Lietuvas neatkarīgās valsts izveidošana un atjaunošana kā Dieva un sātana spēle, izklaidējoties un spēkojoties operas formā un iekļaujot tās vēstījumā gan kristīgās un pagāniskās kultūras simbolus un pārlaicīgu Visuma telpu, gan reālus nozīmīgus vēsturiskos personāžus un sadzīvisku vidi. Protams, arī tautu operas kora izpildījumā dažādu laikmetu ainās. Šādi lietuviešu jaunā oriģinālopera Post futurum (burtiskā nozīmē – pēcnākotne!) pasniedz Lietuvas neatkarības stāstu – savu veltījumu Lietuvas Republikas neatkarības simtgadei.
Tas ir komponista Ģintara Sodeikas, dzejnieka un dramaturga, 2016. gada Baltijas Asamblejas balvas laureāta Sigita Paruļska un starptautiski atzītā lietuviešu režisora Oskara Koršunova kopdarbs, viņiem iestudējuma komandā piebiedrojās Lietuvas Nacionālā operas un baleta teātra diriģents Roberts Šerveniks, scenogrāfs Ģintars Makarevičs, kostīmu māksliniece Agne Kuzmickaite, gaismu mākslinieks Eugenijs Sabaļausks un horeogrāfe Vesta Grabštaite.
Šī opera, kas piedzīvoja pirmizrādi Lietuvas Nacionālajā operas un baleta teātrī Viļņā divos dažādos sastāvos 2. un 3. martā, ir simtprocentīgi vietējais produkts bez citzemju viesu piedalīšanās. Tas apliecina lietuviešu kultūras vides un operas trupas kapacitāti.
Veselīga ironija
Lietuviešu stāsts ir vērienīgs, taču nav pompozs. Iestudējums risināts kā vizuāli krāšņa un mainīga mistērija ar reālām pieturām Lietuvas vēsturē, sākot no viduslaikiem un beidzot ar neatkarīgas Lietuvas valsts pasludināšanu (atjaunošanu) 1918. gada 16. februārī. Turklāt šī mistērija piedāvā vizuāli efektīgu un veselīgi ironisku skatījumu gan uz izraudzīto tēmu, gan sātana un Dieva atveidojumu.
Līdzās ironiski tvertā tautas pasaku estētikā rādītiem personāžiem – simboliem Dievam un Sātanam, kuri sastopas ar mūsdienu satelītiem un lidojošiem hamburgeriem piesārņotā zvaigžņotās mūžības telpā, operā eksponētas arī reālas vēsturiskas situācijas un personības, sākot ar dižkunigaiti, Lietuvas lielkņazu Vītautu Dižo, kura valdīšanas un karagājienu laikā XIII gadsimta beigās un XIV gadsimta sākumā Lietuvas teritorija izpletās no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai. Ne velti, cildinot Lietuvas varenību, no Vītauta mutes operā skan vārdi: "No jūras līdz jūrai." Divas ainas veltītas Lietuvas neatkarīgās valsts dibināšanas 1918. gadā centrālās figūras Dr. Jona Basanaviča iekšējās pasaules un patriotiskās nelokāmības izpausmei. Tikpat īsta ir arī zinātnieka mirusī sieva, ar kuru viņš sarunājas savā iztēlē.
Vēstures kontekstu iezīmē arī epizodiskie personāži: Francs fon Īzenburgs (vācu militāro spēku administrators Lietuvā, 1915), R. Nadoļnijs (Vācijas sūtnis Maskavā) un pat Ļeņins, kurš kārdina ar proletārisko vienlīdzību un kino – pašu galveno mākslu tautai. Nav nejaušība, ka viņi visi dzied Sātana balsī: visus atveido viens un tas pats solists, visi patiesībā ir Sātana pārvērtības. Operas darbībā iesaistās pat Lietuvas brīvvalsts pirmais prezidents Antans Smetona.
Salīdzinājumam interesanti, ka pērn jauna opera – Rasmusa Pūra Mākoņu krāsas pēc Jāna Krūsvalla drāmas motīviem – savas valsts neatkarības simtgadei tapusi arī Igaunijā, taču tās uzmanības fokusā ir kādas igauņu ģimenes liktenis pēdējos laika griežos, sākot ar tautas atmodu un Baltijas ceļu un beidzot ar skarbajiem deviņdesmitajiem pēc valsts neatkarības atjaunošanas, kad reālā dzīve krietni paplucināja sākotnējo eiforiju.
Komponists pārsteidz
Ģintars Sodeika (1961) ir vispusīga radoša personība. Viņš ir divu mūzu kalps: pazīstams ne tikai kā komponists, bet arī kā gleznotājs un politiķis, kurš no 2003. līdz 2008. gadam bija Lietuvas kultūras ministra vietnieks. Varbūt tieši vizuālās un skaņu mākslas sadurē, ko lietuviešu domāšanā iesējis jau viņu mūzikas un glezniecības klasiķis Mikalojs Konstantīns Čurļonis, meklējama Ģintara Sodeikas mūzikas izteikti telpiskā daba un statika, kuras iekšējā dzīve organizēta kustīgos faktūras laukos, apvienojot ostinato principu ar nemitīgu, tomēr tikko pamanāmu mainību? Šī iekšējā dzīvība, kas virmo daudzkārt atkārtotajā, lēninātajā ostinato, savā ziņā ir pat neoperiska, jo nevis seko katrai dziedātā teksta intonācijai, bet atgādina zinātniskās fantastikas vai populārzinātniskās kinomūzikas celiņus par noslēpumainām makro- vai mikropasaulēm.
Īpaša nozīme ir orķestra krāsām: netveramam skaņu pastelim, kurā brīžiem zīmīgi izcelti zemie metāla pūšaminstrumentu tembri un brīžiem – pārpasaulīgas, dīvainas termenvoksa skaņas. Šo vēsturisko retumu, krievu inženiera Ļeva Termena 1919. gada izgudrojumu – pirmo instrumentu, akustisko ģeneratoru, kas darbināms ar elektrību un spēlējams bez pieskaršanās, – apguvusi un atskaņoja operteātra orķestra soliste Angele Litvaitīte.
Spēle visos līmeņos
Plašas epizodes, veselas ainas, kuru secību sāk iespaidīgi vizualizētais operas simfoniskais prologs, kas vizuāli un muzikāli uzbur Visuma bezgalību, seko cita citai kā milzīgas dzīvās gleznas, kuras parādās un pēc tam nogrimst vēstures dzīlēs kopā ar tās dalībniekiem. Lietuvas neatkarīgās valsts izveidošanā 1918. gadā nozīmīgā līdera zinātnieka Jona Basanaviča (vīrišķīgo baritonu Eugenija Hrebtova vai Daiņus Stumbra atveidojumā) spilgtajā iztēlē risinātais, muzikāli izteikti lēni plūstošais dialogs ar viņa mīļoto pāragri mirušo sievu Gabrieli Eleonoru (Joanas Gedmintaites vai Agnes Stančikaites dzidrajā liriskajā soprānā) divos telpiski nošķirtos un atšķirīgi izgaismotos skatuves līmeņos mijas ar skatuviski reālistiski atveidotiem tautas masu skatiem ar precīzi trāpīgiem a cappella kora dziedājumiem. Tās ir zīmes, kas asociējas ar nacionālromantiskās kormūzikas klasiku kā tautas pašapziņas, spēka un kopības zīmi.
Atbilstošu muzikālu piepildījumu gūst arī groteski un ironiski atveidotie personāži. Dieviņš ar balto bārdu izplatījumā garlaikoti min velotrenažieri un dzied piesātinātā basā (Ļuds Norvaišs, Egidijs Dauskurdis), savukārt tenoram (Mindaugs Jankausks, Rafails Karpis) atvēlēta nevis mīlētāja vai heroiska tautas varoņa, bet gan lunkanā, visnotaļ komiskā Sātana loma. Neatņemams Sātana sabiedrotais ir nedziedošais, toties dinamiski kustīgais, iztapīgais palīgs – hiperaktīvais fotogrāfs āža maskā ar asti.
Tīši vienpusīgs ir Vītauta Dižā raksturojums. Bezbailīgais, spēcīgais kunigaitis šķiet kā tikko izkāpis no koši ilustrētas teiksmu grāmatas, un viņam piestāv ne tikai Žīgimanta Galiņa varenais bass, bet arī atlētiskais augums un staltā stāja. Sašaurināti praktisko dzīves pozīciju iepretim Jona Basanaviča tālredzīgajai providencei par izglītības un tautas spēku pārstāv mecosoprānu Eugenijas Klivickaites un Inesas Linaburģītes atveidotā sieviete bez vārda, kura atnākusi viņa mājās iekurt krāsni.
Bez lieka raibuma operā Post futurum ir pārstāvēti visi līmeņi. Pats galvenais – tajā ir izdevies izspēlēt visos laikos aktuālo ticības un šaubu, personīgā un objektīvi vēsturiskā, cilvēka un dievišķās gribas dilemmu. Tas izdarīts lietuviešiem tipiskajā mentalitātē un zīmju valodā, kurā reālijas arvien ir vienkopus ar pārlaicīgiem simboliem un tēliem, savukārt režisora Oskara Koršunova ironija spēj pasargāt no bezgaumīga patosa vai pārliecīgas ieslīgšanas misticismā. Nepretendējot uz romantiski saviļņotu līdzpārdzīvojumu, operas Post futurum iestudējums ļauj vērot un izbaudīt to īpašo, maldinošo operas mākslīgumu, kas ļauj tai atklāt pašu mākslas būtību. Bet esiet uzmanīgi, es tikko citēju Sātanu!
Post futurum
Lietuvas Nacionālajā operas un baleta teātrī Viļņā 10.III plkst. 18.30, 5.V plkst. 18.30
Pravietisnejaukais