Kaut gan pirms vairākām nedēļām pasniegto ASV Kinoakadēmijas balvu Oskars jau var uzskatīt par vecu ziņu, Rīgas kinoteātros ir skatāmas filmas ar Oskara kvalitātes zīmi. Sākšu ar nedēļas jaunumu – kinoteātrī Splendid Palace sāk demonstrēt filmu Floridas projekts/The Florida Project, kas nomināciju ziņā nebija "oskaršova" līderu vidū, taču tā nenoliedzami ir filma, kas pelnījusi uzmanību. Floridas projektam ir viena Oskara nominācija – Vilemam Defo par otrā plāna lomu. Pie balvas aktieris netika, tomēr tas nemazina daudzpusīgā un ļoti atšķirīgas lomas savā karjerā nospēlējušā aktiera padarīto gan šajā filmā, gan citās (viņš ir bijis gan Kristus Mārtina Skorsēzes Kristus pēdējā kārdinājumā, gan derdzīgs mērglis Deivida Linča filmā Mežonīgie sirdī).
Tomēr filmas Floridas projekts sakarā būtu jāsāk nevis ar aktieri Vilemu Defo, kurš filmā spēlē lietišķu, taču iejūtīgu Floridas moteļa menedžeri Bobiju, bet ar režisoru Šonu Beikeru. Šī amerikāņu neatkarīgā kino režisora "izlaušanās filma" Mandarīni/Tangerines (nejaukt ar igauņu un gruzīnu filmu Mandarīni!) tapa pirms trim gadiem. Šona Beikera Mandarīni – temperamentīgs darbs par vitālu prostitūtu transseksuāli, vārdā Sin-dī, kura/kurš cenšas nokārtot attiecības ar savu suteneru, – kļuva teju par sensāciju. Tie ceļoja pa dažāda līmeņa festivāliem (sākot ar Amerikas neatkarīgā kino meku – Sandānsas festivālu), kolekcionēja dažāda kaluma balvas, nostiprinot Šona Beikera kā savdabīga amerikāņu režijas talanta reputāciju. Viņa spēks Mandarīnos bija konkrētas Amerikas sociālās vides faktūra, spilgti, izaicinoši varoņi, vulkāniska improvizācija un absolūta autentiskuma izjūta, turklāt filmējot viņš izmantojis mobilos telefonus. Filma Mandarīni ir arī Latvijas Netflix piedāvājumā.
Savā jaunākajā darbā Floridas projekts Šons Beikers vairs neatļaujas būt tik izaicinošs kā Mandarīnos, taču sociālā vide, kas viņu interesē, ir tā pati – nelabvēlīga, riskanta, neprognozējama.
Meitenītes azarts
Floridas projekta nosaukums norāda uz darbības vietu – saules pielieto ASV štatu. (Savulaik Volts Disnejs, plānojot un attīstot Disnejlendu Floridā 60. gados, to esot dēvējis par "Floridas projektu".) Netālu no rozā krāsā nomālētā moteļa, kurā risinās filmas darbība, atrodas īstā Disnejlenda – Amerikas saldais sapnis. Tomēr moteļa iemītnieku ikdienas dzīvē Disnejlenda ienāk nosacīti. Šī moteļa kontrastu ar sapņaino izklaides parku filmā uzsver arī kāds nomaldījies tūristu mīlnieku pārītis, kas internetā kļūdaini rezervējis šo moteli. Bijis paredzēts medusmēnesis Disnejlendā, bet te – nožēlojama mītne ar blaktīm... Disnejlenda parādās arī pašā filmas finālā kā kontrasts realitātei, kurā dzīvo filmas varoņi.
Floridas projektā Šons Beikers ir uzticīgs savam stilam – viņš pamatā filmē ar mobilu rokas kameru, dinamiski sekojot un notverot filmas varoņu – trīs bērnu – kņadu, rotaļas, ņudzināšanos un blēņošanos un radot īpašu nepiespiestības, spontanitātes garšu, kas raksturīga priekšstatam par laimīgu bērnību. Nosacīti Floridas projekts sasaucas ar latviešu filmu Paradīze 89, kurā galvenās varones ir meitenes.
No Floridas projekta bērnu grupiņas pamazām izkristalizējas galvenā varone – artistiskā Mūnija (lomā sešus gadus vecā Bruklina Prinsa) un viņas mazgadīgā, pamatīgi tetovētā māmiņa bez konkrētas nodarbošanās un ienākumu avota (lomā debitante Bria Vinaite, kuru Šons Beikers atradis un uzrunājis instagramā un ar savu izvēli trāpījis desmitniekā). Sīkas blēdības un smaržu pārdošana autostāvvietās ir jautrās māmiņas ienākumu avots, un šajos peļņas piedzīvojumos viņu azartiski atbalsta arī Mūnija. Vēl ir arī citi avoti, par kuriem Mūnija nenojauš. Divu aktrišu saspēle, un it īpaši Mūnijas lomas tēlotājas – mazās meitenītes – dabiskais artistiskums ir Floridas projekta pārliecinošākais trumpis, gluži tāpat kā režisora prasme stāstīt vienkāršus stāstus par vienkāršiem cilvēkiem un viņu problēmām. Apbrīnojams ir veids, kā Šons Beikers filmē bērnus, – viņš prot panākt absolūtu organiskumu, vitalitāti un šķietami visaptverošu bērnības idilles sajūtu, par spīti nelabvēlīgajam sociālajam fonam.
Man netīk nereti pompozie teksti, kurus žūrijas komisijas šad tad piekabina pašu pasniegtām balvām, taču šis ir visai trāpīgs: "Floridas projekts pieklauvē pie to durvīm, kuri dzīvo pasakas ēnā. Šona Beikera trāpīgais vērojums un kameras objektīvs mums ne tikai ļauj ieiet pa šīm durvīm, bet arī svinēt cilvēcīgumu tajā īpašajā telpā, kas atrodas starp pieaugušo nopietnajām rūpēm un neiegrožoto bērnības nevainību. Nebēdnīgā Bruklina Prinsa spēlē izcili, un Vilema Defo tēlotajā hoteļa menedžerī ir jāieklausās – viņa rozā pils ir kā apliecinājums to sapņiem, kurus Amerika nav pamanījusi un ignorē." Ar šādu formulējumu Amerikas Filmu institūts atzina Floridas projektu par 2017. gada nozīmīgāko ASV filmu.
Drāma par citādību
Uz karstām pēdām pēc Oskara pasniegšanas ceremonijas vairākos Rīgas kinoteātros parādījās Čīles filma Fantastiskā sieviete/A Fantastic Woman/Una mujer fantástica, kas (tikai) šķietami negaidīti tika pie ASV Kinoakadēmijas balvas kā labākā ārzemju filma, pārspējot zviedru Kvadrātu, krievu Nemīlestību un citus konkurentus. Šis ir vērā ņemams darbs, kurš tika pamanīts pērnā gada Berlīnes kinofestivālā un saņēma tur balvu par labāko scenāriju. Fantastiskā sieviete ir izcila arī citās profesionālajās kvalitātēs – režijā, operatora darbā –, un, protams, jāizceļ aktrise (aktieris) transseksuālis Daniela Vega, kurš atveido galveno varoni Marinu Vidālu – transseksuāli, oficianti un dziedātāju.
Pirms nonāksim pie šī ekstravagantā putna, vērts akcentēt Čīles režisora un scenārista Sebastjana Lelio paveikto. Viņam Fantastiskā sieviete ir skaļākais, taču ne pirmais starptautiskais panākums. Iespējams, atminaties filmu Glorija (2013), kas pirms vairākiem gadiem pavīdēja kinoteātra Splendid Palace repertuārā, – tas ir stāsts par sievieti piecdesmitgadnieci, kura cenšas tikt galā ar novecošanas un vientulības krīzi, turklāt dara to varen vitāli. Starp citu, Sebastjans Lelio pašreiz uzņem Glorijas amerikāņu versiju, kurā galvenajā lomā filmējas izcilā Džūliana Mūra. Pirmizrāde solīta šogad.
Fantastiskās sievietes uzvarā Oskara ceremonijā nav vērts meklēt kādus smalkus sakarus, piemēram, faktu, ka Sebastjans Lelio jau pamazām ir iejuties, iedraudzējies Holivudā, tur filmējot amerikāņu Gloriju. Kāpēc? Fantastiskā sieviete pārliecina kā niansēti uzņemta, humāna un vizuāli perfekta drāma par zaudējumu un citādību.
Transseksuālis Marina (Daniela Vega) gatavojas kopdzīvei ar padzīvojušu kungu – šos plānus pārsvītro Marinas drauga pēkšņā nāve. Marina nonāk pratināmā un aizdomās turētā pozīcijā – gan no tiesībsargājošo iestāžu puses, gan no viņas mirušā vīrieša bijušās sievas un bērnu puses. Naids, nicinājums, agresija pret šo "perverso tipu" gāžas pār Marinas galvu – tas tiek raidīts ar normālu pilsoņu agresīvo patosu un paštaisnību. Daniela Vega savu varoni nospēlē eleganti, tēlojums izraisa empātiju un līdzpārdzīvojumu. Turklāt Daniela lieliski dzied – tā ir viņas balss, kas skan filmā, un dziedāt Daniela sākusi vēl pirms aktrises karjeras.
Režisors drāmu dažādo ar noslēpuma un spriedzes elementiem (Marina mašīnā, ar kuru vedusi mīļāko uz slimnīcu, ir atradusi atslēdziņu, jāatrod vien durvis, kuras tā spēj atslēgt). Laiku pa laikam filmas reālistisko vēstījumu pārtrauc sirreāli, fantasmagoriski iestarpinājumi, kuros izteiksmīga vieta ir atvēlēta spoguļiem un sarežģītām kameras kustībām. Vai tās būtu Marinas krāšņās dejas kabarē dziedātājas tērpā vai viņas lielās, smeldzīgās acis, kas lūkojas no ekrāna, vai viņas klejojumi pa pilsētu, kurā garām nejauši nests spogulis izspēlē jokus ar Marinas stāvu – te tas ir un te vairs nav... Izzūd. Dramatiska un vitāla filma par piederīgajiem, nepiederīgajiem un neiederīgajiem, kurā reālais saplūst ar sirreālo un dzīvie sarunājas ar mirušajiem. Spilgta formā un niansēta jēgā. Pelnīts Oskars – bez sazvērestības teorijām.