Piecdesmit vienu gadu vecais režisors un scenārists Tomass Vinterbergs ieņem īpašu vietu jaunāko laiku Eiropas kinovēsturē. Pirms divdesmit pieciem gadiem Dānijas Nacionālās kinoskolas absolvents Tomass Vinterbergs kopā ar Larsu fon Trīru un vēl diviem domubiedriem parakstīja radikālo kinomanifestu Dogme 95, kuram vēlāk pievienojās citi režisori visā pasaulē. Tomasa Vinterberga filma Svinības/Festen/The Celebration (1998) ir pirmais darbs, kas tapa atbilstoši Dogmas formulētajiem noteikumiem. Svinības viņam atnesa Kannu kinofestivāla žūrijas balvu. Tomass Vinterbergs ir viens no māksliniekiem, kurš radījis Dānijas kino fenomenu. Viņš strādā gan ar Ziemeļvalstu aktieriem, gan ar starptautiskām zvaigznēm, kuru vidū ir Vākīns Fīnikss, Klēra Deinsa, Šons Penns, Kerija Maligena, Matiass Shūnārtss, Lea Seidū un Kolins Fērts. Tomass Vinterbergs ir uzņēmis filmas dāņu un angļu valodā.
Režisora šedevru kategorijā droši var ievietot Oskaram un Zelta globusam nominēto skarbo, šokējošo drāmu Medības/Jagten/The Hunt (2012). Tās centrā ir pedofilijā apsūdzēts bērnudārza audzinātājs, kuru tēlo Madss Mikelsens. Par šo lomu aktieris, kurš ir kļuvis par mūsdienu dāņu kino seju, saņēma Kannu kinofestivāla balvu. Režisora radošā veiksme ir arī Komūna/Kollektivet/The Commune (2016) – 70. gadu estētikā uzņemts darbs, ko iedvesmojusi paša režisora bērnības pieredze. Tomass Vinterbergs vienmēr sasniedz izcilu māksliniecisko rezultātu, kad pieskaras sev personiski tuvām tēmām un ekranizē savus oriģinālos stāstus. Mazāku rezonansi izraisa viņa mēģinājumi reflektēt par vēsturiskām traģēdijām – piemēram, holivudiska vēriena drāma Kurska/Kursk (2018) par Krievijas zemūdenes Kurska bojāeju 2000. gadā nav viņa spilgtāko sasniegumu vidū.
Prozit!
Šogad Tomass Vinterbergs pārsteidza ar traģikomēdiju Vēl pa mēriņam/Druk/Another Round (Dānija, Nīderlande, Zviedrija). Tā ir pacilājoša, brīžiem izaicinoši nepolitkorekta filma par skandināvu alkoholisma iemesliem un sekām, kā arī par mīlestību, draudzību un nāvi. Tā bija atlasīta Kannu kinofestivāla programmai (pandēmijas dēļ tas šogad nenotika). Vēl pa mēriņam nonāca pie skatītājiem septembrī Toronto kinofestivālā. Vēlāk septembrī notikušajā Sansebastjanas kinofestivālā četriem filmas aktieriem – Madsam Mikelsenam, Tomasam Bo Larsenam, Magnusam Millangam un Larsam Rantem – tika pasniegta balva par labāko aktierdarbu. Oktobrī Vēl pa mēriņam saņēma Londonas kinofestivāla galveno balvu un Gentes kinofestivāla skatītāju simpātiju balvu.
Tomasa Vinterberga filma triumfēja 12. decembrī Berlīnē notikušajā 33. ikgadējā Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā – tai piešķirtas četras godalgas. Vēl pa mēriņam atzīta par labāko Eiropas filmu, Tomass Vinterbergs – par labāko režisoru. Viņš kopā ar Tobiasu Lindholmu ieguva balvu par labāko scenāriju. Galvenās lomas atveidotājs Madss Mikelsens pasludināts par labāko aktieri.
Dānija ir izvirzījusi šo filmu Oskaram. Rīgā tā tika demonstrēta oktobrī notikušajā festivālā Baltijas pērle. Plānots, ka Vēl pa mēriņam atgriezīsies uz ekrāniem, kad kinoteātri Latvijā atkal varēs uzņemt skatītājus.
Pietrūkst divu glāžu
Vēl pa mēriņam ir Tomasa Vinterberga maigākais, sirsnīgākais darbs. Puritāniski noskaņoti skatītāji var pārmest režisoram alkohola slavināšanu, bet Tomass Vinterbergs, veidojot alkoholisma antoloģiju, strādā smalki un necenšas ne kādu pamācīt, ne noteikt sabiedrības diagnozi. Filmā eksperimentam ar alkoholu ļaujas četri pusmūža vīrieši, kurus saista īsta draudzība un eksistenciāla krīze. Viņi strādā Kopenhāgenas skolā – pasniedz vēsturi, mūziku, sportu un psiholoģiju. Skolotāji ir rutīnas nomākti, nekas viņiem vairs nesagādā prieku ne darbā, ne mājās.
Kādu vakaru restorānā draugi apspriež norvēģu psihiatra, zinātnieka un publicista Finna Skorderuda hipotēzi – cilvēki piedzimst ar samazinātu alkohola līmeni asinīs, un mums katram pilnīgai laimei pietrūkst 0,05% alkohola jeb aptuveni divu glāžu vīna. Tiek apgalvots, ka viegli iereibis cilvēks spēj funkcionēt daudz efektīvāk un, galvenais, uzlabojas viņa pašsajūta. Alkohols dara brīnumus: tas mūs padara par labākiem studentiem un skolotājiem, jūtīgākiem mīlniekiem. Mēs kļūstam muzikālāki, alkohols ļauj dvēselei dziedāt, veicina radošumu, aktivizē domāšanu un paplašina apvāršņus. Paskatieties uz Pēteri Čaikovski, Vinstonu Čērčilu, Ernestu Hemingveju vai galu galā – uz Borisu Jeļcinu! Tomasa Vinterberga filmā ir iekļauta ziņu sižetu kolāža, kurā figurē prominenti politiķi vieglā – vai ne pārāk vieglā – reibuma stāvoklī.
Vēl pa mēriņam varoņu kvartets sāk noslēpumainu socioloģisko pētījumu, lai pārbaudītu teoriju praksē: skolas tualetē dzer degvīnu, skolotāju istabā – viskiju. Tas nostrādā! Līdz šim skolēni uzskatīja vēsturi par garlaicīgāko priekšmetu, bet alkohola eiforija, ko izjūt skolotājs Martins (Madss Mikelsens), beidzot ļauj viņam iekarot jauniešu uzmanību, stundas kļūst aizraujošas un informatīvas. Tikpat labi veicas arī pārējiem eksperimenta dalībniekiem, kuri piedzīvo patīkamas pārvērtības. Draugiem ir vienošanās: viņi rūpīgi vēro savu uzvedību, kontrolē alkohola patēriņu un dzer tikai darba laikā – protams, terapeitiskā un pētnieciskā nolūkā. Taču pretoties vilinājumam paaugstināt devu kļūst neiespējami.
Smeldzīgas vīrišķīgas intonācijas un sadzīves ainas atsauc atmiņā Džona Kasavītisa filmu Vīri/Husbands (1970). Patiesībā Vēl pa mēriņam ir filma nevis par dzeršanu un piedzeršanos, bet par nepanesamām skumjām. Vīrieši meklē zāles pret vientulības izraisītu izmisumu un dzīves banalitāti. Rutīna saēd viņu dvēseli. Pat pārtikušajā Dānijā – valstī ar augstiem dzīves kvalitātes standartiem un perfektu dizainu – no garlaicības neviens nav pasargāts.
Atceries ceriņu smaržu
Filma ir tapusi Tomasa Vinterberga traģiskākajā dzīves posmā. 2019. gada 4. maijā autokatastrofā Beļģijā gāja bojā viņa deviņpadsmit gadu vecā meita Īda. Pie stūres bija Īdas māte, Tomasa Vinterberga pirmā sieva. Viņas vadītajā automašīnā ietriecās cita. Māte izdzīvoja, bet meita nomira negadījuma vietā. Bija paredzēts, ka Īda, kuras stāsti par jauniešu attiecībām ar alkoholu lielā mērā ir iedvesmojuši filmas scenāriju, tēlos galvenā varoņa Martina meitu. Tomass Vinterbergs atrada sevī spēku turpināt iesākto, kaut gan darbs bija neiedomājami sāpīgs – filmēšana notika Īdas skolā, un procesā piedalījās viņas draugi. Filma ir veltīta Īdas Marijas Vinterbergas piemiņai. "Es viņu redzu katrā šīs filmas minūtē," atzīst režisors.
"Filma ir ne tikai par to, ka ir jādzīvo pilnvērtīgi, bet arī par to, ka ir jāmirdz, jābūt vitāliem un jāizbauda visas iespējas, ko dzīve sniedz. Atceros, ka jaunībā mēdzu atgriezties mājās iereibis. Bija pulksten četri, dārzā ziedēja ceriņi. Es biju saticis skaistu meiteni un domāju par to, ka varbūt satikšu viņu atkal. Alkohola iespaidā šķita, ka visa pasaule pieder man un viss ir iespējams. Es biju eiforijas un svētlaimes pārņemts. Tā bija sajūta, ka esmu brīvs no bailēm un ambīcijām, esmu zaudējis kontroli. Pēc tam visu mūžu cilvēks tiecas pēc šīs sajūtas, kas viņu ir piemeklējusi jaunībā. Filmas Vēl pa mēriņam varoņi alkst šīs sajūtas, jo viņus nospiež apziņa, ka viņi lēnām mirst un vairs nejūt dzīves spraigumu un smaržu. Viņiem pietrūkst jaunībā piedzīvotā brīža, kad viņi stāvēja zem ceriņu krūma un viņus piepildīja sajūta, ka visa dzīve ir priekšā," saka Tomass Vinterbergs. Filmu Vēl pa mēriņam ievada Sērena Kirkegora citāts: "Kas ir jaunība? Sapnis. Kas ir mīlestība? Sapņa saturs."
Pašlaik režisors gatavojas uzņemt seriālu Tādas ģimenes kā mūsējā/Familier som vores/Families Like Ours. Tas būs stāsts par to, ka cilvēki ir spiesti pamest Dāniju – valstī sākas evakuācija sakarā ar ūdens līmeņa paaugstināšanos. Iedzīvotāji dodas dažādos virzienos. Tie, kuri var atļauties, pārceļas uz dzīvei labvēlīgām valstīm, bet tie, kuriem līdzekļu nav, piedalās valsts finansētajā pārcelšanās programmā, un viņu galamērķis ir pavisam citāds. Cilvēki atvadās no tā, ko viņi pazīst un mīl. Sabiedrība tiek sašķelta, izjūk ģimenes, pārtrūkst draudzības saites, īpašumiem vairs nav vērtības. Šādos apstākļos gan saasinās naids, gan nostiprinās mīlestība.
Gada nogalē platformā Zoom Tomass Vinterbergs pastāstīja KDi par filmu Vēl pa mēriņam un par to, kas pašlaik notiek viņa dzīvē.
Sākotnēji filma Vēl pa mēriņam bija iecerēta kā oda alkoholam, bet pēc tam jūsu ideja transformējās un jūs nolēmāt parādīt arī pārmērīgas alkohola lietošanas negatīvās sekas. Kāds bija jūsu domu gājiens, kad rakstījāt scenāriju?
Pasaules vēsture ir pierādījusi, cik daudz fantastisku sasniegumu ir panākuši cilvēki, kuri tajā konkrētajā brīdī ir bijuši alkohola reibuma stāvoklī. Tas ir apbrīnojami, ka alkohols var spārnot cilvēkus, veicināt sarunas, uzlabot uzstāšanās kvalitāti un cita veida sniegumu, kā arī mainīt vēstures gaitu. Tajā pašā laikā zaļais pūķis nogalina cilvēkus un sagrauj ģimenes. Mēs ar scenārija līdzautoru Tobiasu Lindholmu izjutām zināmu morālo atbildību un nolēmām aplūkot arī alkohola negatīvo ietekmi.
Filmas pirmizrādei šogad bija jānotiek Kannu kinofestivālā, kas tika atcelts. Ja pirmizrāde tur tomēr būtu notikusi, vai jūs servētu alkoholu ballītē?
Jā, mēs noteikti piedāvātu grādīgos dzērienus, taču pārliecinātos, ka paši par tiem esam samaksājuši. Šī filma neparedz sponsorēšanas līgumus. Mums bija daži piedāvājumi, no kuriem esam laipni atteikušies. Filma nedrīkst kļūt par alkohola reklāmu.
Filma Vēl pa mēriņam jau ieguvusi virkni vērtīgu balvu. Ko jums nozīmē godalgas?
Esmu pazemīgs dānis, es nekad neko negaidu. Protams, saņemt atzinību ir patīkami. Jo vairāk balvu iegūsim, jo jautrāk jutīsimies. Ko lai es jums saku? No visām filmām šī man ir vissvarīgākā. Tā ir veltīta manas meitas Īdas piemiņai. Viņa gāja bojā dažas dienas pēc filmēšanas sākuma. Tā bija īpaša situācija. Nekas tāds manā dzīvē neatkārtosies. Šis darbs man nozīmē ļoti daudz. Jūtos gandarīts, ka filma tiek apbalvota.
Dažas dienas pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijas jūs piedalījāties tiešsaistes diskusijā, kuras tēma bija Eiropas kino nākotne pēc Covid-19 pandēmijas. Šajā sarunā izklausījāties diezgan optimistisks. Kas jūsos iedveš optimismu un pārliecību šajos sarežģītajos apstākļos?
Nedomāju, ka pasaule mainās tik vienkārši. Arī pats cilvēks mūža laikā tik ļoti nemainās. Lai tas notiktu, ir jāpiedzīvo kaut kas spēcīgāks par pandēmiju. Cilvēku uzvedību un paradumus var mainīt tāda globāla trauma kā karš. Man ir priekšnojauta, ka viss atgriezīsies vecajā normālībā, lai cik labi vai slikti tas būtu.
Es ticu kopības spēkam – cilvēkus vienmēr vilinās kinozāles tumšā telpa un kopīgā emocionālā pieredze, ko tajā gūstam. Telpa, kurā varam sēdēt blakus cits citam, sajust cits citu, saostīt cits citu, paņemt viens otra roku – un viss kaut kas cits ir iespējams kinoteātrī. Pats ceļš uz kinoteātri ir cerību pilns. Tas ir rituāls, kas bagātina filmas skatīšanās pieredzi. Šaubos, ka esmu vienīgais, kuram tā visa pašlaik ļoti pietrūkst. Kad pēc pirmā koronavīrusa viļņa kinoteātri Dānijā atkal tika atvērti, skatītāji gāza tos apkārt – visi bija noilgojušies pēc lielā ekrāna. Tas stiprina manu optimismu.
Filma Vēl pa mēriņam kļuvusi par 2020. gada kases grāvēju Dānijā – jūsu filma kinoteātros pulcējusi 800 000 skatītāju.
Tas bija vienīgais dāņu kino jaunums repertuārā.
Vai auditoriju īpaši piesaistīja filmas tēma?
Nezinu, vai tēma pozitīvi vai negatīvi ietekmēja filmas kases ieņēmumu rezultātus. Mums noteikti nāca par labu konkurences trūkums. Palīdzēja arī tas, ka Vēl pa mēriņam ir stāsts ar atvērtām beigām – tas atstāj plašu interpretācijas telpu. Filma pulcēja visraibāko skatītāju spektru – zālē ar alus glāzēm nāca iekšā jauniešu kompānijas, kuras pēc seansa plānoja turpināt ballēties, un viņiem blakus sēdēja anonīmo alkoholiķu biedrību locekļi, kuri uzskatīja, ka filma ir par viņiem. Rakstot scenāriju, mēs ar Tobiasu zinājām, ka nedrīkstam ne moralizēt, ne veicināt pārmērīgu alkohola patēriņu.
Dāņu dzeršanas kultūra tāpat tiek bieži kritizēta.
Ir jau par ko kritizēt! Dažreiz kļūst par traku. Parasti pirms Ziemassvētkiem cilvēki neprātīgi piedzeras. Visas sociālās robežas tiek pārkāptas, viss jūk un brūk, katrs birojs kļūst par anarhijas vietu. Tagad esam citos apstākļos, laiki mainās, sabiedrību ietekmē kustība #MeToo. Dānijā ir tāda sacensību tradīcija – skolēni ņem alus kastes, dzer un skrien apkārt ezeram, komandas, kuru locekļi vemj, tiek sodītas. Ziniet, tas izklausās dīvaini, bet es mazliet ar to visu lepojos un varu attaisnot un aizstāvēt šādu uzvedību.
Filma Vēl pa mēriņam, kuru uzņēmu kopā ar saviem draugiem, nav tikai par dzeršanu. Tā ir par nekontrolējamo, tā uzstājīgi atgādina, ka cilvēks pēc būtības ir iracionāls un var ieiet zonā, kurā valda nekontrolējamais. Šī zona daudz ko piedāvā. Mana sieva varētu jums par to pastāstīt vairāk. Viņa ir gudrāka par mani. Helēne ir mācītāja Dānijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Šeit fonā jūs redzat viņas tērpu (Tomass Vinterbergs parāda uz skapi sev aiz muguras – J. J.). Helēne ir arī aktrise, viņa tēlo viena varoņa sievu filmā Vēl pa mēriņam.
Es pajautāju Helēnei – kas ir šis nekontrolējamais mūsos? Viņa teica, ka to var salīdzināt ar iemīlēšanos. Cilvēks iemīlas un zaudē kontroli. Tā ir kā idejas atnākšana – cilvēks to izjūt dziļi sevī, un to nevar iegādāties internetā. Mēs dzīvojam laikā, kad viss tiek mērīts, skaitīts un pētīts. Katram jūsu rakstam, šo interviju ieskaitot, ir noteikts zīmju skaits, kurā ir jāiekļaujas. Pēc tam jūs precīzi zināsiet, cik cilvēku internetā to būs izlasījuši un cik daudz laika viņi būs pavadījuši lasot. Kad pieceļamies no krēsla, viedtālrunis sāk skaitīt mūsu soļus. Kad mūsu bērni sāk iet skolā, viņu vārdi tiek ievadīti sistēmā un jūs varat izplānot viņu nākotni un izglītības gaitas. Dzīvē viss tiek kontrolēts, un mēs jūtam vajadzību zaudēt kontroli. Ar to var skaidrot dāņu dzeršanas kultūru – mēs esam sauja savaldīgu, kārtīgu, racionālu hobitu. Laiku pa laikam mums ir jāzaudē kontrole, jāiziet ārpus rāmjiem.
Šajā filmā vienu no savām spožākajām lomām ir nospēlējis Madss Mikelsens. Pastāstiet, lūdzu, par sadarbību ar viņu. Kā jūs strādājat kopā?
Madss man ir ļoti tuvs draugs, viņš dzīvo tepat netālu. Filmēšanas procesā viens otru esam atbalstījuši. Madss palīdzēja man, es palīdzēju viņam. Madss mani labi pazīst, tāpēc uzticas maniem lēmumiem. Tas nozīmē, ka es varu izsist aktieri no viņa komforta zonas. Tas man ļauj iegrūst viņu kādā ļoti personiskā teritorijā un situācijā – nesaku, ka tā ir Madsa privātā teritorija, jo tam tomēr nav nekā kopīga ar aktiera dzīvi. Taču tas ir kaut kas tāds, kas viņam ir tuvs, un Madss tēlā spēj būt ļoti jūtīgs un ievainojams. Es domāju, ka mūsu sirsnīgās attiecības palīdz to sasniegt. Esam auguši vienā valstī, skatījušies vienas un tās pašas filmas, mums ir vieni un tie paši varoņi. Mūs vieno kopīga lietu izpratne.
Kad uzņemšanas laukumā Madss dzird, kādā intonācijā es saku: "Nofilmēts!", viņš uzreiz nojauš, kas viņam būs jādara tālāk. Mēs saprotamies no pusvārda. Mūsu savstarpējā uzticēšanās ļāva viņam izpildīt deju, ko redzat finālā. Viņš par to bija ļoti uztraucies. Tā ir skaista aina. Esmu gandarīts, ka uzstāju, ka tā ir nepieciešama. Es arī uztraucos, bet mums viss izdevās.
Filmas varoņi ir vīrieši, kuri piedzīvo pusmūža krīzi. Vai šajos raksturos ir jūtama arī jūsu personiskā pieredze?
Es saprotu šos vīriešus. Neesmu dzīvojis Madsa Mikelsena atveidotā varoņa Martina dzīvi. Diemžēl mana dzīve izrādījusies vēl traģiskāka. Pirms pusotra gada, kad tikko bijām sākuši filmēšanu, es zaudēju meitu un man nebija iespējas piedzīvot pusmūža krīzi vai kādu citu "luksusa" problēmu. Saprotu, ko nozīmē būt pusmūža vīrietim, – man ir draugi, un es redzu, kā viņi dzīvo. Filma ir personisks, bet ne intīms vai privāts vīrieša portretējums. Tas nav vēstījums par manu dzīvi.
Vai sižetā kaut kas mainītos, ja galveno varoņu kompānijā būtu arī sieviete?
Jā, tas pilnībā mainītu attiecību dinamiku. Tāda atklātība un emocionālais kailums, kas saista varoņus, ir iespējams tāpēc, ka viņi ir viena dzimuma pārstāvji. Manas filmas Komūna (2016) centrā ir sieviete, kura cīnās ar pusmūža krīzi. Filma Vēl pa mēriņam ir par četriem vīriešiem – vai galvenokārt par vienu vīrieti – pusmūža krīzē. Man bija svarīgi, ka šiem tēliem viss ir kopīgs, un sievietes klātbūtne šo stāvokli izjauktu.
Šī ir filma par sevis meklējumiem un dziedēšanu. Vai piekrītat, ka pirms katra jauna sākuma ir jāpiedzīvo satricinājums?
Šajā gadījumā mana atbilde ir apstiprinoša. Filmas varoņiem ir nepieciešamība izjaukt lietu kārtību. Mēs visi to esam piedzīvojuši, es to esmu pieredzējis savā radošajā procesā – es kaut ko radu un pēc tam to sagrauju, radu un sagrauju. Iznīcinu un būvēju no jauna. Pretestība, ar kuru saskaras filmas varoņi, un tā skaistā katastrofa, kurā viņi nonāk, spēj mainīt viņu dzīvi.
Kādas, jūsuprāt, ir mūsdienu sabiedrības lielākās bailes?
Bailes nav šīs filmas pamatā. Drīzāk filma ir reakcija uz to idealizēto nevainības, šķīstības sajūtu, saprātīgo rīcību, nosvērto, pilnībā kontrolēto un drošo dzīvesveidu, kāds mums ir raksturīgs šajā pasaules daļā. Palēnām tas var nogalināt cilvēkus. Atbildot uz jautājumu, es teiktu – bailes no ikdienišķuma, pelēcības un viduvējības dzīvē. Vēl pa mēriņam ir vardarbīga, destruktīva reakcija uz viduvējību.
Savos darbos bieži aplūkojat attiecības ģimenē. Nav noslēpums, ka šogad, kad cilvēkiem bija jāpaliek mājās, daudzās ģimenēs ir piedzīvots vardarbības uzliesmojums. Kādu iespaidu šis gads varētu atstāt uz tādu cilvēku līdzāspastāvēšanas formu kā ģimene?
Dažās ģimenēs spriedze noteikti ir palielinājusies un cilvēki ir jutušies apspiesti. Laulībā gadās tā – ja cilvēki ir spiesti būt kopā ilgāku laiku vienā telpā, viņi saprot, ka viņiem nemaz nav jābūt kopā. Mēdz gadīties arī otrādi. Pašreizējie apstākļi ietekmē un maina situāciju ģimenēs. Manā dzīvē šogad viss ir noticis tā, ka mums patiešām bija jāsajūt kopība un vienkāršība, un mēs no tā daudz ko esam iemācījušies. Pieļauju, ka dažas ģimenes cieš no konfliktiem un klaustrofobijas, bet, iespējams, tas vedīs pie pārmaiņām un cilvēku dzīvē kaut kas mainīsies uz labo pusi.
Vai var runāt par tādu parādību kā Eiropas kino? Kāda ir tā identitāte?
Protams, mēs varam runāt par Eiropas kino, jo šeit darbojas atbalsta sistēma. Eiropā kino tiek uztverts kā mākslas žanrs un tam tiek piešķirts publiskais finansējums, kas nodrošina plašas iespējas filmu veidotājiem. Šādā veidā var rasties visdažādākie darbi. Es nekad nevarētu uzņemt tādu filmu kā Svinības (1998) bez valsts sniegtā finansējuma. To pašu var teikt gan par Medībām (2012), gan par Vēl pa mēriņam – šī ir filma par četriem heteroseksuāliem baltajiem vīriešiem, dažiem no viņiem ir liekais svars, un viņi māca bērniem dzert. Šāda satura filma nekad netaptu komerciālā sistēmā. Var radīt izcilus mākslas darbus arī ASV pastāvošajā sistēmā, un tikpat labi var radīt bezjēdzīgas komercfilmas Eiropas sistēmā, bet fundamentāli šīs ir divas absolūti atšķirīgas kino finansēšanas un tapšanas shēmas. (Filmas Vēl pa mēriņam budžets ir 33,5 miljoni Dānijas kronu jeb 4,5 miljoni eiro – J. J.)
Pasaulē notiek asas diskusijas, vai jaunās filmas, kas ir paredzētas demonstrēšanai uz lielā ekrāna, kinoteātru nepieejamības apstākļos drīkst pārcelt uz straumēšanas platformām. Kāds ir jūsu viedoklis?
Nedomāju, ka mums būtu jāsaceļas pret straumēšanas kanāliem. Tas ir jauns formāts, kas ir interesants. Es gatavojos uzņemt seriālu, kuram acīmredzot nebūs dzīves kinoteātros. Agresīva attieksme pret straumēšanu neko neatrisinās. Cilvēki tāpat skatīsies filmas, ko piedāvā digitālās platformas. Esmu pārliecināts, ka publika atgriezīsies kinozālēs, kad būs šāda iespēja.
Vai jūs neuztrauc fakts, ka tādi meistari kā Mārtins Skorsēze, Alfonso Kuarons un Deivids Finčers uzņem filmas, kas domātas izplatīšanai nevis kinoteātros, bet digitālajās platformās? Citādi viņi nespēj piesaistīt nepieciešamo finansējumu, un viņu projektus atbalsta straumēšanas industrijas giganti.
Tas mani mazliet uztrauc, jo tie ir diži mākslinieki, kuri ir spējīgi pulcēt pilnas kinozāles ar saviem majestātiskajiem, kinematogrāfiski augstvērtīgajiem darbiem. Man nav tiesību viņiem kaut ko pārmest. Es vēlētos, lai šo režisoru filmas būtu skatāmas arī kinoteātros.
Vai laiks, kurā dzīvojam, pieprasa kādu jaunu manifestu? Vai jūs joprojām ticat manifesta spēkam?
Ha-ha! Es ticu manifesta spēkam, ja tas dzimst no nepieciešamības un tam ir pamatojums. Kad radījām manifestu Dogme 95, tas bija vajadzīgs. Mums tā bija atklāsme. Manifestu nedrīkst pamatot ar liekulību vai māksliniecisko iedomību.
Ja man būtu ideja, kādu manifestu pieprasa šis laiks, es droši vien būtu to pierakstījis un sekojis manifesta noteikumiem, un es arī piezvanītu savam vecajam draugam Larsam. Pašlaik es tikai mēģinu smalkjūtīgi apzināt jauno teritoriju, kurā esam nonākuši.
Vai uzturat kontaktus ar Larsu fon Trīru? Vai joprojām esat tuvi domubiedri?
Es neteiktu, ka esam tuvi, bet laiku pa laikam sarunājamies. Mūsu tikšanās ir siltas un draudzīgas, taču mēs to nedarām regulāri. Esam vienojušies, ka mums būtu jātiekas biežāk, bet pagaidām neizdodas.
Par ko jūs runājat, kad satiekaties? Vai spriežat par darbu? Vai tā tomēr ir draudzīga pasēdēšana un iedzeršana kopā?
Nē, mēs nedzeram. Tā ir veco draugu atkalredzēšanās. Gan Larsa, gan manā dzīvē daudz kas ir noticis, un mums ir ko apspriest. Mēs runājam arī par kino.
Kā vērtējat situāciju Dānijas kino? Šogad labas atsauksmes ir guvusi ne tikai jūsu filma, bet arī režisoru Andersa Elholma un Frederika Luisa Hvīda darbs Shorta, kas bija iekļauts Venēcijas kinofestivāla Starptautiskās kritiķu nedēļas programmā.
Dānijā top tik labas filmas, tāpēc ka cilvēki daudz dzer! Tā vienmēr ir kustība augšup lejup. Kādu laiku mums bija ļoti spēcīga kino kopiena, kas guva lielu valsts atbalstu. Mums bija laba kinoskola, bet nezinu, vai tā tāda ir joprojām. Režisoru vidū Dānijā valda savstarpējā saprašanās un koleģialitāte. Mēs lasām cits cita scenārijus, palīdzam cits citam, tādējādi padarām cits citu stiprāku. Dānija ir maza valsts, un mēs esam spiesti to darīt. Kopā esam spēcīgāki. Citus iemeslus es neredzu. Piekrītu, ka Shorta ir lieliska filma.
Šogad cilvēki dzīvo un strādā pašizolācijā. Jau minējāt, ka jums ir svarīga kopības izjūta. Jūs esat audzis komūnā, un šī pieredze ir atspoguļota filmā Komūna. Arī kustība Dogme 95 bija sava veida komūna. Filmas Vēl pa mēriņam varoņi turas kopā. Kino radīšana ir kolektīvs darbs. Kopības tēma ir jūsu daiļrades pavediens, vai ne?
Mani vienmēr ir saistījusi kopības un kopīgas pieredzes ideja. Kopības sajūta tiek nostiprināta, kad cilvēki kopā dara kaut ko riskantu. Esmu audzis apstākļos, kurus radīja akadēmiski izglītoti hipiji, viņi izjauca ierasto ģimenes modeli un izgudroja jaunu kopdzīves formu, kas tolaik bija visai drosmīga un eksperimentāla.
Dogme 95 principi arī bija riskanti. Cilvēki man zvanīja, lai pateiktu – tas, ko tu dari, sekojot manifesta noteikumiem, ir pašnāvība un karjeras beigas. Tas bija kā lēciens no klints, bet mēs lēcām, sadevušies rokās. Tā var sajust solidaritāti. Tas pats ir filmā Vēl pa mēriņam: jūsu priekšā ir četri vīrieši, kuri jūtas vientuļi, viņi ir iestrēguši atkārtošanās ciklā un ikdienišķumā. Šie cilvēki nolemj kopā nolēkt no klints, un tas rada siltumu viņu starpā – pēkšņi viņi jūtas kā vienība, un viņus uzlādē kopības spēks.
Ko jums pašam nozīmē risks?
Daudzas lietas. Es jau runāju par nekontrolējamo. Ja cilvēks kaut ko pēta un izzina, tas arī ir risks. To var atrast dažādās vietās. Piemēram, skolotājs klasē atklāj savu nedrošību par to, ko viņš māca, un kopā ar skolēniem dodas izzināšanas ceļojumā. To var atrast arī guļamistabā starp partneriem, kuri ir pavadījuši kopā ilgus gadus un kuru dzīvē ir iestājusies rutīna. Viņiem kopīgiem spēkiem ir jāizzina jaunas iespējas. To panākt nav viegli. Mūs ir sabojājuši ikdienas rituāli un ieradumi. Nav obligāti jādzer, lai tiktu no tiem vaļā, bet daži šādās situācijās dod priekšroku alkoholam.
Kāds bija jūsu sadarbības modelis ar scenārija līdzautoru Tobiasu Lindholmu?
Sākumā mēs vienmēr daudz runājam. Šoreiz mums bija grūti atrast stāsta enkuru. Zinājām, ka gribam uzņemt filmu par alkoholu. Pēc tam kad bijām aizveduši savus bērnus uz dārziņu vai skolu, mēs ar Tobiasu neskaitāmas reizes gājām pusdienās, kurās gan dzērām tikai diētisko kolu. Stāsta meklēšanas process galīgi nebija seksīgs. Beidzot uzdūrāmies teorijai par alkohola lietošanu, kas patiesībā nav nekāda teorija, tas ir vienkārši kaut kas, ko kāds ir pateicis. Pēc tam viss notika diezgan ātri – nolēmām, ka galvenie varoņi būs skolotāji, un sākām strādāt.
Shēma ir šāda: mēs izrunājam lietas, mums ir plāns, un ķeramies pie rakstīšanas. Esam kā riteņbraucēju komanda: es braucu priekšā, uzrakstu desmit lapaspušu, neatskatoties uz Tobiasu, un aizmetu šo materiālu viņam. Tobiass to pārraksta un papildina, un mēs maināmies vietām. Tas tā arī notika.
Jūs atklāti stāstāt par traģēdiju, kas piemeklēja jūsu ģimeni, – meitas Īdas bojāeju, kas ietekmēja filmas Vēl pa mēriņam tapšanu.
Bija pagājušas četras filmēšanas dienas, un es saņēmu šo vēsti. Tā sagrāva manu dzīvi. Īda bija ļoti tuva visai mūsu komandai. Četri aktieri, kuri ir mani labākie draugi, viņu pazina kopš dzimšanas. Īdas nāve ir mainījusi visu. Filmēšanas komanda un aktieri man palīdzēja pārdzīvot traģēdiju, kaut kā tikt ar to galā. Tajā laikā viņi mani nēsāja uz rokām. Ja, skatoties filmu, jūs sajūtat neparastu mīlestības, rūpju un maiguma pieskārienu, tagad jūs zināt, kas ir šo emociju pamatā. Ja, skatoties filmu, jūs smejaties, tas ir, pateicoties četriem aktieriem, kuri mēģināja sasmīdināt savu draugu režisoru, kad tas bija neiespējami.
Kādā brīdī nebijām pārliecināti, vai vispār varēsim pabeigt filmu, jo viss bija apstājies. Taču bija dažas lietas, kas mani pārliecināja turpināt uzņemšanu. Mans psihiatrs teica: "Ja tu joprojām vari paēst un ieiet dušā, droši vien tev ir jāatgriežas darbā." Taču visspēcīgākais mudinājums strādāt bija Īdas vēstule, ko viņa man uzrakstīja divus mēnešus pirms filmēšanas sākuma. Vēstulē viņa apliecināja uzticību un mīlestību šim projektam, jau tajā laikā viņa bija par to ļoti lepna. Viņai filmā bija jāspēlē Madsa Mikelsena varoņa meita. Īda bija ļoti godīga un vienmēr sacīja, ko domā. Ja viņai nepatika pārāk krāsains T krekls, kas bija man mugurā, viņa to neslēpa. Īda ar visu sirdi un dvēseli mīlēja šīs filmas ideju, un mēs nolēmām veltīt darbu viņas piemiņai. No muļķīgas filmas par alkoholu mēs to pārvērtām par kaut ko lielāku – tā ir dzīvi slavinoša filma.
Kādu aktierspēles metodi izmantojāt filmēšanas laukumā? Vai aktieri dažreiz drīkstēja lietot alkoholu?
Uzņemšanas laukumā alkohola nebija. Aktieriem ir jābūt spējīgiem strādāt divpadsmit stundu, un pēc tam, kad viņi būs nospēlējuši cilvēkus reibuma stāvoklī, viņiem ir jāsēžas pie stūres, lai brauktu mājās. Viņi ir profesionāļi, un es no viņiem sagaidu, ka uzņemšanas laukumā viņi spēlēs. Man nācās viņus izaicināt, un mums gāja grūti, bet tie tomēr ir Dānijas aktiermākslas dūži!
Pirms filmēšanas sākuma gan mums bija "alkohola treniņnometne", kurā mēs praktizējāmies dzeršanā un tēlošanā. Šajos mēģinājumos mēs nedaudz lietojām alkoholu un skatījāmies dažādus video, kas ir pieejami YouTube, pārsvarā no Krievijas. Esmu konstatējis – reibuma stāvokli ir vieglāk spēlēt, ja "tēlotais" alkohola līmenis asinīs nepārsniedz 0,9 promiles, jo tad cilvēks uzvedas tā, it kā censtos noslēpt dzērumu. Arī aktierspēle lielā mērā ir slēpšanās māksla. Cilvēks tēlo, ka nav piedzēries, vai arī tēlo, ka nav iemīlējies, kaut gan ir pilnīgi skaidrs pavisam pretējais.
Savukārt, ja ir jātēlo cilvēks, kura asinīs alkohola līmenis pārsniedz vienu promili, uzdevums ir sarežģītāks. Kad cilvēks vairs neturas uz kājām un krīt, ir viegli pārspīlēt, un tas izskatās stulbi. Tāpēc mums bija daudz mēģinājumu. Ja esat piedzēries un krītat, jūs sevi nesargājat un nedomājat par drošību. Jūs vienkārši krītat – bum!