Itāļu XX gadsimta operkomponista Italo Montemeci darbs Burvestība, kas dažādu iemeslu dēļ bija palicis pavēnī, uz Latvijas Nacionālās operas skatuves atdzima līdzās viņa tautieša Rudžero Leonkavallo pazīstamās verisma drāmas Pajaci jauniestudējumam. Tie abi tapa diriģenta Jāņa Liepiņa un režisora Aika Karapetjana vadībā, intriģējot ar iespēju iepazīt opermūzikas retumu un arī ar gaidām, kas bija saistītas ar Aika Karapetjana abu iepriekšējo iestudējumu – jo īpaši Šarla Guno Fausta – panākumiem uz šīs skatuves.
Radošajā komandā ir režisora domubiedri – scenogrāfs un gaismu mākslinieks AJ Vaisbārds, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, videomākslinieks Artis Dzērve un kustību režisore Liene Grava. Viņi bija režisora līdzgaitnieki arī Fausta iestudējumā, kas, manuprāt, ir spilgtākā un uzrunājošākā izrāde mūsu Operā jau vairāku gadu griezumā.
Dvēseles atdzimšana
Itāļu Vāgners! Tā gribas izsaukties, pirmo reizi mūžā klausoties un vērojot opermūzikas retumu – Montemeci viencēliena operu Burvestība –, kas tieši Rīgā, Latvijas Nacionālās operas pirmizrādes publikas un starptautiskā televīzijas kultūras kanāla Arte kameru priekšā 21. februārī ar Jāni Liepiņu pie diriģenta pults piedzīvoja vēsturisku atgriešanos operpasaules dzīvajā, aktuālajā apritē. Tāds iespaids radās gan pašas Montemeci mūzikas episkā plūduma dēļ, gan arī tāpēc, ka šī opera filosofiski alegoriskā veidā apcer mīlestību, nāvi, spēku, varu, maigumu un gara brīvības atdzimšanu.
Vai kopā tapis jauns operteātra skatuves šedevrs? Godīgi jāsaka – nē. Agrāk sasniegtajai virsotnei (mākslinieciski un emocionāli satriecošajam Fausta līmenim) jaunās izrādes netuvojas. Lai gan viss vakars pieteikts kā ceļojums cauri operas žanra (iestudējumu) vēsturei un tam raksturīgajiem paņēmieniem, rezultāts ir… pavisam parasts. Tā vērtība šoreiz meklējama galvenokārt muzikālajā aspektā. Vispirms jau Montemeci skaņu valodā, kas, nošu lapās iegūlusi 1942. gadā, turpina vēlīnā, ekspresīvi izkāpintā vācu un austriešu romantisma – Riharda Vāgnera, Riharda Štrausa un Gustava Mālera mūzikas īpašo emocionālo piesātinājumu un orķestrālo krāšņumu, tikai itāļu mērcē.
Šajā pasaulē ievilina jau operas ievads ar mežraga melodisko ostinato, ko komponists dažādi "apglezno" ar mainīgām, valdzinošām harmoniskām variācijām un pārejām. Tā kļūst par vadtēmu, kas operas gaitā atgriezīsies. Īpašu spriedzi un eksaltāciju dziedājumiem piešķir komponista daudz izmantotā augstā tesitūra ne tikai soprāna un tenora, bet arī baritona partijās, kurās 23. februāra izrādē izcili sevi apliecināja visu četru galveno varoņu atveidotāji – baritons Vladislavs Suļimskis (varaskārais mednieks Folko), soprāns Dana Bramane (Džizelda, Folko sieva), tenors Iraklijs Kahidze (kaislīgais mīlētājs, bruņinieks Rinaldo) un bass Romāns Poļisadovs (burvis Solomons).
Plašie, izvērstie un vokāli sarežģītie dziedājumi ir pamatīgs izaicinājums visiem, tāpēc īpašs prieks ir par Danas Bramanes vokālo izaugsmi, kas ļauj viņai spoži tikt galā ar šiem uzdevumiem un atrast spēku kulminācijai izrādes beigās – Džizeldas dvēseles spilgtajai atdzimšanai.
Pilnmēness gaismā
Pats Burvestības iestudējums ir statisks, taču arī operas stāsts un tā muzikālā izklāsta plūstošais temps neparedz sparīgu darbību. Ja statiskās mizanscēnas un mirdzošie viduslaiku bruņinieku tērpi garlaiko, var netraucēti gremdēties mūzikā, kurai ir pati galvenā loma. Šis ir gadījums, kad nav jāaizver acis, lai aizbēgtu no agresīvi uzmācīgiem, atsvešināti dīvainiem vai postmoderni piezemētiem skatuves tēliem un konceptuālisma, kas savā veidā sagroza sižeta fokusu.
Burvestības iestudējums ir bez īpašas režijas pretenzijas, pat gandrīz vispār bez režijas. Skatītājiem vienkārši atklājas noslēpumaina viduslaiku pasaka, iespējams, simboliska alegorija par varas, vardarbības un mīlestības spēku. Turklāt šī pasaka norisinās vēstījuma formā – vēlīnā romantisma stilā risinātu, episku muzikālu sarunu un monologu veidā. Tajos caur personisko varam uztvert un izdzīvot alegorisko jēgu, taču tikai tad, ja paši to vēlamies un piedalāmies iztēles burvestībā. Uzmanības centrā ir nevis darbība, bet varoņu domas un emocijas, kas mūzikā kļūst dzirdamas – ne tikai solistu balsīs, bet arī orķestrī, simfoniskajās krāsās. Darbībai pietiek ar dažiem soļiem un skatuves ripas pagriešanu, lai izrādes finālā uzplauktu ziedošs dārzs, jo mīlestība var visu!
Iespējams, televīzijas ierakstā šis iestudējums iegūst un kļūst vizuāli izteiksmīgāks, jo teatralizētajam koncertuzvedumam tuvās izrādes nekustīgumu iespējams kompensēt ar tuvplānu un kopainu montāžu. Savukārt paldies režisoram Aikam Karapetjanam un radošajā komandā iesaistītajam videomāksliniekam Artim Dzērvem par to, ka viņi nav centušies statisko iestudējumu "atdzīvināt" ar ilustrējošu kino. Par laimi, tajā brīdī, kad Folko sulīgajā, ar plašu vokālo un emocionālās izteiksmības diapazonu apveltītajā Vladislava Suļimska balsī stāsta par satraucoši baiso piedzīvojumu medībās, to neilustrē nekāds video par asiņainu cīņu ar vilku vai maigās briežumātes nogalināšanu.
Lai gan Aika Karapetjana mākslinieka dzimtā valoda ir kino, viņš nevienā no diviem jauniestudējumiem nav padevies kārdinājumam ieviest video nevietā. Pietiek ar to, ka tumšajās viduslaiku pils telpās snieg un debesīs spīd milzīgs pilnmēness. Tas gan – mēness krāsu maiņas ir status quo pats par sevi, kam nav ne mazākā sakara ar mūziku.
Kariķēts vecums
Lai gan Pajaci solistu ansamblis kopumā nebija vokāli tik harmoniski saderīgs, kā tas bija Burvestībā, arī šī iestudējuma virsvērtība – vismaz 23. februāra izrādē ar Sergeju Poļakovu (Kanio), Tatjanu Trenoginu (Neda), Vladislavu Suļimski (Tonio), Valdi Jansonu (Silvio) un Mihailu Čuļpajevu (Pepe) – bija tieši muzikālais sniegums. Tas, kā pietrūka, bija vienīgi vokāli nenobriedinātais Nedas sniegums. Tam trūka stabilitātes, un šķita, ka dziedātāja metas Nedas vokālajā partijā ar avantūristes drosmi, pagaidām vēl riskējot un balansējot bīstami tuvu savas balss iespēju un tehnikas robežai. Tomēr viņas 1. cēliena ārija izdevās nevainojami, un, galu galā, Pajaci drāmas pati sāls un virzītājspēks ir galvenā varoņa Kanio emocionālā versme, temperaments, tenora skanīgums un amplitūda, kuras Sergeja Poļakova balsij netrūkst un kuru viņš iespaidīgi sakoncentrēja slavenajā ārijā Smejies, Pajaci!.
Savukārt par iestudējumu ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Visi galvenie varoņi – komediantu trupas aktieri – bija ietērpti bomzīgi nosmulētās melnās, bezformīgās drēbēs, savukārt viņu publika šoreiz bija vizuāli un kustību valodā izteikti kariķēti pasniegti veco ļaužu pansionāta iemītnieki.
Pats par sevi šis ir tipiski postmoderns inscenējuma paņēmiens – operas darbības ierastās vides nomaiņa uz citu. Šoreiz tas ir klaji dekoratīvs režijas gegs. Varētu teikt: nu un? Šis paņēmiens maina akcentus, padarot bezgaumīgi rozā apģērbos neveikli steberējošos vecos ļaudis (LNO koris) teju par galvenajiem varoņiem. Tā ir vienkārši tāpēc, ka tieši viņi ir tie, kas piesaista skatienu. Īstie galvenie varoņi, kas vizuāli ir tik necili kā Maskačkas bomži un arī uzvedas atbilstoši degradētajiem bomžiem, paliek ēnā. Turklāt viņu kompānijā vizuālā noformējuma ziņā nezin kāpēc ir iekļauts arī ciemata puisis mīlētājs Silvio. Tas nav loģiski. Šķiet, ka režisors nav varējis atrast Silvio piemērotu vizuālo tēlu, lai gan atrisinājums pat konkrētajā kontekstā būtu pavisam vienkāršs – Silvio, kurš iemīlas Nedā, varētu nākt kaut vai no pansionāta medicīniskā personāla vidus. Vizuālajā aspektā drāmas muzikālajām krāsām trāpīgi seko scenogrāfijas krāsu dinamika, mainot gleznu izgaismojumu no melnbalta līdz greizsirdīgas kaisles un dusmu asinssarkanajam.
Opera
Burvestība. Pajaci
LNO 22.III, 25.IV, 5., 14.VI plkst. 19
inta