Pagājušās nedēļas piektdienā Zatlera Reformu partija prezentēja savu ekonomisko programmu. Uzreiz jāsaka - tīri intelektuāli programma ir ļoti pareiza, pat šķebinoši pareiza (no liberālās ekonomikas apoloģētisma viedokļa, protams). Tikai neviens no trim vīriem, kas to prezentēja, neizskatījās tādi, kas gatavi paši uzlocīt rokas un iet iekšā stallī mēslus izmēzt. Vjačeslavs Dombrovskis un Roberts Ķīlis vispār netaisās startēt vēlēšanās un vairāk atgādina akadēmiskos profesorus pamācām savus nejēgas studentus (ar zināma intelektuāla narcisisma iezīmēm), bet Zatlers turpina koķetēt ar ZRT premjera kandidāta jautājumu un izskatās tīri nobijies, ja šī amata mantelis pašam būtu jāuzlaiko - laikam kaut kā necēli tas izskatītos «nācijas glābēja plecos». Vienotība pagājušajā nedēļā arī izpaudās pa rubli, kārtējo reizi demonstrējot, ko nozīmē vārds «vienotība» tās izpratnē, - publiski un nervozi skaņojot savā starpā viedokli par Saskaņu kā iespējamu koalīcijas partneri un nevienam tā arī īsti nepadarot skaidru šo pozīciju (rodas iespaids, ka grupējumi Vienotības iekšienē gaidīs, kā katram no grupējumiem un to līderiem klāsies vēlēšanās, un cerēs, ka vēlētāji svītros tos otros). Saskaņa tajā pašā laikā nēsājas riņķī ar savu dīvaino ideju par moratoriju uz vēstures jautājumiem, ka vispirms «jāpabaro cilvēki», it kā pēc trijiem gadiem visi būs vienreiz pa visām reizēm paēduši un tad valdība varēs nodoties liegām debatēm par vēsturi sengrieķu simpoziju stilā. ZZS savukārt atkal musina savu nu jau gandrīz ar Hotabiča garuma bārdu apaugušo intrigu - ies Lembergs, neies Lembergs uz vēlēšanām -, nepamanot, ka nupat tas jau sāk kļūt smieklīgi un bēdīgi - kārtējo reizi būt par partiju, kuras sarakstā «gandrīz» ir startējis Lembergs. Un par to «personālo» reformu partiju nosaukumu dueli (kopā ar krustu kariem) vispār vārdi neatrodas komentēšanai, ja nu vienīgi vēlreiz piesaukt sākumā minētā angļu rakstnieka darba nosaukumu. Un vēl visam pa vidu - publiski piedāvājumi maksāt naudu par kompromātiem (pietiek.com). Vienu vārdu sakot - tādu īstu jautrību mums ir sarūpējis tas rīkojumiņš numur 2.
Kas notiks? Man nav viegli to atzīt (jo tas it kā nesakrīt ar maniem paša politiskajiem uzskatiem), bet, manuprāt, visā šinī putrā aizvien vairāk vēlētāju izšķirsies un balsos par «tīru monētu» - pat apvienību VL!-TB/LNNK. Un, ņemot vērā, kā lietas izskatās pašlaik, tāda izvēle ir saprotama.