Jāņa Dzirnieka personālizstāde Veselīgie draugi
Kurators Kaspars Groševs
Jāņa Dzirnieka otrā personālizstāde Kim? ir tapusi pēc mākslinieka divu mēnešu rezidences ISCP Ņujorkā 2024. gada rudenī, kas sekoja pēc Kim? Rezidences balvas iegūšanas. Ņujorkā gandrīz uz katra kvartāla stūra sastopamās mazās stūru bodītes – bodegas, no kurām viena ar nosaukumu Healthy Friends – piedāvā sendvičus un ātrās uzkodas, kas ir visnotaļ tālu no jebkā veselīga, taču šo iestāžu nosaukumi nereti ietver sevī vārdus healthy (veselīgs), natural (dabīgs), organic (organisks), un citus dabiskumu slavinošus saukļus, kam nav nekādas citas vērtības kā vien uzmanības piesaistīšana produktu klāstam, kura saturs ir ķīmijas pārsātināts. Izstādes darbi ietver ieskanētus skricelējumus un akvareļa zīmējumus, kas pēcāk digitāli papildināti, izdrukāti un pēc tam fiziski modificēti. Šie zīmējumi ataino dažādas būtnes trūdēšanas, sairšanas stadijās, kas sapludinātas ar dzesēšanas iekārtu optimizācijas ilustrācijām. Trūdēšanas process savā ziņā var tikt uztverts kā optimizācija līdzīgi kā darbu tapšanas procesu varētu skatīt kā sevis pārstrādi. Optimizācija kā tāda ir neizbēgama gan dzīvos, gan nedzīvos organismos, ekonomikā, politikā, socioloģijā un jebkur citur. Bodegās valdošais augstais neuzticamības līmenis — no pārcenotiem sīkumiem līdz visgaršīgākajām uzkodām – uzskatāms par pateicīgu metaforu Dzirnieka refleksijām par tehnoloģiskās efektivitātes un vides degradācijas tēmām, kas izstādes ietvaros risinātas caur telpiskas instalācijas elementiem un citiem īpaši izstādei jaunradītiem objektiem.
Nellijas Agassi personālizstāde Aftermath
Kuratore Tīna Pētersone
«Mēs dzīvojam laikā, kad pagātne šķiet neparedzamāka par nākotni,» – arvien biežāk, ieraugot ziņu virsrakstus, kas piedāvā jaunas vēstures interpretācijas, trāpīgs šķiet britu vēsturnieka Ērika Hobsbauna novērojums. Vēsture nekad nav bijusi nemainīgs lielums — tā vienmēr tikusi pārrakstīta, pārskatīta, no jauna interpretēta. Tomēr mūsdienās šie procesi sasnieguši nebijušu intensitāti: vēstures izpratni caurvij ideoloģiskas cīņas, sarežģī digitālās vides pārsātinājums un arvien rafinētāk tā tiek izmantota kā instruments politiskā diskursa veidošanā. Kad naratīvi savstarpēji konkurē, pārklājas un maina formu, kā orientēties vēstures versijās, ko tie piedāvā?
Izstāde norisinās dziļas nestabilitātes – karu, varas maiņu, ideoloģisku lūzumpunktu – laikā. Tās vadmotīvs balstās idejā par aftermath kā daudzslāņainu, nelineāru un nepārtraukti mainīgu procesu. Vārda aftermath (latviski jēdziens tulkojams kā
iznākums, sekas, pēctecība) etimoloģiskā izcelsme meklējama 16. gadsimta Vidusanglijā, ar ko tolaik zemnieki apzīmēja zāli, kas ataugusi pēc pļaujas. Laika gaitā vārds aftermath ieguva daudz plašāku nozīmi, apzīmējot jebkuras darbības
sekas, īpaši to attiecinot uz dabas katastrofām, karu vai lielām pārmaiņām sabiedrībā. Tādējādi aftermath sevī nes divējādu nozīmi: gan iznīcību, gan spēju atjaunoties – ciklisku procesu, kurā pagātne nekad līdz galam nepazūd, bet gan piedzīvo transformāciju un atgriežas citā formā. Šī cikliskā atgriešanās veido Nellijas Agassi pirmās personālizstādes Baltijas reģionā konceptuālo asi.
Viņas mākslinieciskās prakses centrā ir vietas biogrāfija – tā ir metode, kas pievēršas vietas kontekstam kā izziņas avotam un darba materiālam.