klejotāji varone dejotāja Taņa jūs aizveda uz Misisipi štatu ASV.
Kad aizbraucu pie viņas, sapratu, ka deviņdesmit astoņi procenti no Amerikas ir kaut kas pilnīgi cits nekā dzīve šīs valsts lielajās metropolēs (Matīss Kaža ir studējis Ņujorkas Universitātes Tiša Mākslas skolā un savas zināšanas papildinājis Amerikas Kinoinstitūtā Losandželosā – I. A.).
Vai turpināsiet nodarboties ar dokumentālo kino arī nākotnē vai arī pievērsīsities tikai spēlfilmām?
Spēlfilmu idejas es varu izdomāt, iedvesmoties no dzīves un izstrādāt koncepciju, bet dokumentālajam kino ir pie manis jāatnāk. Es nevaru to radīt mākslīgi. Kad tas notiks, tad arī taps mana nākamā filma. Negribu veidot savus kinodarbus par aktuālām tēmām, kuras mani neinteresē tikai tāpēc, ka es zinu, ka tās izraisīs plašu rezonansi. Tiem ir jābūt man personiski tuviem stāstiem.
Pie kādiem vēl principiem jūs kā dokumentālists pieturaties?
Pēc manas pirmās pilnmetrāžas dokumentālās filmas Vienu biļeti, lūdzu! man bija vienpadsmit minūšu uzstāšanās ciklā TEDx Talks (meklējiet Matīsa Kažas uzstāšanos ar nosaukumu Hello, please let me capture your personal space interneta vietnē youtube.com – I. A.), kurā es dalījos pārdomās par šiem principiem. Es neievietoju savu kinodarbu varoņus viņiem neraksturīgās situācijās un neekspluatēju šos cilvēkus savu ego vīziju radīšanā. Tās ir divas galvenās lietas, ko, manuprāt, nedrīkst darīt dokumentālists.
Visu laiku nepacietīgi gaidāt un vērojat?
Ja es zinu, ka mans varonis mēdz ciemoties pie mammas, mēs varam braukt pie viņas arī tādā dienā, kurā viņš nav ieplānojis braukt pie viņas. Pēc definīcijas, kuru es zinu no universitātes laika, dokumentālais kino ir radošs realitātes atspoguļojums. Manuprāt, tas pieļauj dažādas manipulācijas ar montāžas un citu kino elementu palīdzību, bet nepārkāpjot sarkano līniju un nepiedāvājot nepatiesu vēstījumu par konkrēto cilvēku.
Viena no spilgtākajām epizodēm jūsu dokumentālajā filmā Klejotāji ir grāmatu kolekcionāra un izdevēja Valtera saruna ar vecāka gadagājuma literatūras skolotāju par mūsdienu dzeju.
Mēs esam spējīgi pieņemt daudz plašāku mākslas jēdzienu izpratni nekā iepriekšējā paaudze, kura ir uzaugusi Padomju Savienībā. Tajā lielai sabiedrības daļai bija konkrēti priekšstati par to, kas ir un kas nav māksla. Šos priekšstatus lielā mērā noteica valdošā ideoloģija un mākslas kanoni.
Viņai ir ļoti konkrēts viedoklis...
...un Valteram ir ļoti konkrēts viedoklis. Es domāju, ka tādi intelektuāli jaunieši kā viņš ir spējīgi atšķirt dažāda veida mākslas formas no viegli uztaisītas haltūras.
Nerunājot par šo konkrēto gadījumu, vai nav tā, ka šobrīd pietrūkst kontrastainu viedokļu apmaiņas kino vidē?
Tas ir viens no būtiskākajiem mākslas virzītājspēkiem, ja mēs nepiekrītam viens otram un iesaistāmies diskusijās, kurās piedalās cilvēki ar atšķirīgu pieredzi un skatījumu. Jau iepriekš pieminētais Mārtins Skorsēze dara ļoti nozīmīgas lietas kino publiskajā telpā. Piemēram, viņa eseja par Marvel filmām laikrakstā The New York Times (tā tika publicēta pēc viņa izteikumiem žurnālā Esquire – I. A.), kurā amerikāņu režisors paskaidroja, kāpēc viņš tās neuzskata par kino. Tā izraisīja kontrastainu viedokļu apmaiņu, jo bija daudz cilvēku, kas aizstāvēja šīs filmas un diezgan racionālā veidā pamatoja, kāpēc tās ir klasificējamas kā kino un, iespējams, pat kā māksla. Tam bija ļoti aizraujoši sekot līdzi. Būtu labi, ja būtu vairāk šādu diskusiju.
Ko jūs atbildētu Mārtinam Skorsēzem?
Es viņam absolūti piekrītu, ka supervaroņu filmas ir viegla izklaides forma, pēc kuras ir pieprasījums un kura, iespējams, kaut ko liecina par mūsdienu sabiedrības domāšanu. Iespējams, tai ir nepieciešams varoņtēls – kāds, kas risina cilvēku problēmas. Un šis kāds supervaroņu filmu gadījumā nav sabiedrības iecelts vai ievēlēts, bet nonācis šajā statusā paša neordināro spēju dēļ. Taču tie nav stāsti, kas man laupītu miegu naktī un provocētu sabiedrību uz domāšanu. Tie ir stāsti, kuri ir konstruēti pēc pazīstamām formulām, – tajos ir izmantotas paredzamas struktūras, un savā vēstījumā tie apliecina garlaicīgas konservatīvas vērtības.
Vai sākumā ar vesterniem nebija līdzīgi?
Sākumā ar vesterniem bija līdzīgi, bet pagājušā gadsimta piecdesmitajos sešdesmitajos gados šis žanrs piedzīvoja pavērsienu dekoloniāla autorkino virzienā, kas apšaubīja šī žanra sākotnējo vērtību kopumu kā tādu. Revizionistu veidotie vesterni ironizēja par amerikāņu dzīvesveidu un imperiālistisko pasaules redzējumu, pārskatīja vēsturi un vērsa uzmanību uz to, ka tas, kas Amerikā ir noticis ar tās pamatiedzīvotājiem, nav bijis nekas cits kā genocīds, un kopš tā laika ir tapuši daudzi mākslinieciski drosmīgi darbi.
Atceros, ka sava topošā vesterna Kur vedīs ceļš prezentācijā Nacionālā kino centra izsludinātajā bērnu, jauniešu un ģimenes auditorijai domātu filmu ražošanas konkursā 2018. gada rudenī jūs piesaucāt tikko notikušo Venēcijas kinofestivālu, kurā savu pirmizrādi bija piedzīvojis brāļu Džoela un Ītana Koenu vesterns Balāde par Basteru Skragsu/ The Ballad of Buster Scruggs un Žaka Odiāra darbs Brāļi Sisteri/The Sisters Brothers!
Vesterns ir visnepopulārākais kinožanrs, un tieši tāpēc to vajag atdzīvināt negaidītos veidos. Es pat būtu priecīgs, ja cilvēki noskatītos manu spēlfilmu Kur vedīs ceļš un pēc tam nāktu klāt un sacītu: Matīss, tā bija pašaudīšanās ar zirgiem Austrumeiropā, nevis vesterns. Lieliski, mēs varam par to parunāt!