Fragments no intervijas!
Jums pašam nav bijusi vēlme atgriezties uz politiskās skatuves?
Vēlme nav bijusi, kaut uzrunājuši vairāki politiskie spēki. Visiem, ar ko esmu par to runājis, novēlu veiksmi.
Šobrīd daudzas partijas piesaka sevi kā alternatīvu Vienotībai. Vai kādam ir izredzes?
Negatīvisms, ko pret jaunajām partijām ar visām savām izdarībām radīja Zatlers, ilgi nebūs izdzēšams. Pat, ja pēc gadiem parādīsies ļoti spēcīgi, jauni, Rietumos izglītību un zināšanas apguvuši cilvēki, kas grib palīdzēt savai valstij, viņiem būs ļoti grūti. Jo Zatlers ir sagrāvis ticību pārmaiņām. Visi saprot, ka faktiski normālā valstī Saeimas atlaišana, lai pats nokļūtu pie varas, ir kvalificējama kā valsts apvērsums, un, manā skatījumā, Zatlers būtu jātiesā. Tam ir visi pierādījumi. Tā sauktā oligarhu lieta - ja tā bija pamats Saeimas atlaišanai, kāpēc trīs gados nekādi pierādījumi nav celti galdā, bet tieši otrādi - viss noklusis? Skaidrs, ka tas bija nedemokrātisks varas maiņas scenārijs, veids, kā viņam pašam palikt vēl četrus gadus politikā, nevis rūpes par valsti. Aprēķināt, cik lielus zaudējumus Zatlera rīcība radīja valstij, es domāju, ir ļoti vienkārši. Vēlēšanu izmaksas un tas, ka tajā laikā apstājās pilnīgi jebkādas investīcijas.
Trīspadsmit gadu pagājis, kopš bijāt Rīgas mērs. Sekotāji strādājuši labi vai slikti?
Tā sociālā programma, kas tagad tiek īstenota, ir iespaidīga. Palīdzība, transporta brīvbiļetes... Domāju, ka vairāk vajadzēja līdzsvarot ar atbalstu attīstībai, šajos gados nekas būtisks nav uzbūvēts.
Kas bija jāuzbūvē?
Mums bija sporta zāļu celtniecības programma - katru gadu uzbūvēt četras piecas sporta zāles. Tagad tā apstājusies.
Kuras no lielām lietām nav padarītas?
Vienotība lielās ar veiksmes stāstu, Saskaņa - ar sociālajām programmām, bet tuvojas Latvijas simtgade, un tai 2018. gadā būs veltīti nākamie Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki. Bet centrālā notikumu vieta - Mežaparka lielā estrāde - tā arī paliek neatjaunota. Jau 2005. gadā bija plāns uzreiz pēc kārtējiem Dziesmu svētkiem Mežaparka estrādi nojaukt un vietā būvēt jaunu, modernāku. Tagad par to visi klusē, valdība liek akcentu uz Daugavas stadiona modernizēšanu, kas arī svarīgi, bet tas nemazina estrādes aktualitāti.
Nākamais - pārāk maz tiek domāts par to, lai Daugavas šķērsojums būtu tuvāk ostai. Tas Ziemeļu šķērsojuma megaprojekts, par ko tagad dzird, ar katru gadu apaug ar jaunām izmaksām, runa par miljardiem, man tas šķiet mistiski. Jo ilgāk plāno, jo dārgāk paliek.
Tagad daudzu prātus vairāk aizņem skandāls par zemes pārdošanu Lucavsalā.
Vienai daļai rīdzinieku Lucavsalā ir dārziņi. Tie gan stipri bēdīgā stāvoklī bija jau pirms kādiem septiņiem gadiem. Maz apsaimniekotu, viss piegružots. Līdz ar to tā pretestība stipri pārspīlēta. Līdzīgi protesti bija manā laikā par dārziņu likvidēšanu tagadējās Arēnas Rīga apkārtnē. Kāda kundze to dārzu dēļ man tolaik novēlēja, lai mana dvēsele pēc nāves lido tikai pusmetra augstumā virs zemes un visi suņi nepārtraukti skrien līdzi un kož. Tur arī tika uzspēlēta dārziņu milzīgā nozīme - ka viss Rīgas tirgus tiek apgādāts ar vietējām zemenēm. Skaidrs, ka tā nebija. Domāju, arī Lucavsalā ir līdzīga situācija, - tā faktiski ir daļa no pilsētas centra un jāsakopj iespējami labākā veidā. Cits jautājums - vai pareizi izvērtēts īstais laiks pārdošanai un vai vispirms Rīgas domei nevajadzētu kopā ar citām institūcijām izpētīt, vai uz to vietu vēl joprojām attiecināms applūstošās teritorijas statuss. Ja tagad gandrīz 70% tās teritorijas, par ko runa, skaitās applūstoša, skaidrs, ka tas negatīvi ietekmē tirgus cenu. Domāju, ka plūdu risks iepriekš ir bijis stipri pārspīlēts. Pēc vienas no kartēm vispār sanāk, ka apkārt Rīgai viss var applūst... Būtu nepieciešams to pārvērtēt, un tikai tad lemt par zemes izlikšanu tirgošanā. Citādi notirgos par neadekvāti zemu cenu un neīstajā laikā.
Saistībā ar Lucavsalu ļoti spilgti redzam, ka asas kaislības sakurinātas gan jau ne tāpēc, ka kādam tas sāpētu pēc būtības, bet gan tāpēc, ka tuvojas vēlēšanas un valdības partijas nostājas pret domes vairākumu.
Rīgas pretnostatījums valdībai arī brīžiem ir daļa no vienošanās. Atceros, ka 2005. gadā, kad otrreiz atgriezos Rīgas domē, valdības vadītājs bija no Tautas partijas. Lai nodrošinātu valdības stabilitāti, tika pieņemts tāds kā Zālamana lēmums - lai arī Jaunajam laikam bija ļoti vāja kandidatūra Rīgas mēra amatam un deputātu sastāvs krietni vājāks par to, kas pārstāvēja Tautas partiju, mīļā miera labad mēra krēsls tika iedots Aksenokam. Praktiski no tā čiks vien iznāca. Aksenoks bija ļoti vājš mērs, visu ciklu nenostrādāja, un arī Jaunais laiks nenoturējās valdībā. Jaunais laiks tolaik nostājās opozīcijā pret visiem un uzsāka vislielākās kaitniecības politiku, kāda jebkad bijusi.
Šobrīd Saskaņas vadītās Rīgas domes un valdības partiju attiecības arī zināmā mērā interesantas. Es neticu, ka no tīras sirds tagadējā domes spice, kurai ir absolūtais vairākums, deva piekrišanu visiem Nacionālās apvienības iesniegtajiem budžeta priekšlikumiem, savukārt Vienotības - noraidīja. Tas zināmā mērā bija mājiens Vienotībai - redziet, kā mēs varam vienoties ar NA, jūs, Vienotība, arī protieties.
Vienotība to ņēmusi vērā?
Šobrīd vairs nemana īpaši asu kašķēšanos starp Vienotību, kas pie varas valstī, un Saskaņu, kas vada Rīgas domi. Tikai neliela demonstratīva bubināšana vienam par otru. Domāju, ka kaut kāda vienošanās par pamiera stāvokli noteikti eksistē.
Nupat intervijā Dienai politologs Ījabs Vienotību pielīdzināja Tautas partijai.
Dažās lietās varbūt tā var darīt. Uzpūtība, kas bija, Tautas partijai esot spēka pozīcijās izaugsmes gados, manāma arī šeit. Bet daudzas lietas noteikti nav salīdzināmas. Katrā ziņā esmu pārliecināts, ka Tautas partijas centrālais sastāvs bija ļoti spēcīgs saimnieciskos jautājumos (redzam, ka daudzi no viņiem tagad būs iekļautiVienotības sarakstā), cits jautājums, cik lielā mērā viņi savu potenciālu izmantoja un cik viņiem tajā situācijā arī ļāva izmantot.
Visu interviju ar ekspolitiķi Andri Ārgali lasiet pirmdienas, 14.jūlija, laikrakstā Diena!