Bērniņ, uzraksti, ka es biju traka vecene un man ļoti patika rakstīt. Iespējams, pandēmijas izolētais dzīvesveids ir darījis savu, bet, cenšoties uzrakstīt ievadvārdus par rakstnieci Regīnu Ezeru, šī nez no nekurienes uzradusies balss manī kļūst aizvien uzmācīgāka. Tā pilnīgi noteikti nav mana balss – kas es par bērniņu! Pašai nemūžam nenāktu prātā saukt Regīnu Ezeru par veceni, un nekad nespētu izveidot tik kodolīgu un tiešu teikumu. Apdomājos, saņemos drosmi un pierakstu šo dīvaino nodzirdējumu. Galu galā tas ir visai precīzi teikts un piestāv radošajai brīvībai un spēles elementam, uz kādu rakstniekus mudinājusi nesen iznākusī parafrāžu grāmata Regīna Ezera. Re:.
Memoriālo muzeju apvienības un žurnāla Punctum sadarbībā radītā īsprozas grāmata ir nākamā pēc 2019. gadā izdotās dzejas parafrāžu grāmatas Monta Kroma. Re:. Sērijas iecere, kas pieder dzejniecei Elvīrai Blomai, ir aktualizēt nepelnīti piemirstus literātus caur mūsdienu literatūras prizmu.
Grāmata Regīna Ezera. Re: ietver 12 īsos stāstus, kas veidoti, iedvesmojoties no ievērojamās latviešu rakstnieces Regīnas Ezeras (1930–2002) daiļrades. Stāstus radījuši Osvalds Zebris, Inga Žolude, Nora Ikstena, Laura Feldberga, Elizabete Lukšo-Ražinska, Rvīns Varde, Dace Vīgante, Maira Dobele, Alise Redviņa, Aivars Madris, Svens Kuzmins un Kristīne Želve. Krājuma redaktore un priekšvārda autore ir Ieva Melgalve, krājumam pievienots arī Gunta Bereļa pēcvārds un Regīnas Ezeras romāna Aka tulkotājas itāļu valodā Margeritas Karbonaro eseja, kā arī Regīnas Ezeras vēstules un fotogrāfijas no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma. Dizaina autors Aleksejs Muraško radījis suģestējošas ilustrācijas starp Ezeru un Lorku, kurās ir gan mežs, gan skrejoši mākoņi, gan sarkans pilnmēness. Grāmatas muguriņas atkailinātie diegi, līmes sastindzināti dīvainās pozās, rēgojas kā kaili nervi.
"Kas Ezeras darbos ir aktuāls literatūrā tieši tagad, un kā to uztaustīt? Viens ceļš būtu veikt apjomīgu literatūrzinātnisku pētījumu – bet tas, iespējams, būtu pārāk laikietilpīgs uzdevums pārāk mainīgā literatūrtelpā. Otrs ceļš, varbūt neprecīzāks, bet katrā ziņā aizraujošāks, ir šī antoloģija. Dažādu paaudžu autori ar visdažādāko pieredzi literatūrā tika aicināti apzināti veidot savu versiju par Regīnas Ezeras darbiem vai biogrāfijas faktiem – parafrāzējot, dekonstruējot, eksperimentējot, iedvesmojoties, turpinot... Dažiem autoriem jau bija atbilstoši darbi, citi tos radīja no nulles, un aizrautīgs lasītājs var ne tikai skatīties, kā autoriem ir izdevies tikt galā ar šo nebūt ne vieglo, savā ziņā pat biedējošo uzdevumu, bet arī meklēt atsauces, citātus un alūzijas ar zināmajiem, bet varbūt jau piemirstajiem Regīnas Ezeras tekstiem," grāmatas ievadā raksta rakstniece un redaktore Ieva Melgalve. Būtu gribējies lasīt arī viņas parafrāzi.
Grāmatu bija paredzēts prezentēt 2020. gada Punctum festivālā, taču pandēmija šos plānus izjauca. Tuvākajā laikā gaidāmas vairākas tiešsaistes sarunas un grāmatas autoru lasījumi, ievadot šogad iecerēto, Regīnai Ezerai veltīto Punctum festivālu.
Nebūt kājslauķim
Man nepatīk neaprakstītas virsmas – teikusi Regīna Ezera. Kad viņa 2002. gada 11. jūnijā devās mūžībā, dzejnieks Knuts Skujenieks nekrologā Latvijas Vēstnesī rakstīja: "Aizvērusies spoža un neaizmirstama latviešu literatūras lappuse. Mūžībā aizgājusi Regīna Ezera. Tik ilgus gadus viņa nesa gaismu mūsu grūtajā, nomāktajā un nomācošajā dzīvē. Daudzkrāsainajos cilvēku portretos mēs varējām atpazīt gan sevi, gan tuvākos. Viņas bagātā latviešu valoda gluži kā maize mūs baro vēl šo baltu dienu. Regīna Ezera piedzīvojusi gan slavas virsotnes, gan sūru cīņu par izdzīvošanu. Nekad viņa nav pakļāvusies nedz bagātības, nedz nabadzības spaidiem. (..) Mēs viņu lasīsim, citēsim, atcerēsimies, un Regīna dzīvos mūsu vidū."
Regīna Ezera ir triju meitu māte, bet pati intervijās atzinusies, ka neder klasiskai mātes un vecmāmiņas lomai. Viņai patika būt vienai. Nošķirtai. Iet savus ceļus. Kuros viņa ņēma līdzi tikai savu uzticīgo suni Sangri un piezīmju blociņu. Periodika.lv. fiksējusi virkni interviju, kurās žurnālisti ierodas pie viņas Briežu mājās cerībā parunāt par augstām lietām, bet pretī dabū garas tirādes par "jokerēšanos ar pilošu santehniku" un apkures problēmām. Regīnai Ezerai patika dzīvot, kā pati grib. "Vai jūs spējat aptvert, ka 1991. gada augusta puča laiku es nodzīvoju kā maisā un par to uzzināju tikai tad, kad viss jau bija beidzies, – savas kaimiņienes bērēs. Televizors man nedarbojās, radio baterijas bija izlādējušās, tuvāki kontakti ar cilvēkiem negadījās... Janvāri gan es izjutu uz savas ādas un ļoti pārdzīvoju," rakstniece sacījusi Silvijai Geikinai intervijā laikrakstam Literatūra un Māksla (17.11.1993.). Viņai riebās etiķete, manieres, svešu acu sekošana. "Vai pieklājīgi vilcienā ēst maizi? Visticamāk, ne. Bet es daru to tāpēc, ka esmu izsalkusi. Bet pēc tam aizbraucu kaut kur, un man saka: esot redzēta vilcienā un, pasdies, ēdusi maizi, laužot no visa kukuļa! Atkal dilemma, cik tālu man jāpārstāv kultūras darbiniece ar priekšzīmīgu uzvedību un kad sākas mana atļaušanās rīkoties atbilstoši... Kam? Vai iekšējai brīvībai?" Ar nekautrīgas iekšējās brīvības vēzienu viņa izvīpsnājas par Triju Zvaigžņu ordeņa pasniegšanas procedūru, saskatot tajā gana daudz liekulības.
Izlasot pieejamās intervijas, izklausās, ka Regīna Ezera gribējusi tikai rakstīt, un viss.
"Aivars Ruņģis Dienā rakstīja, ka mūsu rakstniekiem vajag tik ķerties pie grīdas lupatām, strādāt par apkopējiem, trauku mazgātājiem utt. un tad pēc smagas darba dienas pa nakti kaut ko rakstīt. Esmu pilnīgi pretējās domās. Mēs nedrīkstam literatūru pārvērst par pašdarbību, viss ir jāiegulda tai papīrā. Augsts tonuss, labākās stundas. Vienmēr jābūt teicamā formā, nevis kā sabradātam kājslauķim, aiz noguruma ļimstošiem ceļgaliem jāsēžas pie rakstāmgalda. Un, ja ir pašsaprotami, ka apkopēja un naktssargs par savu darbu saņem eksistences līdzekļus, kāpēc lai rakstnieks par savu darbu nesaņemtu honorāru?" – Regīna Ezera negrib neko mazāku kā būt tīra rakstniece. Tiešā un pārnestā nozīmē.
Viņa saka, ka viņai patīk tīrs ķermenis, "jo tikai tīrā ķermenī var mājot tīras domas", tāpēc bieži mazgājas un peld. Sangris ap viņu met sargājošus lokus. Viņai patīk arī labas smaržas. Un, jā, arī iedzert.
"Rakstīšana ir vienīgais, kas mani notur pie dzīvības. Citādi jau nebūtu vērts," tālāk Regīna Ezera laižas sev neraksturīgi atklātās pārdomās par eitanāziju. Viņa būtu visnotaļ par. Tikai – ja viņai pašai būtu jārāda piemērs, tomēr nevarētu, jo vienmēr būtu palicis kāds aizsākts stāsts, kurš prasās pabeidzams. "Jāpadzīvo vēl. Dzīve tomēr ir skaista."
Strūklām, straumēm
Interesanti, ka Regīna Ezera, kura citiem kļuvusi par latviešu valodas etalonu, pati ir "uzaugusi valodu jūklī" un līdz pieciem gadiem nav pratusi latviešu valodu. Regīnā, meitas uzvārdā Šamreto, ir plūdušas poļu, vācu, baltkrievu, franču, itāļu asinis. Bet Regīna Ezera tomēr vēlējās rakstīt latviski.
Visspilgtāk rakstnieci rubrikā Autogrāfs žurnālā Liesma (01.02.1982.) raksturojusi Māra Svīre: "Rakstnieku sarunās šad tad tiek pieminēts "Regīnas fenomens", saprotot ar to Regīnas Ezeras apbrīnojamo spēju rakstīt nemaldīgi labi un daudz." Talants, apmātība, dzelžaina pašdisciplīna? "Regīna Ezera uzskata, ka rakstnieks ir jāmeklē un jāsatiek grāmatās. Un tāpēc viņa neatsauksies aicinājumam kuplināt kādu sarīkojumu. Bet neiztrūkstoši būs klāt visur, kur savu piedalīšanos uzskatīs par pienākumu vai arī kur viņas vietu nespēj aizpildīt neviens cits. Nelielā sabiedrībā Regīna Ezera sākumā šķiet nogaidoša, lēni atturīga kā dienvidnieku deja, bet pamazām iesilst, līdz sasniedz kulmināciju, tad viņas valoda plūst kā ūdenskrituma kaskāde, strūklām, straumēm un strāvām atdaloties un atkal salejoties kopā, brīžam pazūdot šļakatās, brīžam uzsitot varavīksni. Liekas, tieši šajās reizēs sveša auss un acs ir vistuvāk radīšanas brīnumam, vajadzētu tikai ieslēgt magnetofonu, un jauns Regīnas Ezeras stāsts būtu materializēts. Vismaz epizode."
Laura Feldberga
Rakstīju gandrīz raganiskā priekā
Pieņēmu uzdevumu kā iespēju noformulēt stāstu mazliet citā tonalitātē, nekā būtu rakstījusi tikai no sevis. Piešķirt tam kaut ko no Regīnas Ezeras noskaņām. Mēģināju nedomāt par Ezeras vietu un nozīmi literatūrā. Nebūtu uzrakstījusi nevienu teikumu, ja uzdotu sev kaut ko ezerisku radīt, turpināt, speciāli atsaukties uz tēliem vai viņas valodu.
Domājot par savu parafrāzi, lasīju Regīnas darbus. Tos, kurus biju lasījusi iepriekš, un arī man līdz šim nezināmus. Mēģināju sajust, kas manī sakustas, atsaucas. Un visvairāk atsaucās likteņa varas klātbūtne viņas darbos. Nejauša satikšanās, kāds pagrieziens, kāda pēkšņi izvēlēta ceļa pietura, un viss – liktenis jau ir mainījies. Šīs cēloņsakarības var ieraudzīt, atskatoties, atceroties, ieliekot to visu laika perspektīvā. Par šādu atskatīšanos un sakarību apzināšanos ir mans stāsts.
Grūtākais bija atļaut sev rakstīt, apzinoties Regīnas personības lielumu un literārā mantojuma svaru. Bet, kad biju sev atļāvusi, sajutu tīru, lidojošu iedvesmu un rakstīju gandrīz raganiskā priekā. Priekā par to, ka varu radīt ar valodu.
Nora Ikstena
Akas iznākšana Itālijā bija sprādziens
Jau pirms kāda laika uzrakstīju parafrāzi par Regīnas Ezeras nepabeigto darbu Esamība. Šajā grāmatiņā mēģināju pie tās atgriezties. Regīnas pasaulē iedzīvoties nav viegli – tā ir īstas, spēcīgas literatūras un krāšņas valodas vide. Tikai pieskarties tai jau ir liels uzdevums. Ezera piederēja un pieder pie tiem prozistiem, kuri nešķir dzīvi no literatūras. Tā ir aizejošā laika rakstniecības vērtība. Tāpēc arī viņas Akas iznākšana Itālijā Margeritas Karbonaro tulkojumā radīja burtiski sprādzienu. Regīnas vairs nav mūsu vidū, bet viņas rakstītais atrod ceļu pasaulē.
Grūtākais bija ieskatīties tajā, ko mēs katrs par sevi ikdienā rūpīgi slēpjam, lai izdzīvotu vai arī lai neizdzīvotu.
ElizabeteLukšo-Ražinska
Vētrainā pilnmēness naktī
Piedalīties un uzrakstīt stāstu piekritu, ne mirkli nešauboties, jo Regīna Ezera man ir mīļa (tiešām nebaidos tā teikt) jau kopš vidusskolas gadiem, kad ar rakstnieces darbiem mani iepazīstināja kvēlākā Ezeras fane – mana brīnišķīgā literatūras skolotāja. Ķeroties klāt rakstīšanai, protams, apjēdzu, ka uzdevums ir grūtāks nekā sākotnējā entuziasmā šķitis, jo – kā gan vispār atrast sevī telpu Regīnas Ezeras pārfrāzēšanai? Kādā izmisuma brīdī, kad lēnām, bet uzstājīgi jau tuvojās tekstu nodošanas stunda, apsvēru domu rakstīt mīlestības pilnas atbildes vēstules 2003. gadā (pēc rakstnieces nāves) izdotajam Ezeras nepublicēto vēstuļu krājumam ...pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis. Bet tad noskurinājos un sapratu, ka ideja ir tik bezgaumīga, ka turpmāk to stāstīšu tikai kā joku. Beigu beigās izvēlējos uzrakstīt it kā vēl vienu stāstu – savu, bet mēģinot iejusties Ezeras stilā – stāstu krājumam Pūķa ola. Pilnatnes stāsti, kas savulaik bija pirmā grāmata, ko no Ezeras lasīju. Šī krājuma stāstus vieno tas, ka tie visi risinās vienā liktenīgā un vētrainā pilnmēness naktī. Lai arī nedaudz citā laiktelpā, bet arī mana stāsta varone piedzīvo to pašu vētraino pilnmēness nakti, kas arī viņai izvēršas par visnotaļ liktenīgu.
Osvalds Zebris
Pasaules augsnes bagātināšana Regīnas Ezeras teksti man ir bijuši un ir mīļi, jo:
1. Ikdienišķo, šķietami maznozīmīgo tie spēj padarīt jēgpilnu, svarīgu. Tas nozīmē, ka visas būtiskās un izšķiroši liktenīgās parādības, ko es redzu kino, teātrī, romānā, – tās notiek arī tepat ar mani. Notiek tieši tagad.
2. Regīnas teksti nebaksta acī ar savu taisnību. Viņa necenšas mani pārsteigt vai par katru cenu smīdināt, nedz arī grib kādu morāli man iebarot. Viņa tikai stāsta, dara to no sirds, un tāda manā izpratnē ir tīra literatūra. Daudzi jau ir pamanījuši un pieminējuši Regīnas spēju tekstā uzbūvēt drāmu, kas risinās blakus, netālu. Tā ir nojaušama, klātesoša un tāpēc emocionāli vēl iedarbīgāka. Tā neuzbāzīgais kļūst par atmiņā paliekošo, iekustinošo.
3. Daudzi Regīnas teksti ir attiecību skaidrošana ar literatūru. Izskaidrošanās. No vienas puses, tā ir vēlme stāstīt, no otras – vēlme saprast, kas šajā stāstīšanā notiek ar cilvēku stāstītāju un cilvēku klausītāju. Kā šie abi mainās. Spilgtākie piemēri ir romāni Varmācība un Nodevība.
Manā stāstā atbalsojas Regīnas Pieci vīri pirtī jeb stāsti par miokarda infarktu. Visi šie vīri, arī runīgais savādnieks no mana teksta, ir pārņemti ar vēlmi stāstīt, un šī stāstīšana ir pasaules augsnes bagātināšana. Stāstniekiem nav vārda, būtiskāka ir viņu apsēstība ar stāstīšanu, kas dažkārt gan krīt uz nerviem, bet pavisam noteikti – atstāj nospiedumu. Manā gadījumā šis nospiedums ir deviņi teksti, ko esmu sarakstījis kā atbalsis uz citu man nozīmīgu autoru darbiem. Paldies Regīnai un šī krājuma idejas autoriem par iekustināšanu.
Inga Žolude
Dzīves arheoloģija dienasgrāmatās
Mans darbs šajā kopkrājumā patiesībā ir vairāk kopdarbs ar Regīnu un citiem autoriem, kas devuši ieskatu savas eksistences pasaulē. Rakstnieka galvenais uzdevums, pat ja tas nav formulēts tādos vārdos, ir cilvēciskās eksistences atklāšana. Regīnas darbi tieši ar to ir īpaši, ka viņai tas izdodas tik precīzi un aizkustinoši savā dziļumā. Lasītāju uzrunā atpazīstamais, kas iedarbina tās pašas sviras un spiež uz tām pašām pogām, ko lasītāja/-s pazīst no savas pieredzes, pārdomām, sapņiem. Savās dienasgrāmatās Regīna parāda nevis pašas radīto tēlu eksistenci, bet savējo. Un arī tās iedarbina tās pašas sviras. Līdztekus savā tekstā es reflektēju arī par citu autoru dienasgrāmatām, kas veido sava veida rakstnieces/-nieka eksistences, dzīves arheoloģiju. Es tam visam piegāju ar ļoti personisku interesi – jo mana cilvēciskā eksistence ir tikpat mīklaina kā jebkura cita cilvēka, taču tai līdztekus plūst arī autores eksistence, starp kurām ne vienmēr ir vienprātība, tas atspīd arī manā ļoti personiskajā pieejā šim tekstam – jo tā ietvaru veido manas dienasgrāmatas. Mans uzstādījums nebija rakstīt RE parafrāzes tekstu, bet turpināt Regīnas un citu minēto autoru domas diskursu par mūsu eksistenci – cilvēka un autores/-a lomā.
Dace Vīgante
Izbridies pa svešiem likteņiem kā pa savējo
Sākotnēji nemaz nebiju 12 uzrunāto autoru skaitā. Tad kāds nepaguva uzrakstīt laikā, un Elvīra Bloma pajautāja, vai man nav kāda atbilstoša stāsta. Pat pabrīnījāmies, cik Īssavienojums sanācis "regīnisks" . Šī nejaušība aiztaupīja man moku un šaubu mirkļus, kurā virzienā meklēt Ezeras daiļrades atbalsi sevī. Tas bija noticis pats par sevi. Šis nejaušības aspekts mums ar dižo rakstnieci izrādījies kopīgs. Varu tikai piekrist paustajam: "Ko nemaz necerēju, dzīve negaidot cēla priekšā. Varbūt tieši nejaušība ir dzīves galvenā burvība." Arī klusie, bet tai pašā laikā izteiksmīgie notikumu un attiecību samezglojumi viņas darbos man ir tuvi. Kā paradoksu un ilūziju kamols romānā Varmācība – tu tikai staigā līdzi sievietei ar suni pa mežiem un mājām, bet beigās jūties izbridies pa svešiem likteņiem kā pa savējo. Regīnas īpašā literārā balss kā smalks ķirurga instruments uzplēš ne tikai ar aci ieraugāmus furunkulus, ne tikai uzšķērž kaistošas čūlas dvēselēs, bet vienlaikus nesaudzē arī sevi kā autoru. Šī līdzatbildība un klātesamība savu tēlu likteņos ir apbrīnojama drosme. Un, jā, arī brīvība. Turklāt Ezera šķetina smalki, it kā neizlaižot ne šķiedriņas un tomēr saglabājot noslēpumu, kas vēl pēc izlasīšanas turpina gruzdēt lasītāja apziņā.
Maira Dobele
Tējkanna virtuvē vēl bija silta
To, vai stāsts mūsu iedomātajā dialogā krustojas vai nekrustojas ar Regīnas Ezeras valodas pasauli, man pašai grūti teikt. Autores valodas pasauli atdarināt necentos, bet, šķiet, izdevās apmeklēt kaut kādu Ezeras laika telpu. Tajā viņas pašas vairs nebija, taču visi priekšmeti atradās savās vietās kā reiz saimnieces nolikti. Varbūt koki sētā bija mazliet paaugušies, bet tējkanna virtuvē vēl bija silta. Man ļoti gribējās (joprojām gribētos) strādāt ar Regīnai raksturīgo trauslo robežu ar banalitātēm, kā arī ar ritmu valodā – kā tādu miegaina vudū rituāla naktssarga danci. To varētu mēģināt atdarināt tekstā – ja man kāds liktu. Tas, ko es uzrakstīju, vilkās līdzi jau sen, taču sen neko nebiju rakstījusi. Regīnas projekts noteikti palīdzēja atrast no jauna drosmi un rutīnu rakstīt un dot tekstu prom – tas jau pirmkārt. Otrkārt – atdūros pie pavisam banālas problēmas, ka valstī, kurā dzīvoju, man Regīnas Ezeras grāmatu nav, un obligātās literatūras periodā, kad man izglītības iestādēs bijis pienākums Regīnu lasīt, esmu to darījusi, cik vien maz iespējams. Tad projekts mani iepazīstināja ar brīnišķīgiem dzīviem literātiem Elvīru Blomu un Valteru Dakšu, kas ļāva tikt pie brangas Ezeras grāmatu kolekcijas (citēju) mūžīgai lietošanai. Līdzko iegrimu grāmatās, modās arī mana Regīna. Vai tad mūsos katrā viena tāda nesēž?
Kristīne Želve
Pakārpīties valodas virtuozitātes virzienā
Viņas dabas apraksti ir nepārspējami. Tas teikums pa pus lappusi, ar kuru sākas Zemdegas, – to var no galvas mācīties. Man dabas tēlojumi nekad nav padevušies. Mēģinot pietuvoties Ezeras valodas poētikai, es sāku rakstīt īpašu dienasgrāmatu – katru dienu aprakstīju dabu. Neko citu, tikai laikapstākļus, gaismu, vēju, debesis, nokrišņus. Trīs lietas no Ezeras prozas pasaules es mēģināju neaizmirst, rakstot savu tekstu – dienasgrāmatu, – vides vai dabas aprakstus, sava laika un notikumu fiksāciju un vieglu pašironiju. Manī, visticamāk, nav nekā no RE – izņemot to nospiedumu, ko atstājuši viņas teksti, un ko ir neiespējami izmērīt vai definēt. Personiski nepazinu Regīnu, bet man ir sajūta, ka mums kā cilvēkiem un autorēm ir ļoti dažādi temperamenti un enerģētika, man šis darbs nozīmēja centienu pakāpties (RE droši vien teiktu – pakārpīties!) kādu centimetru viņas leksikas, poētikas un valodas virtuozitātes virzienā.
Aivars Madris
Parotaļājos "kā būtu, ja būtu"
Patiesībā, kad piekritu dalībai šajā projektā, man stāsts jau bija gatavs. Savulaik uzrakstīju ļoti līdzīga satura dzejoli, kurā pārfrāzēju Ezera sonāti (tas publicēts manā dzejas krājumā Zonas), bet vēlāk mani uzrunāja nu jau vairs neesošā kultūras e-žurnāla Sans redaktors Arturs Skutelis ar piedāvājumu uzrakstīt kaut ko par postmodernismu. Uz viltus recenzijas formu iedvesmoja daži paseni Gunta Bereļa teksti līdzīgā manierē. Vārdu sakot, tāds klasisks postmodernisma vingrinājums, kura objekts – Regīna Ezera – pati reiz nokristīta par vienu no latviešu postmodernās literatūras klasiķēm (Gunta Bereļa skatījumā). Tādējādi es neapzināti biju izvairījies no, šķiet, lielākā Elvīras projekta izaicinājuma – pašas Ezeras tekstrades apspēlēšanas (valodā, intonācijā, sižetā utt.), kam ļāvušies citi krājuma autori. Mans stāsts ir tīra dekonstrukcija – mazliet bērnišķīga rotaļāšanās ar "kas būtu, ja būtu" uzstādījumu, iedomājoties, ja pati Regīna Ezera (pēc kuras scenārija radīta arī filma, gan krietni asistējot Cilinskim) būtu varējusi rakstīt bez jebkāda ārējā un iekšējā cenzora. Es ļoti labi apzinos, ka Ezera nekad tā nerakstītu, viņas pieeja literatūrai bija pavisam pretēja, pilna psiholoģiska smalkuma, iekšupvērstu afektu un ārkārtīgi daudz detaļu, no kurām dzimst kopaina. Un tieši tāpēc man arī bija tik viegli uzrakstīt šo nelielo stāstiņu, jo es nemaz necentos pietuvoties Regīnas Ezeras brīnumainajai prozas pasaulei, bet izmantot to kā aizmetni pavisam cita rakstura darbam.
Svens Kuzmins
Ezeras lomas
Meklēt sevī dažādu cilvēku balsis ir viens no interesantākajiem rakstnieka uzdevumiem. Tam ir daudz kopīga ar teātri – pārmiesošanās tēlos, rīkošanās pretēji savai loģikai un tamlīdzīgi. Varētu domāt, ka Regīnas Ezeras balss šādam darbam ir plaši pieejama – kā jau rakstniece, viņa to ir iemūžinājusi savās grāmatās. Taču arī Regīna Ezera ne vienmēr ir Regīna Ezera. Katrā stāstā, katrā nodaļā viņa tēlo vairākas lomas vienlaikus. Gan jau arī iestrādā tajās kaut ko no sevis – to vispār ir ļoti grūti nedarīt. Taču vienkāršiem lasītājiem, tādiem, kas viņu nav pazinuši dzīvē, diemžēl nav iespējas pārbaudīt, kur beidzas autores personība un kur sākas tīrs māksliniecisks produkts. Bet, ej nu sazini, varbūt šāda robeža nemaz nepastāv.
Šķiet, apmēram tāds bija mans domu gājiens, rakstot parafrāzi par Ezeras darbiem. Lai gan patiesībā tā nemaz nav parafrāze par Ezeras darbiem. Tas ir darbs par darbiem par Ezeras darbiem un par darbiem par darbiem par Ezeras darbiem. Un, starp citu, gandrīz patiess notikums.
Alise Redviņa
Smeldze, bet ne smagnēja
Par pamatu savam stāstam ņēmu Regīnas Ezeras romānu Aka, cenšoties romāna motīvus – tēlu raksturus, darbības vidi un pārdzīvojumus – sasaistīt ar savu pašas un citu mūsdienu jauniešu pieredzi, lai parādītu, ka, par spīti tam, ka pasaule mainās, ir lietas, kas cilvēkos un viņu savstarpējās attiecībās paliek nemainīgas. Mana stāsta pamattēma ir latviešu meitenes došanās peļņā uz ārzemēm, kur viņa sastopas ar nepatīkamiem apstākļiem. Līdzīgi kā to dara Ezera, centos savā prozā panākt smeldzi, kas caurauž tekstu, tomēr nepadarot to smagnēju un nomācošu, – tas, manuprāt, ir visgrūtāk atdarināmais Ezeras prozaiķes rokrakstā un ir viens no viņas meistarības stūrakmeņiem.