Režisores Annas Vidulejas pašmāju provinciāļa laimes meklējumu stāsts skatītāju ne vien mudināja notraust putekļus no aizdurvē noslēptām krāsu bundžām un ķerties pie otas uzreiz pēc filmas noskatīšanās, bet bija arī visvairāk apmeklētā Latvijas filma 2018. gadā. Savukārt par filmas tērpiem, kas atdzīvināja Rīgas bohēmas šarmu 30. gadu beigās, māksliniece Liene Rolšteina saņēma Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps kategorijā Labākais kostīmu mākslinieks.
Tērpu semiotika
Anšlavs Eglītis jau reiz kādam bija atteicis šo darbu realizēt, un iemesls tam bija bažas par kostīmu atbilstību. Taču režisore uzskata, ka Lienei ir izdevušies tādi kostīmi, kā Anšlava Eglīša elegance un stila izjūta to prasa. "Lienei Rolšteinai ir kolosāls talants un plašas zināšanas par šo laiku. Tas, ka var uztaisīt astoņus vīriešu tēlus ar radikāli atšķirīgām, tērpu raksturojošām īpašībām, man likās fascinējoši," stāsta Anna Viduleja. "Eižena tēla tērpā zīmīga ir viena maza zila strīpiņa. Mačerniekam atkal sarkanīga, mazliet kā gangsterim. Viņš bija atzīts tēlnieks, tāpēc varēja atļauties ko īpašāku un platas strīpas bija pēdējais modes kliedziens 30. gadu beigās. Savukārt Kurcuma kostīma rūtiņas iemieso šahu un tēlam piemītošo viltību," par Lienes meistarību iznest katra tēla būtību caur apģērbu turpina režisore.
Tērpi tika nostrādāti no kurpju pirkstgaliem līdz cepurītes maliņai. Margo (Guna Zariņa) raibajā kombinezonā un Kurcuma (Kaspars Znotiņš) vestē ir iestrādāti mākslinieka Romāna Sutas gleznu motīvi, taču, izvērtējot Anšlava Eglīša norādes romānā, Jura Upenāja (Igors Šelegovskis) uzvalka audums pēc īpaša pasūtījuma tika austs uz stellēm Limbažu Tīnē. Kā stāsta kostīmu māksliniece, tolaik vilna atšķīrās. Varētu šķist, ka tajā laikā tā bija rupjāka, bet tā nebija – tolaik vilna bija ļoti smalka. Runājot par Ciemaldas (Kristīne Krūze-Hermane) maigo, pūdera rozā vakarkleitu – tai neviens neskopojās, tā ir šūta no dubultā zīda satīna, lai saglabātu dabīgo kritumu, jo tolaik arī zīdi atšķīrās no tiem, kas ir pieejami šodien. "Bieži vien man kā režisorei bija ārkārtīgi sāpīgi, ka mēs nevarējām iefilmēt tik daudz no kostīma vai arī montāžas procesā kādu skaistu detaļu nācās izņemt ārā," atceras Anna Viduleja.
Ziemeļu Parīze
Modi lielā mērā noteica ņirbošais ekrāns, un kino apmeklējumi trīsdesmitajos, lai aizbēgtu no realitātes, veicināja tieksmi pēc augstās modes. Rīga tajā laikā bija ļoti attīstīta Eiropas pilsēta, un cilvēki brauca uz Parīzi iepirkties. Liene Rolšteina atzīst, ka, piemēram, Daģa kundzes tērpi nebija vietējo Rīgas drēbnieku darināti un varēja atļauties lielāku amplitūdu, kur meklēt references. "Es izmantoju ļoti daudz foto materiālu, arī no mūsu vietējo mākslinieku vides, tie tika izmantoti kā prototipi skicēm. Tā laika vēsturiskajam kontekstam savācu ļoti daudz albumu no paziņām un radiem, vecas fotogrāfijas, tāpat žurnāli Atpūta, Zeltene. Materiāli, kur smelties par 30. gadu modi Rīgā, bija, taču mēs gājām plašāk un atļāvāmies ņemt un ielikt arī pasaules elpu," stāsta Liene Rolšteina.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena otrdienas, 4. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!