"Kad augustā ierados parakstīt līgumu par baznīcas fasādes atjaunošanas darbiem, kurus veic pilsētas būvnieki, vietējiem ļaudīm teicu, ka negrasos te nākt ne par deputātu, ne mācītāju... Tomēr esmu dziļi pārliecināts, ka paies vēl 100, 200 un vairāk gadu, bet šī baznīca joprojām būs manas dzimtās pilsētas dominante – balta un cēla kā cilvēka dvēsele, kas tiecas debesīs pēc mūžīgā un dievišķā pieskāriena," saka A.Grūtups un turpina: "Kad šajā pavasarī man atsūtīja skaisti ierāmētu Dobeles centra foto, kā pateicību par sniegto finansiālo atbalstu, par ko tika atjaunota mūzikas skolas zāle un skatuve, sapratu, ka īstenībā viss te vēl nav nemaz tik skaisti, jo par Eiropas naudu atjaunotais centrāls tirgus laukums, glīti izbruģētie celiņi, restaurētie nami disonē ar pelēcīgo, vecajos kokos ieaugušo un apdrupušo izcilā arhitektūras pieminekļa – Dobeles baznīcas fasādi. Tad arī pieņemu lēmumu, ka jārīkojas, jo par Eiropas naudu var atjaunot daudz, bet ne visu, tai skaitā mūsu ticību, gara skaidrību un spēku, ko lielā mērā simbolizē baznīcas."
Arī veco pilsdrupu vaļņa nostiprināšana ir A.Grūtupa ziedojumu rezultāts. Viņa nesavtīgais ieguldījums bērnības zemē tagad pārsniedz jau 70 000 latu. Draudzes priekšniece Līga Freiberga stāsta, ka jau pirms pāris gadiem, kad uzsākti pilsētas centra labiekārtošanas darbi, esot savstarpēji pārrunājuši iespēju vērsties pie bijušiem dobelniekiem, arī advokāta Andra Grūtupa, ar lūgumu ziedot baznīcas atjaunošanai. Taču kristiešu neviltotā kautrība, bet varbūt arī zemgaļu lepnums, bija iemesls, kāpēc šo jautājumu atstāja nerisinātu. Kā mēdz teikt – Dieva ziņā. Un lai nestāsta, ka pasaulē nenotiek brīnišķīgas lietas, kad lūgšanas tiek sadzirdētas un piepildītas. Nevar izstāstīt vārdiem to, ko spēj cilvēka sirds dāsnums.
Dobele šogad Lačplēša dienu un 18.novembri – Latvijas neatkarības pasludināšanas svētkus sagaidīs saposta un lepna. Baznīca pēc atjaunošanas darbu pabeigšanas visus savus novadniekus aicinās uz pateicības dievkalpojumu, kuru vadīs mācītājs Oskars Laugalis.
Rudens saules stari atjaunoto baznīcas fasādi apspīd tik spilgti baltu, ka zilajās debesīs tā sniedzas kā tāds acīm un ar foto objektīvu netverams balts dzīvības stars, kā dominējošā pilsētas vertikāle. Tajā saplūst gan Dobeles vakardiena, šodiena un rītdiena, gan draudzes un katra pilsētnieka liktenis. Pie baznīcas garu mūžu nodzīvojušas sievas tirgo asteres. Tās ir visās rudens krāsās. Un katrs, kas iet dievnamā, nopērk savu pušķīti un ieliek vāzēs pie solu rindām.
Dobelnieki, kā visi zemgaļi, ir lepni un nestāv ar ziedojumam izstieptu roku. Advokāts un rakstnieks Andris Grūtups to zina, tāpēc savu nesavtību, ziedojot bērnības pilsētai Dobelei, izprot kā daļu savas esības un dzīves piepildījuma jēgu. "Tev nav jājautā, kādi darbi būtu darāmi; uzlūko savu tuvāko – tad drīz vien atradīsi daudz vairāk darba, nekā spēsi paveikt." - teicis Luteriskās baznīcas pamatlicējs Mārtiņš Luters.