Cilvēki, kurus esmu satikusi savā ceļā, ir īstie, un esmu viņus satikusi īstajā laikā. Patlaban pasaulē notiek ļoti nepatīkamas, ļaunas, haosa pilnas lietas. Mums, mūziķiem, ir ļoti liels spēks sniegt patvērumu un mierinājumu – saņemot Lielo mūzikas balvu kategorijā Gada jaunā mūziķe, 12. martā Latvijas Nacionālajā operā notikušajā ceremonijā teica dziedātāja Katrīna Paula Felsberga. Viņas māksliniecisko interešu loks, talanta vēriens, tehniskās meistarības potenciāls un emocionālais diapazons ir ļoti plašs. Pērn Katrīna Paula Felsberga pārsteidza baroka, romantiskajā un mūsdienu skaņumākslā un īpaši savaldzināja ar dziļi izjustu Franča Šūberta un Hugo Volfa vokālās lirikas interpretāciju, Andra Dzenīša un Džordža Krama mūzikas lasījumu un kopā ar vectēvu – teātra skatuves leģendu Ģirtu Jakovļevu – pārlapojot latviešu dzeju. Līdzās koncertiem dzimtenē – festivālā Arēna, Ola Foundation, Vēsturisko ērģeļu svētkos Viļakā un Sv. Jāņa baznīcā Rīgā Dziesmu un deju svētku Garīgās mūzikas programmā – māksliniece uzstājusies arī Pjēra Bulēza zālē Berlīnē, Parīzes centrā IRCAM, Bādkisingenes festivālā un festivālā LIEDBasel Bāzelē.
Jūsu uzstāšanās gada laikā ir bijušas pārsteidzoši dažādas gan repertuāra, gan priekšnesuma formas ziņā. Kas pašai sniedzis vislielāko gandarījumu?
Ļoti liels notikums bija mans pirmais lielais solokoncerts divās daļās Pjēra Bulēza zālē Berlīnē ar pianistu Malkolmu Martino. Tas notika šā gada janvāra beigās, un es tam ilgi gatavojos. Tā bija jauna programma un liels izaicinājums, jo pieprasīja citu koncentrācijas līmeni visa vakara garumā. Dziedāju vācu kamermūziku – Franča Šūberta un Hugo Volfa solodziesmas. Šī programma izskanēja arī Latvijā – mēs ar pianisti Agnesi Egliņu to nospēlējām Raiņa un Aspazijas muzejā decembra beigās. Tā bija pirmizrāde, kam sekoja lielais notikums Berlīnē ar Malkolmu Martino.
Malkolms Martino ir pianists, ar kuru sadarbojas Elīna Garanča un citas zvaigznes. Kā tikāt līdz viņam?
Par kamermūzikas koncertu, kas Liepājas Lielajā dzintarā notika 2020. gada oktobrī, Elīna Garanča un Malkolms Martino saņēma Lielo mūzikas balvu. Tikko, 11. martā, viņiem bija koncerts Milānas operteātrī La Scala, kur Malkolms Martino spēlēja arī Emīla Dārziņa Melanholisko valsi un Elīna Garanča dziedāja Jāzepa Vītola un Jāņa Mediņa dziesmas. Malkolms Martino jau ir ļoti pietuvināts latviešu mūzikai.
Par sadarbību ar pianistu ir jāsaka paldies manai Heidelbergas Pavasara festivāla vokālajai akadēmijai. Pirms diviem gadiem biju šīs akadēmijas stipendiāte – ja reiz esi tur, esi iekļuvis viselitārākajā vācu dziesmas (Lied) pasaules un izpildītāju centrā. Heidelbergas akadēmijas sadarbības tīklojumā ir visi Vācijas festivāli, un Heidelbergas Pavasara festivāls sadarbojas ar Bulēza zāli.
Es jau pagājušajā gadā uzstājos Bulēza zālē, tas vēl bija akadēmijas ietvaros. Savukārt šogad man piedāvāja jau no akadēmijas neatkarīgu koncertu Bulēza zālē. Liels paldies Heidelbergas akadēmijai, kas ļoti rūpējas par saviem dziedātājiem! Visi pateicības vārdi pienākas pasaulslavenajam dziedātājam Tomasam Hempsonam, jo tā ir viņa akadēmija. Viņš tur pasniedz meistarklases un iesaka jaunos solistus koncertiem. Festivāls, kurā notika mans koncerts, bija viņa kūrēts. Heidelbergas akadēmija ir gada programma, kurā piedalās seši līdz desmit dziedātāji un četri pianisti. Tiem, kuri pēc noklausīšanās (konkursatlases) tiek tajā uzņemti, ir meistarklases pie Tomasa Hempsona un koncerti gan Heidelbergā, gan Berlīnē.
Ļoti spilgta, vitalitātē starojoša bija jūsu debija Latvijas Nacionālajā operā (LNO) Cerlīnas lomā Mocarta operas Dons Žuans jauniestudējumā (2022) – lēciens pilnīgi jaunā pasaulē. Tagad jau gatavojaties drīzumā gaidāmajai Doniceti operas Mīlas dzēriens pirmizrādei LNO.
Intervijās izskanējis, ka esmu dziedājusi džezu, opereti un daudz ko citu, taču patiesībā mans mērķis jau kopš Doma kora skolas laika ir bijis akadēmiskā mūzika. Taču reizi gadā man patīk padziedāt kaut ko citu. Pērn tāds bija Holivudas mūziklu koncerts ar orķestri Rīga. Manas uzmanības centrā ir kamermūzika ar uzsvaru uz laikmetīgo kamermūziku un opera, bet tur vispirms ir jāiekļūst.
Esmu tikko pabeigusi bakalaura studijas Berlīnes Mākslu universitātē. Jau drīz Latvijas Nacionālajā operā sāksies jauniestudējuma Mīlas dzēriens mēģinājumi. Pēc tam būs daudz koncertu gan Latvijā, gan ārzemēs. Maģistrantūrā vēl nestāšos, jo tam šobrīd vienkārši nav laika. Ir bijis tik daudz koncertu piedāvājumu, no kuriem negribas atteikties, un es vēlos strādāt un beidzot darīt to, kam esmu mācījusies visu līdzšinējo mūžu. Skatīšos, kā ievirzīsies dzīve, karjera un balss.
Jūsu balss pārvērtības, festivāla Arēna koncertā dažnedažādi intonējot sarežģīto Džordža Krama ciklu Apparition, bija īsts vokālais varoņdarbs. Kā to var panākt?
Šīs notis man atsūtīja mana skolotāja Jūlija Kaufmane, kuras dēļ vispār braucu studēt uz Berlīni: "Katrīn, šis ir kaut kas tev! Nu, varbūt ne tagad…" Tā arī bija: pēc diviem gadiem man radās iespēja šo Krama ciklu iestudēt universitātes laikmetīgās kamermūzikas kursā. Atvēru notis un pat nesapratu, no kurienes ir jāsāk, jo tās bija pierakstītas apļa formā. Tā bija mana pirmā sastapšanās ar tāda veida notāciju. Tiku galā ar skolotājas palīdzību, bet nu jau ir tā, ka ritmiski un vokāli ārkārtīgi sarežģīto darbu, ko pirmatskaņoju centrā IRCAM Parīzē, es iestudēju pilnīgi patstāvīgi.
Tagad esmu atvērta jauniem impulsiem un cilvēkiem. Ir sajūta, ka ir noslēdzies viens posms un ir jāmeklē tālākas iespējas. Kontaktā ar savu skolotāju gan esmu joprojām, bet mans ikdienas režīms pašlaik ir starp Berlīni un Rīgu.
Vai esat tikusi pie speciāli jūsu balsij rakstītiem jaundarbiem?
Ieminējos par to Andrim Dzenītim, un viss notika ļoti ātri, jo tieši tobrīd bija izsludināts Valsts kultūrkapitāla fonda konkurss. Tā tiku pie man un Agnesei Egliņai rakstītām trim dziesmām. Man ir prieks, ka pirmatskaņojums, kas notika festivālā Arēna, nebūs vienīgais atskaņojums. Priecājos, ka varu komponistiem vienkārši pajautāt un viņi ļoti bieži ir atsaucīgi. Pēc maniem koncertiem ārzemēs ir bijis arī tā, ka nāk cilvēki, grib runāties un iegūt manus kontaktus, jo viņiem esot uzrakstīti darbi, ko man parādīt. Tādā brīdī man ir jāsaprot savas robežas, cik varu tā visiem sevi izdāļāt. Protams, tā var atrasties arī īstas mūzikas pērles, bet var arī trāpīties uzbāzīgs grafomāns. Bet tāda ir dzīve. Jālaipo!
Krama cikls pašā būtībā ir par nāvi, bet operā jums patīk dzīvespriecīgās varones?
Jaunām meitenēm bieži vien piešķir asprātīgas, dzirksteļojošas jaunu personāžu lomas. Ne vokāli, ne mentāli nejūtos tā, lai dziedātu Violetu un Čo-Čo-sanu. Man ļoti patīk izpriecāties uz skatuves, un operā ir tāda īpaša iespēja, ka varu pilnībā izdzīvot tēlu, iekļūt tajā iekšā un darīt trakas lietas, ko es kā kamerdziedātāja koncertā savā tērpā nekad nedarītu. Man vispār patīk humors, jautrība. Arī saņemot Lielo mūzikas balvu, es uz skatuves visu laiku smējos.
Ar balvu rokās no skatuves paudāt arī nopietnu domu par mūzikas spēju dot patvērumu no ļaunuma.
Mums, mūziķiem, šajā laikā ir ļoti liela atbildība, jo mēs ļoti daudz varam panākt ar kolektīviem piedzīvojumiem, ar mūsu koncertiem. Tas attiecas uz visiem māksliniekiem, kuri vienkopus uzrunā cilvēkus kino, izstādēs, teātrī. Pašlaik visi kaislīgi aizstāv savu viedokli. Gribam sarunāties, bet nesanāk, jo visi ir ļoti aizvainoti un sāpināti. Toties koncertā varam atnākt un vienkārši būt un cilvēciski sajusties kopā. Tas ir kaut kas ļoti īpašs, skaists un vajadzīgs. Brīžiem par daudz gribam runāt, bet vienkārši vajadzētu atvērt sirdi, samīļoties, kopā just un piedzīvot.
Mūzika ir vistiešākais mākslas veids. Nav jāprot valoda, vajag tikai dzirdi, un, atverot sirdi, tu vari kļūt par labāku cilvēku. Kad kopā ar Agnesi Egliņu muzicējām uz Operas skatuves, pazuda uztraukums, domas un mēs visi zālē vienojāmies kopīgā pieredzē. Varu teikt, ka nokāpu no skatuves maigāka, atvērtāka un priecīgāka. Uzstājoties man vienmēr ir liels uztraukums, bet uz skatuves piedzīvotie brīži, kad saslēdzas visi vadiņi, ir tas, kādēļ ir vērts strādāt un pārdzīvot. Tad tiešām jūtos uz skatuves kā mājās.
Tieši pirms Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijas sabiedrību satricināja ziņas par pedagogu seksuālo uzmācību Latvijas Mūzikas akadēmijā. Kādas ir jūsu pārdomas par šo tēmu?
Ir apsveicami, ka šī tēma tagad tiek kustināta arī Latvijā. Piemēram, Vācijā un citur pasaulē šī pat vairs nav aktualitāte, jo problēma ir atrisināta. Berlīnes Mākslu universitātē un citās augstskolās jau gadiem ir sakārtota sistēma, kā rīkoties situācijās, ja jūties nedroši vai ir noticis kāds incidents. Ir arī speciāli cilvēki ārpus pedagogu loka (Frauenbeauftragte – sieviešu pārstāve; Gleichberechtigung – vienlīdzības pārstāvis), pie kuriem gan studenti, gan pedagogi var vērsties jebkuros jautājumos. Vācijā par šādiem pārkāpumiem var zaudēt profesora titulu uz visu mūžu.
Latvijā šis temats pirmoreiz ir izvirzīts institucionālā līmenī, un sabiedrībai nav pieredzes, kā rīkoties. Tāpēc cieš visi: gan tie, kuri studē, gan tie, kuri māca un nav vainīgi. Vācijā ir sistēma, kas nodrošina tūlītēju rīcību un uzņemas atbildību par cilvēkiem. Šie speciālisti ir sagatavoti un zina, kā rīkoties, bet Latvijā iznāk, ka visiem ir jāuzņemas atbildība par visiem. Trūkst zināšanu. Ir jābūt ļoti atbildīgiem par savu rīcību, bet ir jābūt arī laipniem un iejūtīgiem citam pret citu, arī risinot šādas situācijas, jo tās ir ļoti emocionālas, personiskas un skar visdziļākajā cilvēcības līmenī.
Liepājas koncertzāles Lielais dzintars koncertsērijā Personīgi 12. maijā atkal uzstāsieties kopā ar savu vectēvu aktieri Ģirtu Jakovļevu. Kā jūtaties šajā paaudžu kopdarbā?
Programma līdz šim ir izskanējusi tikai kultūrtelpā Ola Foundation pagājušā gada septembrī, bet nu jau ieplānoti koncerti gan Mazsalacā, gan Liepājā, gan Rēzeknes Gorā, un būs vēl. Man bija milzīgs prieks pirmo reizi sadarboties ar vectētiņu Ģirtu uz vienas skatuves, jo, pat tikai klātesot un vērojot, ar kādu profesionalitāti viņš izturas pret savu darbu, cik rūpīgi bija sagatavojis tekstu un arī cik īpaši viņš spēj gandrīz vai nohipnotizēt skatītājus, mācos ļoti daudz. Ir prieks vienkārši par to, ka kopā pavadām laiku.
Atlasīt skaņdarbus šai programmai bija ļoti interesanti, jo pirmajā daļā atskaņojam latviešu komponistu darbus ar Vācieša dzeju, otrajā – ar Ziedoņa dzeju. Kopā ar pianisti Agnesi Egliņu klausījāmies daudz mūzikas radio arhīvā, meklējām notis, un aiz borta palika vēl tik daudz fantastiskas mūzikas. Mums uz skatuves pievienojas arī sitaminstrumentālists Guntars Freibergs, un arī tā ir cita sajūta – dziedāt ne tikai ar klavierēm, kā bieži pierasts, bet jau ar plašāku skanējumu. Dzeju un tekstus atlasīja Orests Silabriedis, un patiešām var just, ka tos viņš ir izvēlējies tieši Ģirtam.
Šogad gaidāma arī jauna programma ar jauno diriģentu Artūru Oskaru Mitrevicu. Kā nonācāt līdz šai sadarbībai, un ko tā jums nozīmē?
Ar diriģentu un pianistu Artūru Oskaru Mitrevicu pazīstam viens otru kopš septiņu gadu vecuma, jo kopā mācījāmies pie klavierskolotājas Aijas Ziņģītes Rīgas Doma kora skolā. Skolas koncertos esam spēlējuši daudz klavierduetu un, gadiem ejot, sapratām, ka gribam turpināt sadarboties. Artūrs ir fantastisks pianists ar diriģenta orķestrālo domāšanu – tas ir milzīgs pluss. Pagājušajā gadā joka pēc pieteicāmies Bāzeles festivāla LIEDBasel akadēmijai un iekļuvām tajā, meistarklasēs strādājām ar pazīstamo dziedātāju Angeliku Kiršlāgeri un pianistu Malkolmu Martino. Tagad no festivāla ir nācis piedāvājums sadarboties ar jaunajiem komponistiem no Lucernas Mūzikas augstskolas un pirmatskaņot deviņas jaunas dziesmas, kuras rakstītas tieši mums Lucernā Sergeja Rahmaņinova villā (Villa Senar). Priecājos, ka mums būs iespēja uzstāties tik fantastiskā vietā.
Kādas ir visbūtiskākās atšķirības starp dzīvi Rīgā un Berlīnē?
Es tiešām mīlu Rīgu, un tā, manuprāt, ir visskaistākā pilsēta. Tās ir manas mājas, un vienmēr tā būs, bet Berlīnē, godīgi sakot, es brīžiem jūtos brīvāk nekā Rīgā. Tā ir tāda pilsēta, kur cilvēkus bieži neinteresē, kas notiek apkārt. Tas var būt atbrīvojoši, jo sajūta ir tāda, ka cilvēki cits citu vērtē mazāk, pievērš mazāk uzmanības, līdz ar to patiešām tur var darīt, ko grib, viss ir pieejams rokas stiepiena attālumā. Berlīnē es arī pirmo reizi dzīvoju viena, prom no ģimenes un draugiem, tā ka šī pilsēta man saistās arī ar pieaugšanu. Manā profesijā izdevīgāk ir dzīvot pasaules metropolē, jo tieši tur notiek noklausīšanās, daudzi mākslinieki dzīvo Berlīnē, līdz ar to sadarboties ir vieglāk.
Un ko būtu vērts mācīties vienam no otra?
Salīdzināt vāciešus ar latviešiem nav godīgi, jo dzīves līmenis šajās valstīs tomēr ir diezgan atšķirīgs. Veikalā Vācijā pārsvarā redzu laipnus, smaidīgus kasierus – viņi saņem atbilstošu atalgojumu, tāpēc, protams, savā ziņā ir priecīgāki. Vācieši vispār mēdz biežāk sasmaidīties, nedaudz parunāties publiskās telpās, palīdzēt cits citam – ir tāds jēdziens random acts of kindness, to biežāk piedzīvoju Berlīnē. Varbūt to mēs varētu no viņiem mācīties. Varētu mācīties uz ielas skatīties nevis uz zemi, bet gan acu līmenī vai augstāk. Uzsmaidīt cits citam.
Cilvēki Vācijā, īpaši Berlīnē, nebaidās izteikt savu viedokli un pastāvēt par to. Regulāri notiek demonstrācijas, protesti, streiki – cilvēki vienojas, kopā iziet ielās. Es savā latviešu burbulī redzu nebeidzamu "cepšanos" sociālajos tīklos, riešanu citam uz citu, kurai, manuprāt, daudz jēgas nav. Berlīnē, šķiet, cilvēki to visu enerģiju sakopo un vienojas kaut kādās kolektīvās darbībās. Pat ja tūlītējs rezultāts nav sasniegts, tomēr kopības sajūta dziedē.
Tā kā dzīvoju savā kultūras, mūzikas burbulī, varu salīdzināt Latvijas un Vācijas mūzikas izglītību. Lūk, tur gan vāciešiem būtu ko pamācīties. Nākas atkārtoties, bet Latvijas mūzikas izglītība ar pakāpeniskumu, saprotamu sistēmu vispār nav salīdzināma ar to, ko var iegūt Vācijā. Daudzas teorētiskās lietas man bakalaura studijās vienkārši nebija jāmācās, jo to jau biju apguvusi Rīgas Doma kora skolā. Vācijas pedagogi bija šokā par to, kā spēlēju klavieres, ka esmu spēlējusi arī ērģeles, diriģējusi. Vācijā kaut kas tāds ir liels izņēmums, bet pie mums, Latvijā, mūzikas vidusskolās – absolūta ikdiena. Arī tāda muzikālā, kulturālā inteliģence, man šķiet, Latvijā tiek ieaudzināta jau bērnībā, šeit uz koncertiem nāk daudz vairāk jaunu cilvēku. Vācieši ir šokā par latviešu dziedāšanas kultūru, viņiem tas ir kaut kas unikāls un pat nesaprotams. Un vēl vācieši noteikti no latviešiem varētu mācīties gaumes izjūtu – gan mākslā, gan vispār.
Kovidpandēmija atklāja, cik trausla ir pat starptautiski ļoti atzītu mākslinieku izdzīvošana. Kāpēc riskējāt uzreiz iet brīvmākslinieces ceļu?
Būt brīvmāksliniecei patiešām ir riskanta izvēle, un ir jāprot sevi pašai motivēt, jo var būt tādi periodi, kad nav projektu un ienākumu, bet attīstība un izaugsme ir jāturpina – pašdisciplīna un ienākumu plānošana ir liela daļa no brīvmākslinieka ikdienas. Nenoliedzu iespēju, ka gribētu kādreiz pamēģināt būt štatā kādā operteātrī. Domāju, ka šī ir ļoti individuāla izvēle, un ir cilvēki, kam algots darbs nesagādātu nekādu gandarījumu, un cilvēki, kam brīvmākslinieka ikdiena asociējas tikai ar nemitīgu stresu par nākotni. Man vēl ir laiks kļūdīties un mainīties.