Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -2 °C
Daļēji apmācies
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Violeta Urmana: Es labāk sākšu no virsotnes

Enerģijas dzēriens primadonnai. Lietuviešu operzvaigzne Violeta Urmana 18. septembrī sniegs ilgi gaidītu koncertu Viļņā

Lai sarunātu interviju ar Violetu Urmanu, man bija jāiekļūst viņas ģērbtuvē Madrides Karaliskajā operā Teatro Real pēc Vāgnera Tristana un Izoldes beigām. Nodziedāt Izoldi ir tas pats, kas noskriet maratonu, taču dziedātāja pēc piecu stundu izrādes staroja, smējās un jautri čaloja ar draugiem. "Man palīdz Red Bull!" viņa teica. Violeta Urmana pašreiz ir viena no labākajām Izoldes lomas atveidotājām pasaulē. Šogad Madridē un Parīzē viņa piedalījās šīs Vāgnera operas leģendārajā iestudējumā, kuru veidojuši režisors Pīters Selarss un videomākslinieks Bils Viola.

Mūsu tikšanās galvenais iemesls bija Violetas Urmanas, Izraēlas filharmonijas orķestra un maestro Zubina Metas plānotais koncerts Rīgā septembrī. Vēlāk noskaidrojās, ka šai iecerei Eiropas kultūras galvaspilsētā nav bijis lemts īstenoties finansiālu apsvērumu dēļ. Vienīgais dziedātājas un Izraēlas orķestra koncerts Baltijā notiks 18. septembrī Viļņā; biļešu vairs nav – kāds pārsteigums! Violeta Urmana, kura dzimtenē uzstājas reti, dziedās Eboli, Azučenas un Dalilas ārijas. Programmas instrumentālajā daļā – Paula Ben-Haima 1. simfonija, Volfganga Amadeja Mocarta 40. simfonija un Riharda Štrausa simfoniskā poēma Varoņa dzīve.

Violeta Urmana studējusi klavierspēli un vokālu Viļņas konservatorijā, pēc tam turpinājusi mācības Mūzikas un teātra augstskolā Minhenē un Bavārijas Valsts operas jauno dziedātāju programmā. Kopš jaunības viņa sapņojusi kļūt par soprānu. Studiju laikā pedagogi Lietuvā pārliecinājuši dziedātāju pārkvalificēties par mecosoprānu; savukārt jaunajā gadu tūkstotī viņa pievērsusies dramatiskā soprāna lomām. Violetas Urmanas starptautiskā karjera sākās 1993. gadā. Gadu vēlāk viņa debitēja Baireitas festivālā uzreiz ar divām lomām – Valtrauti Valkīrā un Otro nornu Dievu mijkrēslī (diriģents Džeimss Levains). 1999. gadā Baireitā Violeta Urmana atveidoja Kundri Parsifālā (diriģents Džuzepe Sinopoli), 2000. gadā – Valtrauti Dievu mijkrēslī un Kundri, 2001. gadā – Zīglindi Valkīrā un Kundri, 2002. un 2003. gadā – Zīglindi.

1994. gadā notika lietuviešu mākslinieces debija Milānas Teatro alla Scala – viņa atveidoja Friku Valkīrā diriģenta Rikardo Muti vadībā. Pagājušajos 20 gados Violeta Urmana ir uzstājusies visos slavenākajos teātros, kuros dziedājusi lielas, sarežģītas lomas, to vidū – lēdiju Makbetu (Džuzepes Verdi Makbets), Lauru (Amilkāres Ponkjelli Džokonda), Kundri (Vāgnera Parsifāls), Eboli (Verdi Dons Karloss) un daudzas citas. Ar dziedātājas repertuāru var iepazīties viņas mājaslapā.

Violetas Urmanas dzīvesbiedrs ir itāļu liriskais tenors Alfredo Nigro. Viņi iepazinās teātrī La Scala. "Mēs daudz smējāmies: viņš ir Alfredo, es esmu Violeta – viss kā Traviatā!" Violetas Urmanas mājas jau vairākus gadus ir Minhene.

Kādā intervijā esat teikusi, ka dziedātājas ar spēcīgu balsi dzīvē izrādās visnormālākie, patīkamākie cilvēki.

Jā, vislabākās attiecības man veidojas ar kolēģēm, kuras ir Brīnhildes un citas spēcīgas sievietes. Viena no tādām dziedātājām ir Gabriēle Šnauta. Ar viņām viss ir kaut kā normāli. Šķiet, ka nedaudz histēriskais itāļu repertuārs ietekmē arī dziedātāju raksturu un uzvedību. Lirisko soprānu vidū ir jūtama konkurence, mākslinieces ir kā uz adatām. Dramatiskie soprāni un mecosoprāni visu enerģiju atdod savam tēlam, uz skatuves notiek pilnīga pašrealizācija, darbs ir tik piesātināts, ka vairs neatliek spēka histērijām un ārpusskatuves batālijām. Ar šādām dziedātājām vienmēr ir patīkami kontaktēties.

Vai jūs joprojām, tāpat kā jaunībā, sajūsmināties par Mariju Kallasu? Vai šī apsēstība ir pagājusi? Dzirdēju, ka jūsu kolekcijā ir gan viņas ilgviļņi, gan servīzes, kuras izmantojusi Kallasa un Džuzepe di Stefāno.

Marija Kallasa ir fenomens, jo viņa bija pirmā un joprojām mani iedvesmo. Taču savā vokālajā un dramatiskajā darbā es nespēju izmantot tās pašas interpretācijas metodes, ko izmantoja Kallasa. Viņa dažreiz to darīja uz balss rēķina. Kad mācījos Mēdejas lomu, es visvairāk klausījos Kallasas ierakstus, apzinoties, ka man viņas vokālās metodes neder. Es allaž viņu klausos, lai iemācītos partiju, tajā pašā laikā labi dzirdu, kā man ir jādzied un kā es vēlētos izklausīties katrā savā lomā. Kopēt kādu dziedātāju ir ļoti bīstami. Pašos karjeras sākumos viņa man bija ideāls – es klausījos, kā Marija Kallasa dzied gan koloratūras, gan dramatiskas, gan liriskas lomas. Toreiz man šķita, ka viņai ir satriecoša tehnika, tagad es tā nedomāju. Viņas dziedāšanas metode bija viņas māksla, jo Kallasas tieksme pēc izteiksmīguma prasīja tieši šādus līdzekļus un paņēmienus. Viņa ir nepārspējams izteiksmīguma paraugs.

Es bieži aizdomājos, kas notiktu, ja šāda dziedātāja parādītos mūsdienās. Marijai Kallasai bija kolosāls PR, viņa prata rīkoties ar naudu, es domāju, ka viņa arī tagad izvirzītos līderos. Citas mākslinieces, kuras strādāja vienlaikus ar Kallasu, atceras: kad parādījās viņa – pārējās uzreiz pazuda. Tas ir kaut kas vairāk nekā tikai balss un dziedāšana, viņa ir visaptverošs fenomens.

Daudzi uzskata, ka Anna Ņetrebko iet viņas pēdās un tas atspoguļojas arī repertuāra izvēlē.

Man ir vislielākā cieņa pret Annu – viņa ir fantastiska. Plašsaziņas līdzekļiem patīk regulāri pasludināt kādu par jaunu Pavaroti un jaunu Kallasu. Pēc neilga laika kļūst skaidrs, ka viņš nav gluži Pavaroti un viņa nav Kallasa. Viņa ir lieliska dziedātāja, lieliska aktrise, taču viņa ir Anna Ņetrebko! Basta! Viņa ir nozīmīga parādība pati par sevi, kāpēc viņai būtu vajadzīga jaunas Kallasas birka? Es domāju, ka viņa pati to labi apzinās.

Savukārt izvēloties repertuāru, katram ir jājūt, kas viņam piestāv un kas ne, jo diemžēl var arī paslīdēt. Kad es gribēju dziedāt Mēdeju, Odabellu un Normu, es domāju – ja nesanāks, aizbēgšu. Dažos gadījumos tiešām labāk aizbēgt. Atteikties un nenodziedāt. Mans piemērs ir Plasido Domingo – viņš vienmēr dzied savā balsī. Visu mūžu viņš ir bijis tenors un bijis uzticīgs savai balsij. Tagad, kad Domingo dzied baritona lomas, viņš joprojām paliek uzticīgs savai balsij. Jā, viņa balss ir kļuvusi zemāka, tumšāka, taču tas ir noticis dabiski – nav tā, ka viņš apzināti būtu centies padarīt savu balsi tumšāku un baritoniskāku. Plasido Domingo joprojām dzied tā, kā vienmēr ir dziedājis. Tagad viņš dzied citu mūziku, un arī skaņa sanāk citāda.

Ja nesanāk nodziedāt kādu lomu vai nākas to darīt, kaitējot balsij, labāk atstāt šo lomu citam māksliniekam, kurš to var izdarīt labāk. Ir tādi dziedātāji, kuriem nepadodas kāda nots, un viņi ir gatavi trīs gadus vingrināties, zāģēt balsi, lai beidzot debitētu kādā lomā, kas prasa šo noti. Es tā nedarītu. Vai nu tu spēj dziedāt šo lomu, vai nu tu atstāj to kādam citam. Labāk dziedāt mazāk lomu, taču kvalitatīvi. Ja man nebūtu šo do, es nekad neķertos pie Aīdas. Kāpēc tas būtu jādara? Ja tev ir potenciāls un tu jūti pārliecību, ka vari, protams, tas ir jādara. Šīs ir nianses, kuras var sajust tikai pats dziedātājs, – neviens no ārpuses nevar ieteikt, vai viņam tas ir labi vai ne. Repertuāra izvēlē jāpaļaujas tikai uz savām sajūtām.

Vai jūs savā repertuārā saglabāsiet gan mecosoprāna, gan soprāna partijas?

Pašlaik es vēlētos dziedāt vairāk Vāgnera mūzikas. Esmu noslēgusi savu soprāna posmu itāļu repertuārā un atgriežos pie mecosoprāna lomām. Vāgnera operās turpinu dziedāt soprāna partijas.

Vai dziedāsiet Brīnhildi?

Es izpildīju šo lomu Zīgfrīda koncertiestudējumā Berlīnē, tapa ieraksts. Man bija iespējas dziedāt Brīnhildi. Ar šo lomu ir tā – ja tu to nodziedi vienā tetraloģijas Nībelunga gredzens daļā, no tevis gaida, ka tu dziedāsi arī pārējās. 

Kopumā – trijās operās (Valkīra, Zīgfrīds, Dievu mijkrēslisJ. J.) no četrām. Man ļoti negribētos to darīt. Man šķiet, es nebūtu spējīga nodziedāt Brīnhildi trijās operās pēc kārtas. Iespējams, arī būtu spējīga. Man patīk nedaudz atpūsties starp izrādēm, nevis uzreiz pārkārtoties no vienas operas uz citu. Negribas tādu sasprindzinājumu. Ja būtu kāds vilinošs piedāvājums – labs teātris, labs diriģents, labs režisors –, es to apsvērtu.

Vai sagaidīsim no jums Riharda Štrausa Elektru?

Diemžēl esmu nolēmusi, ka ne. Ja šī loma būtu tāda kā Brīnhilde, ja es varētu atvērt partitūru un, dziedot no lapas, pietiekami ātri saprast, vai tā man der vai ne, es varbūt pieņemtu citu lēmumu. Elektra ir ārkārtīgi sarežģīta loma gan muzikāli, gan harmoniski. Tā ir milzīga, prasīga partija, un, lai tikai saprastu, vai es uz to esmu spējīga vai ne, man būtu tā jāmācās gadu vai divus. Es nodomāju: es sākšu mācīties un pēc tam sapratīšu, ka man tas ir par daudz... Tā, protams, ir sapņu loma.

Vai, gadiem ejot, mainās dziedātāja attieksme pret savu balsi?

Attieksme nemainās, pati balss mainās. Pie tā ir jāpielāgojas, jo es saprotu, ka tad, kad biju jaunāka, viss gāja vieglāk. Turklāt es sāku dziedāt diezgan vēlu, citas mākslinieces manā vecumā vairs nespēj normāli dziedāt. Taču tagad es zinu daudz vairāk un spēju sev palīdzēt, izmantojot kādu tehnikas paņēmienu. Man ir tāda "instrumentu kastīte", kurā salikts viss, kas man nepieciešams, lai uzturētu balsi labā formā un pārbaudītu, kā tā darbojas.

Cik ļoti jums palīdz pianistes pieredze un izglītība?

Visu, ko dažādi speciālisti saka par dziedāšanas tehniku, var apgriezt otrādi un teikt, ka tās ir blēņas. Taču labs fundaments ir svarīgs. Kad konservatorijā biju absolvējusi klavierklasi, es uzreiz iestājos vokālajā nodaļā. Tajā laikā es jau biju izveidojusies par pianisti – man bija attīstīta muzikālā gaume, frāzējums –, taču es tikai sāku veidoties kā dziedātāja, lēni un uzmanīgi. Visiem lika piecniekus, man – četriniekus ar pamatojumu "viņa neprot atvērties". Es domāju: pienāks laiks, un atvēršos, pēc 17 gadiem, kas pavadīti pie klavierēm, es taču zinu, kas ir interpretācija. Ar to jaunībā nedrīkst pārāk aizrauties, vispirms ir jāattīsta savs balss instruments, jāzina, kā strādāt ar krāsām un emocijām. Es jutu: ja būs par daudz emociju, nāks spiediens uz kaklu – tas nav labi, un es pieturēju emociju. Tāpēc man arī nelika piecniekus. Tagad man jau ir vienalga!

Man bija ģeniāla profesore Vlada Mikštaite, ļoti strikta. Es gribēju mācīties dziedāšanu tikai pie viņas. Viņa bija dziedātāja un operas režisore. Es viņai ļoti uzticējos, taču man šķiet, ka viņa simtprocentīgi nemaz neticēja manām spējām. Man nebija tādas balss, kā pie mums Lietuvā mēdz būt: cilvēks paver muti, un skaņa plūst, lido pati no sevis. Tikmēr es cītīgi, lēni kaut ko meklēju savā balsī. Ilgi centos kaut ko atrakt.

Jūsu starptautiskā karjera turpinās ilgāk nekā 20 gadu. Sākums uzreiz bija spožs – debija Baireitas festivālā kopā ar Džeimsu Levainu un Milānas operas teātrī La Scala kopā ar Rikardo Muti.

Jā, es to uztveru kā supersapņa piepildīšanos. Kad man bija 16 gadu un es vēl dzīvoju Kauņā un mācījos klavierspēli, es sapratu, ka man nepatīk klavieres. Es dievinu mūziku un neciešu klavieres, lai gan esmu veltījusi šim instrumentam 17 gadu. Paralēli es studēju mūzikas vēsturi, atklāju sev Mariju Kallasu, iemīlējos viņā. Kad sāku mācības Viļņas konservatorijas vokālajā nodaļā, es jau zināju visus dziedātājus – Adelīnu Pati, Enriko Karūzo, Plasido Domingo, Montserratu Kavaljē – un visas operas, jo klausījos ļoti daudz ierakstu. Mums bija izcilas bibliotēkas gan Kauņā, gan Viļņā.

Agrā jaunībā es izlasīju bijušā Ņujorkas Metropolitēna operas direktora Rūdolfa Binga grāmatu poļu valodā. Viņš raksta par savu darbību Metropolitēna operā no 1950. līdz 1972. gadam, kad tur dziedāja Kallasa un visas zvaigznes. Es lasīju, un man aizrāvās elpa. Man bija sajūta, it kā es pati būtu bijusi tur klāt un klausījusies šīs dižās balsis. Es redzēju sapņus, kuros staigāju kopā ar Lučāno Pavaroti un sarunājos ar Fedoru Barbjēri. Protams, es centos kaut ko atrast savā balsī. Ne par ko citu es nedomāju. Tikmēr citi domāja par konkurenci, par to, kā viņiem pēc iespējas ātrāk nokļūt uz operas skatuves Viļņā un kaut ko nodziedāt. Es domāju par Renātu Tebaldi, par Mariju Kallasu... Man bija savi ideāli. Pēc tam es aizbraucu uz Vāciju, sāku mācīties Bavārijas Valsts operas studijā. Es nekad neesmu cietusi, ka man nebūtu kur dzīvot un ko ēst. Viss kaut kā sakārtojās. Es ieguvu pirmo prēmiju Fransisko Vinjasa konkursā Barselonā, un man nekad nav bijis finansiālu grūtību.

Kad studēju Minhenē, man bija noklausīšanās pie Rikardo Muti un Baireitā. Viss notika ļoti dabiski. Es nekad neesmu domājusi par karjeru, turklāt man nav tādas balss, ka tikai tās dēļ mani kaut kur aicinātu, taču es ar to biju spējīga kaut ko izdarīt. Tas ir pats galvenais – nemeklēt īsāko ceļu, nemēģināt caur kādu kaut kā izsisties, izlauzties, kaut kur nokļūt. Skaidrs, ka ir vajadzīgs fundaments un balsij ir jābūt labai. Varbūt tā ir mana rakstura iezīme – nedomāt par to, kā dara citi. Ir jābūt savām idejām! Katram dziedātājam ir jābūt idejai, vīzijai par to, kā jāskan viņa balsij. Jābūt ideālam, uz ko tiekties. Ja tu pats to nezini, pedagogs vai kāds cits tev var iemācīt kaut ko nejēdzīgu. Ja tev ir ideāls, tas vienmēr palīdz. Tad pat no sliktākā skolotāja tu paņemsi kādu kripatu, kas tev noderēs.

Es diezgan ātri nokļuvu uz La Scala skatuves un Baireitā, taču man bija noklausīšanās Veimārā, Zārbrikenē un Karlsrūē, un tur mani neņēma. Es sev teicu: nekas, ja mani neņem šeit, paņems Parīze. Un Parīze mani paņēma. Piemēram, Veimāras operā, kur noklausīšanās reizē es ļoti labi nodziedāju Eboli āriju – es jau tolaik zināju, ka tā ir mana loma –, man atbildēja: "Kad jūs šo partiju būsiet nodziedājusi kaut kur citur, varēsiet atgriezties un uzstāties pie mums." Ej tu!... Dulls esi? Kāpēc es šeit vispār esmu atbraukusi? Lai man pēc tam vēl būtu jāizaug līdz Veimārai? Nē, paldies, es labāk sākšu no virsotnes.

Vai atgriezāties Veimārā?

Nē, kaut gan tur ir labs teātris. Man nav saprotama šāda attieksme. Ja tu dzirdi, ka cilvēks labi dzied, kāpēc tev jāgaida, kamēr viņš nodziedās kaut kur citur? No kā tu baidies? Kad es vēl mācījos Minhenē, man 1993. gadā bija noklausīšanās pie Rikardo Muti, un nākamajā dienā es pa faksu saņēmu sarakstu ar lomām un skaņdarbiem, kurus viņš man piedāvāja nodziedāt: lēdija Makbeta, Amnerisa, Nabuko, Verdi Rekviēms. Lieliski!

Es ar prieku atceros savu debiju Metropolitēna operā Ņujorkā 2001. gadā – dziedāju Kundri Parsifālā, mans partneris bija Plasido Domingo, pie diriģenta pults – Džeimss Levains. Kritika bija ļoti labvēlīga. Neaizmirstama ir sadarbība ar Pjēru Bulēzu un Vīnes filharmoniķiem – mēs ierakstījām Māleru. Esmu ļoti laimīga.

Jūs esat sadarbojusies ar izcilākajiem XX gadsimta diriģentiem – Rikardo Muti, Pjēru Bulēzu, Klaudio Abado, Zubinu Metu, Džeimsu Levainu un citiem. Kā jūs vērtējat jaunākas paaudzes diriģentus, kuri nāk šo meistaru vietā?

Ir daudz talantīgu diriģentu, taču viņiem nav tādas skolas, kā, piemēram, Rikardo Muti, kurš studējis pie Antonīno Voto. Muti bieži citē Voto teikto. Jā, arī jaunie diriģenti strādā par lielo meistaru asistentiem, taču viņiem ātri sākas sava karjera, un, sadarbojoties ar viņiem, man ir sajūta, ka viņi kaut ko nav iemācījušies līdz galam. Bieži trūkst sapratnes par balsīm, par balss un orķestra skanējuma balansu. Viņiem pietrūkst elementāras tehnikas – tad, kad mēs esam uz skatuves un dziedam lielas, sarežģītas lomas, tas var sagādāt pamatīgas grūtības. Diriģentu vidū var sastapt arī nemuzikālus cilvēkus – viņi mēdz uzdot nedabisku tempu. Vāgnera mūzikā pieredzējis dziedātājs ar to vēl var tikt galā, taču itāļu repertuārā tas ir gandrīz neiespējami. Ja diriģents vienu kabaletu nespēj ieturēt vienā tempā, par ko mēs vispār runājam?!

Dažiem diriģentiem pietrūkst cieņas pret mūzikas autoru. Viens velk uz vienu pusi, cits – uz citu. Katrs kalpo savam ego. Es atceros, kāds mākslinieks bija Klaudio Abado, kurš burtiski izšķīda mūzikā, viņš tajā dzīvoja. Rikardo Muti noliek galvu komponista priekšā, viņš kalpo mūzikai. Tādus cilvēkus var sastapt ļoti reti. Diriģentam, kurš vēlas strādāt operā, kaut vienu reizi pašam būtu jāuzkāpj uz skatuves un jānodzied kaut viena dziesmiņa vai ārija. Tad viņš saprastu, ko nozīmē dziedāt, kad orķestris skan pārāk skaļi vai temps ir pārāk lēns.

Varbūt ir mainījušies arī klausītāji, kaut gan es uzskatu, ka publika ir ļoti inteliģents organisms. Iespējams, skatītājiem nedaudz pietrūkst drosmes. Viņi domā: "Varbūt kaut ko neesam sapratuši?" Publika reaģē intuitīvi, tā atveras un uzņem enerģiju, taču dažreiz cilvēkiem ir grūti izpaust emocijas. Jebkurā gadījumā klausītāji jūt, kas ir labi un kas nav pārāk labi. Taču kompetences operas pasaulē man pietrūkst. Jaunajiem būtu jāmācās no tā, ko ir darījuši Bulēzs, Abado un Muti, taču ego ne vienmēr viņiem ļauj.

Kādas ir jūsu attiecības ar operas režisoriem? Jums nav no viņiem bail?

Man ir bail tikai no vulgaritātes. Jāciena komponists! Ja tu vēlies darīt cūcības, saceri pats savu operu un dari ar to, ko gribi. Visiem ir skaidrs, ka lēdija Makbeta guļ ar savu vīru, tad kāpēc uz skatuves ir jāsimulē seksa ainas? Man patīk darīt trakas, neprātīgas lietas, esmu tām gatava, taču ir jābūt skaidrai koncepcijai un loģiskam pamatojumam, kāpēc tas notiek. Es atveidoju lēdiju Makbetu režisora Dmitrija Čerņakova iestudējumā Parīzē un Madridē. Mani satrieca šis Makbets! Izrāde spilgti izceļ konflikta būtību, un varoņu attiecības ir parādītas perfekti.

Man nekad nav bijis problēmu ar režisoriem. Dažreiz pēc izrādes cilvēki iesaucas: "Mēs nezinājām, ka Urmana ir tāda aktrise!" Jā, aktrise, jo mani palūdza nospēlēt labā iestudējumā. Man patīk, ja režisors mani baro ar jaunām idejām – tad es varu būt ļoti laba aktrise, rodas pavisam cits izteiksmīgums. Dažkārt gadās sastapties ar režisoru, kurš uz visiem jautājumiem atbild: es nodarbojos ar režiju jau 20 gadu! Savukārt es viņam skaidroju: lai gan es nenodarbojos ar režiju 20 gadu, es labi zinu, ka tas, ko jūs piedāvājat, uz skatuves nenostrādās. Man ir savs ideāls – jo, kā es jau teicu, mana pasniedzēja bija arī operas režisore, viņas stils bija līdzīgs Oto Šenkam.

Es neciešu, ja uz skatuves blakus dziedātājiem ir kaili ķermeņi. Nesen dziedāju Izoldi Berlīnes Vācu operā. Vispirms es noskatījos ierakstu un teicu: cik šausmīgs uzvedums! Tur ir kaili cilvēki. Man ļoti patika piedalīties šajā izrādē, taču kailums mani joprojām mulsināja. Kāpēc man uz to būtu jāskatās? Nu piesedzieties ar kaut ko! Tie esot bijuši Tristana vecāki. Ja tu esi varoņa mamma, vai tu vari kaut ko uzvilkt mugurā? Varbūt arī tēvam tomēr būtu jāuzvelk apakšbikses? Acīmredzot tajā visā ir kaut kāda dziļa doma, kuru man tā arī nav izdevies aptvert. Protams, Lietuvā mēs esam pieraduši pie simboliskā teātra. Mums ir Eimunts Nekrošus un citi. Taču nevajag pārspīlēt.

Vai jūs gribētu atgriezties Baireitas festivālā, kur neesat dziedājusi kopš 2003. gada?

Tur ir jāsakrīt vairākiem faktoriem. Man bija piedāvājumi atkal dziedāt Baireitā, kad vēl bija dzīvs Volfgangs Vāgners (1919– 2010; komponista mazdēls, bijušais festivāla vadītājs – J. J.). Viņš bija tik jauks, vienmēr mani aicināja: "Frau Urmana, brauciet pie mums un dziediet, kad un ko jūs vēlaties." Festivālā ir nomainījusies radošā administrācija. Turklāt es ļoti mīlu savu vasaru, tā man ir tik dārga, jo pārējā laikā intensīvi jāstrādā.

Vai vasaras brīvdienas pavadāt Lietuvā?

Lietuvā laikapstākļi ir ļoti mainīgi un nav garantijas, ka būs labs laiks. Vasarā mēs braucam uz Itāliju, mums ir māja Apūlijā – tur ir garantija, ka vasara izdosies.

Koncerts

Violeta Urmana un Izraēlas filharmonijas orķestris diriģenta Zubina Metas vadībā Lietuvas Nacionālajā operas un baleta teātrī Viļņā 18.IX plkst. 19

Biļetes pārdotas


Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja