Pērn pirmo reizi skatuves mākslas festivālā Patriarha rudens iekārojamāko balvu par izrādi Rauts saņēma horeogrāfe, nevis, kā ierasts, kāds režisors. Agates Bankavas veidotā laikmetīgās dejas izrāde Nature morte pie skatītājiem devās 30. novembrī un iezīmē vēl vienu ceļu Latvijas Nacionālā teātra veiksmīgajā repertuāra dažādošanā. Agate Bankava iespēju iestudēt izrādi valsts teātrī izmantojusi ar lielu atbildību, tāpēc ir pamats cerēt, ka sekos turpinājums.
Jau Agates Bankavas studiju darbos novērtēju humora izjūtu, prasmi strādāt ar grupu, saskatot savu dejotāju raksturus un talantus, veidot interesantu dialogu ar mūziku un gudri izmantot telpu. Nesen tapušais solo Membra sarakstu papildināja ar intelektuāli juteklisku nekaunību, piedāvājot man tik mīļo iespēju just un domāt vienlaikus. Nature morte atklāj jaunās horeogrāfes spēju rēķināties ar kontekstu, neatsakoties no sevis.
Miršanas epizožu spektrs
Redzu vismaz trīs līmeņus, kuros ir interpretējama izrāde Nature morte. Tos vieno ekosistēmas ideja – cilvēka un dabas, cilvēka un tehnoloģijas, cilvēka un grupas attiecību dinamika.
Izrāde ir poētisks, maigs un sirsnīga humora pilns stāsts par dzīvu radību nāvi. Katram izpildītājam ir sava solo miršana, un visi ir klāt citu nāvē. Grupa atbalsta, paceļ vai noceļ, atstāj vai neievēro, kļūst par neredzamu likteni vai ļauj atdzimt. Miršanas epizožu spektrs ir plašs: no ilga traģiska dzīves ceļa līdz negribētai pašnāvībai jaunībā; no dzīšanās pēc orgasma ar Ņižinska Faunam tuviem tēliem fonā (franču valodā la petite mort ir orgasms) līdz ārprātam, kas liek gandrīz nomirt, lai pamostos.
Iestudējums vēsta par iejūtību un nevērību, par iešanu pāri līķiem, par unisonu kā cilvēka galu tehnoloģijas uzvaras ēnā, par ārprātu kā izejas meklēšanu, par to, kā atrast vienotību ar pasauli, citam ar citu un veselo saprātu. Vajag mazliet kopīgas tumsas (izrādē ir trāpīgs un dzīvs Lienītes Slišānes gaismu dizains), kurā pazaudēt savas sienas, kopīgi bubinot, rūcot, elpojot un klausoties sirdspukstos. Ritms maigi iešūpo uz kopīgu deju bez robežām starp maniem pirkstiem un tavām artērijām.
Rāpojam pa griestiem
Izrāde ir nebijis mākslinieciski pedagoģisks projekts, kas smalkjūtīgi saved kopā dejotājus, aktierus un laikmetīgajā dejā maz rūdītus skatītājus. Nature morte piedāvā iespēju aktieriem savu ķermeni sajust un izmantot citādi un skatītājiem iepazīt dejas mākslas mūsdienu esamības formu kopā ar iemīļotiem aktieriem un iemīlamiem dejotājiem. Skatītājs tiek laipni ieaicināts citādā pasaulē jau ar pirmajām minūtēm, kad bez vārdiem izskan: "Mīļie skatītāji, lūdzu, izslēdziet savus mobilos telefonus. Patīkamu skatīšanos." Šajā darbā izmantoti dažādi paņēmieni kustības pieredzes aktivizēšanai – skaņa un ritms, negaidīti notikumi un kritieni, pieskārieni un pretestība. Tomēr skatītāju ievilināšana nepārkāpj robežu, kas apdraud laikmetīgās dejas pašcieņu. Gluži pretēji – izrādes struktūras virzīšana no teatrālām zīmēm uz dejiskāku pasauli ir vienlaikus gan darba vēstījums, gan misija.
Nature morte ir politisks darbs. Saspēle ar Jaunās zāles zemajiem griestiem eleganti parāda Latvijas situāciju ar dejai piemērotajiem mazajiem spēles laukumiem – iespēju palēkties nav, rokas uz augšu izstiept var tikai īsākie, nākas rāpot pa griestiem. Batikas elementi un vārīto džinsu raksti Evijas Bergas kostīmos aiznes atpakaļ pagātnē – ironija par spriedzi starp prasību pēc novatorisma un komfortu pārdošanas dēļ, kā arī atšķirīgajām realitātēm dažādās kultūrtelpās. Izrādē redzu arī bezjēdzīgo masu nāvi, redzu dabas aizmiršanu gan kā ekoloģisku problēmu, gan kā savas būtības zaudēšanu. Pazīstu sevi tikai spogulī, pieskaros citiem tikai ekrānā.
Bojāeja rēgu atriebē
Izrādes ekosistēmas redzamāko daļu veido viņi – aktieri, dejotāji – varbūt der modernais vārds "performeri", jo "izpildītāji" ir pārāk pasīvs jēdziens darbam, ko cilvēks veic laikmetīgās dejas izrādē. Katrs dod ko tādu, ko citi nevarētu, un vienlaikus visi dara vienu darbu.
Madara Botmane ir trausli sirsnīga, priecājas par dzīves līkločiem, tomēr sapinas sevī un nespēj atlikt skumjas. Ainārs Ančevskis vienlaikus ir ironijas kvintesence un klusa visas pasaules traģika. Viņš zina vienkāršības spēku. Rūdolfs Gediņš un Modris Opelts ir šiverīgi kautrīgie zēni, kuri tiek cauri sveikā, taču reizēm iesaistās tieši laikā. Jurģis Spulenieks vergturus pārvērš par vergiem un kļūst par nākotnes cilvēku, uz kuru neattiecas gravitācija.
Prieks atkal uz skatuves redzēt Andri Kačanovski. Viņš ir Agates Bankavas iedomātā aktiera un dejotāja hibrīda paraugs. Andris pāris minūtēs no apmulsuša vienīgā izdzīvojušā pārtop lepnā pasaules valdniekā un iet bojā rēgu atriebē. Evas Kronbergas un Anastasijas Lonšakovas reibinošie solo sagriež pasauli, biedē un aicina doties līdzi. Evija Skulte izmūk un ļaujas vājprāta fizioloģijai. Kāds sadzird viņas pulsu, ekosistēmai vēl ir cerība.
Arī prāts ir muskulis
Neatkarīgajos teātros runā, ka cilvēki nenāk uz "laikmetīgo deju". Ja to pašu nosauc citādi, viss esot kārtībā. Studente uz manu aicinājumu analizēt jebkādu laikmetīgās dejas problēmu raksta, ka "problēma ir dejā". Laikmetīgā deja nav tāda deja, ko cilvēki atpazīst kā deju. Gods un slava Nacionālajam teātrim, kurš nebaidās un neākstās ar jaunvārdu izdomāšanu dejas žanram, kurš pasaulē pastāv jau vairāk nekā piecdesmit gadu.
Izrāde Nature morte pieejamā formā ļauj pieredzēt daļu no principiem, kuru dēļ man laikmetīgā deja šķiet iepazīšanas vērta. Cilvēks nerīkojas pēc formālās loģikas vai klasiskās dramaturģijas principiem. Cilvēkam ir ķermenis, tas daudz var, daudz zina, un ir interesanti to iepazīt tuvāk. Arī prāts ir muskulis, kas jātrenē. Horeogrāfija ir darbību sakārtošana, lai radītu notikumu. Ja vēlies ko uzzināt par sabiedrību, skaties, kā, ko, kad, kāpēc un vai cilvēki dejo.
Ejiet droši, izrāde ir pieredzēšanas vērta gan kā pašvērtība, gan kā īpašs notikums Latvijas skatuves mākslas kopainā. Vienīgi, ja jums ir pavisam skaidrs, kas ir deja, kas nav un kāda ir lietu kārtība, tad gan nebojājiet nervus. Nature morte labi derēs pašironiskiem romantiķiem, dzejas draugiem, pasaules glābējiem un visiem pārējiem, kas mākslu uztver kā loterijas biļeti un kam ir ķermenis.
Nature morte
Nacionālā teātra Jaunajā zālē 27.XII plkst. 18.30; 8.II plkst. 18.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 8