Laika ziņas
Šodien
Sniegs
Rīgā 0 °C
Sniegs
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Jutekliskuma otrais cēliens. Elīna Garanča hipnotizē Zalcburgas festivālā

Savaldzināšanas spēks no sieviešu perspektīvas. Mecosoprāns Elīna Garanča vienā vakarā Zalcburgas festivālā iemiesojas Dalilas un Kundri tēlā

Ir koncerti, kuri ir iespējami tikai Zalcburgas festivālā, – šādā koncertā 20. un 22. augustā Lielajā festivāla zālē dziedāja mecosoprāns Elīna Garanča. Zalcburgas festivāla renomē jau 102 gadus ir saistīts ar visaugstāko piedāvātās programmas un izpildījuma kvalitāti. Festivāls, kas šogad notika no 18. jūlija līdz 31. augustam, nav iedomājams bez Elīnas Garančas dalības. Šeit viņa sniedz vienus no saviem spilgtākajiem koncertiem – tā ir gan kamermūzika, gan lielās formas darbi.

Par latviešu zvaigznes pēdējos – pandēmijas! – gados Zalcburgā padarīto var pārliecināties, noklausoties pagājušā gada decembrī kompānijas Deutsche Grammophon izdoto koncertalbumu, kurā ir iemūžinātas kopā ar Vīnes filharmonijas orķestri maestro Kristiāna Tīlemaņa vadībā atskaņotās Riharda Vāgnera Vēzendonkas dziesmas (2020. gada festivāla ieraksts) un Gustava Mālera Piecas Rikerta dziesmas (2021. gada festivāla ieraksts).

Maestro vārgums

Šogad Zalcburgā Elīna Garanča bija dzirdama divās programmās. Jūlija beigās viņa uzstājās Kristiāna Tīlemaņa diriģētajā Vīnes filharmoniķu koncertā, kurā skanēja Johannesa Brāmsa Alta rapsodija un Antona Bruknera Devītā simfonija. Savukārt tuvāk festivāla noslēgumam viņa ar savu balsi izdaiļoja grandiozu opermūzikas programmu, kuru veidoja Kamila Sensānsa Samsona un Dalilas otrais cēliens un Riharda Vāgnera Parsifāla otrais cēliens. Elīna Garanča dziedāja Dalilu un Kundri, amerikāņu tenors Brendons Džovanovičs – Samsonu un Parsifālu, vācu baritons Mihaels Folle – dieva Dagona virspriesteri un Klingzoru. Pie Vīnes filharmoniķu pults stājās Daniels Barenboims.

Ne viss šajā koncertā gāja gludi, un galvenokārt tas bija saistīts ar maestro Barenboimu. Jūnijā viņš atgriezās uz skatuves pēc dažu mēnešu prombūtnes, kam par pamatu bija nopietnas veselības problēmas: viņam ir diagnosticēts vaskulīts – iekaisīga asinsvadu slimība. Zalcburgā Daniels Barenboims joprojām izskatījās vārgs. Septiņdesmit deviņus gadus vecā diriģenta pašreizējais stāvoklis atstāj iespaidu uz viņa darba kvalitāti. Vairāki kritiķi savos spriedumos bija nepiekāpīgi skarbi un uzskatīja, ka visgodīgāk būtu koncertu atcelt. Citi, norādot, ka Daniela Barenboima ieguldījums mūzikā ir neatsverams, un cienot viņa nopelnus, atturējās sīkāk vērtēt diriģenta neapmierinošo sniegumu.

Šonedēļ kļuvis zināms, ka veselības apsvērumu dēļ rudenī viņš nediriģēs ilgi gaidīto Vāgnera Nībelunga gredzena jauniestudējumu Berlīnes Valsts operā Unter den Linden, ko gatavojis kopā ar režisoru Dmitriju Čerņakovu. Daniela Barenboima vietā pirmizrādes ciklu divas reizes diriģēs Kristiāns Tīlemanis un vienu reizi – Tomass Gugeiss.

Daniela Barenboima vārds ar zelta burtiem ir ierakstīts Vīnes filharmonijas orķestra vēsturē. Pirmo reizi viņš uzstājās ar orķestri kā pianists 1965. gadā. Pie Vīnes filharmoniķu diriģenta pults viņš debitēja 1989. gadā. Trīs reizes maestro Barenboims ir diriģējis orķestra Jaungada koncertu Vīnē.

Pavedini mani

Orķestra un diriģenta koncerta programma šajā Zalcburgas festivālā bija sarežģīta, apjomīga un konceptuāli interesanta. Vienā vakarā – divas izvērstas mīlas ainas, katrs cēliens ir kā atsevišķa opera, nevis no konteksta izrauts fragments ar pazīstamām, skaistām melodijām. Gan Samsona un Dalilas, gan Parsifāla otrais cēliens ir stāsts par pavedināšanu un jutekliskumu. Dalila savaldzina Samsonu, Kundri – Parsifālu. Katrai ir savi paņēmieni un nolūki. Operas sižets, sākums un beigas klausītājiem ir zināmas, taču šajā gadījumā mēs redzam un dzirdam tikai "otro sēriju", kas, šķiet, tiek "uzņemta" no sieviešu perspektīvas – un Elīna Garanča ar savu sniegumu pastiprina šo feministisko efektu. Samsona pirmajā cēlienā Dalila tiek raksturota kā bezkaunīga sieviete, kurai ir lemts kļūt par Samsona sakāves iemeslu. Kundri ir izstumtā, pār viņu valda lāsts, ko izraisījis empātijas trūkums Jēzus Kristus ciešanu priekšā.

Maldināšana, nodevība, jutekliskais konfliktā ar garīgo – abu romantisko operu otrajā cēlienā priekšplānā izvirzās šīs tēmas. Ja domājam par Samsonu un Dalilu un Parsifālu un to autoriem, rodas salīdzinājumi un kontrasti. Koncerta programmiņa atgādina: Sensānsu jaunībā saistījusi Vāgnera pieeja mūzikas drāmai, taču vēlāk franču skaņradis skaidrojis, ka viņš to drīzāk apbrīnojis, nevis mēģinājis izmantot savā daiļradē. Savukārt Vāgners uzskatījis Sensānsu par savas paaudzes izcilāko franču komponistu. Šo operu pirmizrādes notika ar piecu gadu starpību: Samsons tika pirmatskaņots 1877. gadā, Parsifāls – 1882. gadā. Sensānsa opera pirmo reizi iestudēta Veimāras Galma teātrī, pateicoties entuziasma pilnajam Ferenca Lista atbalstam, tajā pašā teātrī divdesmit septiņus gadus agrāk ar Listu pie diriģenta pults tika pirmizrādīts Vāgnera Loengrīns.

Vai viņa tomēr melo?

Mecosoprāns Elīna Garanča un tenors Brendons Džovanovičs ne reizi vien ir satikušies uz operas skatuves. 2019. gada nogalē Daniela Barenboima vadībā viņi dziedāja Samsona un Dalilas jauniestudējumā Berlīnes Valsts operā Unter den Linden, un toreiz svilpieni, kas tika adresēti režisoram Damianam Sifronam, pārspēja ovācijas, ar ko tika apveltīti mūziķi, – tas bija vēl viens pierādījums, ka pat izcili solisti nespēj glābt slikti režisētu izrādi, kurā nav absolūti nekādu ideju. Dalilas lomu Elīna Garanča ir atveidojusi Vīnes Valsts operā un Ņujorkas Metropoles operā. 2021./2022. gada sezonas noslēgumā viņa valdzināja ekstravaganti svaigā, stilīgā, asprātīgā un ironiskā Sensānsa operas lasījumā Londonas Karaliskajā operā (paldies par baudu diriģentam Antonio Papāno un režisoram Ričardam Džonsam).

Brendons Džovanovičs ir piedalījies maestro Marisa Jansona divos pēdējos iestudējumos Zalcburgā – Dmitrija Šostakoviča operā Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta (2017) un Pētera Čaikovska Pīķa dāmā (2018). Festivāla publika viņu labi pazīst.

Opermūzikas koncertā Daniels Barenboims diriģēja sēžot, turklāt – dziedātājiem aiz muguras, tāpēc viņa tiešais kontakts ar solistiem bija visai ierobežots. Abās koncerta daļās visdrošāk jutās un vispārliecinošāk izklausījās Elīna Garanča, savukārt Brendonam Džovanovičam biežāk bija nepieciešams diriģenta atbalsts, kuru viņš šajos apstākļos nevarēja saņemt. Samsons un Parsifāls tomēr nav partijas, kuras iespējams dziedāt autopilotā. Var teikt, ka Daniels Barenboims vadīja orķestri, sekojot balsīm. Viņa žesti bija ārkārtīgi taupīgi, no savas vietas balkonā ne vienmēr varēju redzēt, vai diriģents vispār kustas – ak jā, pavisam minimāli.

Vīnes filharmoniķi ir viens no labākajiem orķestriem pasaulē, un tas bija jūtams Samsona un Dalilas piesātinātajā, elastīgajā, tumsnēji pikantajā, no jebkādas sentimentalitātes atbrīvotajā skanējumā, kas nodrošināja vistaisnāko ceļu uz bibliskās leģendas laiku un telpu.

Elīnas Garančas un Brendona Džovanoviča partnerību Sensānsa operā caurstrāvoja kaisle un seksuāla spriedze – gan balsī, skatienos un pieskārienos, gan viņu izstarotajā enerģijā. Tas bija Samsona un Dalilas duelis, konfrontācija, pavedināšanas akts. Starp viņiem darbojās pievilkšanās un atgrūšanās, sievišķā un vīrišķā spēki – šādu intensitāti reti izdodas panākt operas izrādē, bet šie fenomenālie mākslinieki radīja neticamu, fantastisku efektu koncertformātā. Viņi atklāja jaunas tēlu krāsas un rakstura nianses. Bija grūti noticēt, ka Dalila nemīl Samsonu un tikai grib viņu iznīcināt, – vai viņa tomēr melo mums visiem, viņam un arī sev? Gaisotne bija piepildīta nevis ar reliģisku kiču, bet ar dievišķu skaistumu, ko nodrošināja izpildītāju talants, – mūzika uzmundrināja un iedvesmoja.

Zalcburgā operu koncertizpildījums nereti sniedz pat lielāku gandarījumu nekā izrādes – piemēram, pērn vasarā Elīna Garanča šeit dziedāja iespaidīgajā Hektora Berlioza Fausta pazudināšanas koncertatskaņojumā.

Vokālā harisma

Otrajā daļā Vāgnera Parsifāls bija spēcīgs, straujš, muskuļots, un arī šajā mūzikā galvenie varoņi spēja apstādināt laiku. Elīnai Garančai šajā vakarā bija daudz vokālā darba, pēc starpbrīža, pārslēdzoties no Sensānsa uz Vāgneru, bija pilnībā jāmaina stils, dramatiskais un muzikālais tēls. Šī bija pirmā reize, kad viņa skatītāju priekšā dziedāja Kundri. Kā zināms, šajā lomā Elīna Garanča debitēja 2021. gada pavasarī Vīnes Valsts operā – toreiz diriģenta Filipa Žordāna un režisora Kirila Serebreņņikova veidotais jauniestudējums tika nofilmēts tukšā zālē un pārraidīts tiešsaistē.

Zalcburgā Parsifāla otrajā cēlienā varēja ne tikai dzirdēt, ka šī partija, tās saturs un forma nav līdzīga nevienai citai latviešu prīmas repertuārā, bet arī sajust viņas unikālo vokālo harismu. Tā bija pavisam cita varone nekā vakara pirmajā daļā, tā bija pavisam cita mākslinieciskā pieeja lomai. Vāgnera mūzikā Elīna Garanča hipnotizē. Viņas noslēpumaino burvi Kundri ir ietekmējis viss līdz šim apgūtais mūzikā – baroks, Mocarts, bel canto, romantisms, verisms, Verdi un Rihards Štrauss. Kundri ir svarīgs pieturpunkts ceļā uz Elīnas Garančas sen nosprausto virsotni – Amnerisu. Paredzēts, ka 2022./2023. gada sezonā viņa dziedās Aīdā Vīnes Valsts operā un Londonas Karaliskajā operā.

Parsifālā pulsēja drāma un vēriens, un Lielajā festivāla zālē nepameta sajūta, ka šovakar tieši šeit koncentrējas visspēcīgākā mūzikas enerģija. Zalcburgas festivāla plašajā, rūpīgi sastādītajā koncertu programmā ir daudz dārgumu gan simfoniskajā, gan kamermūzikas repertuārā. Jāskatās ne tikai prestižāko Vīnes filharmoniķu un dižāko viesorķestru koncertu virzienā. Milzīgu baudu sniedza vietējā orķestra Camerata Salzburg, Vīnes kora Wiener Singverein un solistu Goldas Šulcas, Juliana Pregardjēna, Katarīnas Magīras, Maceja Kvasņikovska un Tareka Nazmi koncerts – maestro Franča Velzera-Mesta vadībā skanēja Franča Šūberta vēlīnā garīgā mūzika.

Allaž populāri festivālā ir t. s. Mocarta pusdienlaika koncerti – žilbinošu Zalcburgas slavenākā dēla programmu, kas tika veidota kā stāsts par Mocartu Parīzē, Vīnē un Zalcburgā, izpildīja Zalcburgas Mozarteum orķestris, pianists Aleksandrs Meļņikovs un diriģents Aivors Boltons (Mocarta 31. jeb Parīzes simfonija, 17. klavierkoncerts un 9. serenāde orķestrim). Smalkas elegances un gaumes piepildīts bija Francijas kvarteta Ébène koncerts (Mocarta 14. stīgu kvartets, Leoša Janāčeka 1. stīgu kvartets un Johannesa Brāmsa 3. stīgu kvartets). Visi šie notikumi nostiprina pārliecību: festivālu ir daudz, varbūt pat pārāk daudz, bet Zalcburga un tās līmenis joprojām ir nepārspējams.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja