Tas saistās ar asām diskusijām presē un citos plašsaziņas līdzekļos, kur galvenā tēma ir cīņa starp bijušās padomju impērijas veidoto vēstures izpratni (leģionāri kā nacistiskās Vācijas atbalstītāji) un reālās vēstures sapratni, atzīstot, ka Latvijas iedzīvotāju iesaistīšana leģionā bija nacistu okupācijas varas noziegums, un vienlaikus pieminot tūkstošiem puišu un vīru, kas gāja bojā kara laukā.
Liekas, ka par 25. marta deportāciju šādu strīdu nevarētu būt. Piemiņas dienas nepieciešamība ir skaidra - padomju lielvalsts okupēja neatkarīgo Latvijas valsti, uzspieda tai savu politisko un sociālo iekārtu un, apspiežot tautas pretestību, sāka masu terora akcijas pret Latvijas iedzīvotājiem. Ir grūti saprast, ka deportāciju upuru piemiņa varētu tikt aizmirsta, ka joprojām ir iespējams noliegt gan pašu deportāciju faktu, gan to, ka tās bija noziegums pret Latvijas tautu. Un tomēr.
Ieskatījos internetā komentāros par deportāciju tēmu. Tāpēc, ka lielā mērā tieši tur (nevis akadēmiskajos pētījumos vai publikācijās preses izdevumos) var uzzināt cilvēku viedokļus par visdažādākajām problēmām. Komentāru par deportāciju tēmu bija daudz. Tātad gluži aizmirstas deportācijas nav. Par šo Latvijas vēstures traģēdiju interesējas daudzi, un tas vieš cerību, ka daudzu gadu darbs, ko veikuši pētnieki 1949. gada 25. marta, 1941. gada 14. jūnija deportāciju un citu padomju okupācijas varas noziegumu upuru apzināšanā, nav bijis veltīgs. Vismaz viens ir panākts - Latvijas sabiedrībai šī tēma arvien ir aktuāla.
Tomēr, lasot komentārus tālāk, kļuva redzams, ka šajā jomā nebūt viss vēl nav skaidrs. Pārsteidzoši daudz bija viedokļu, kas noliedz nepieciešamību 25. martu atzīmēt kā piemiņas dienu. Liela daļa komentāru bija par tēmu «nost ar sēru dienām!». Daudzi komentāru autori mēģināja salīdzināt 25. marta deportācijas ar dažādiem mūsdienu aktuālajiem notikumiem, sākot ar karadarbību Lībijā. Daudzos komentāros bija arī jau parastā latviešu gaušanās: Latvijā ir krīze, un tas ir sliktāk nekā viss, kas jebkad noticis.
Diemžēl šāda attieksme daudziem jau kļuvusi par ierastu. Taču turpat līdzās bija arī komentāri, kas gāja vēl tālāk - noliedza padomju masu deportācijas kā noziegumus. Tas tika pamatots, gan apgalvojot, ka citu totalitāro varu, piemēram, nacionālsociālistiskās Vācijas, noziegumi pret cilvēci ir bijuši daudz nopietnāki un 1949. gada 25. marta deportācija, salīdzinot ar tiem, bijis mazāks ļaunums. Tāpat tika uzsvērts, ka šie notikumi ir jau tik senā pagātnē, ka tos nav vērts atcerēties. Īpaši izcēlās kāds komentētājs, kas apgalvoja, ka deportācijas bijusi likumīga tā laika prakse, kas raksturīga ne tikai PSRS, bet arī citām valstīm.
Zīmīgi bija arī vairāki komentāri krievu valodā, kuros tika uzsvērts, ka latvieši paši vainīgi, jo latviešu sarkanie strēlnieki palīdzējuši Krievijā nostiprināt padomju varu. Satraucoši ir tas, ka šo komentāru autoriem bija maz oponentu. Vismaz ne tādu, kuri mēģinātu izskaidrot, ka padomju okupācijas varas rīkotās masu deportācijas bija noziegums pret Latvijas tautu. Šāda attieksme pret deportāciju piemiņas dienu rāda bīstamu tendenci mūsu sabiedrībā - aizmirst Latvijas vēsturi un sagrozīt to.
Turpinājumam nedaudz faktu. 1949. gada 25. martā padomju okupācijas vara veica lielāko masu represiju akciju Latvijā. No Latvijas uz Krievijas Omskas, Tomskas un citiem attāliem apgabaliem deportēja vairāk nekā 42 tūkstošus cilvēku. No tiem 40 176 bija latvieši, 790 - krievi, 590 - poļi, 252 - baltkrievi un citu tautību pārstāvji. Starp izvestajiem bija arī 10 000 bērnu un 744 cilvēki - vecāki par 80 gadiem. Izsūtījumā gāja bojā vairāk nekā 5200 Latvijas iedzīvotāju. Tie ir neapstrīdami fakti.
Tieši šo upuru dēļ 25. marts tiek atzīmēts kā piemiņas diena. Tāpēc par šiem vēstures notikumiem ir atkal un atkal jāatgādina. Jāatsauc atmiņā arī fakts, ka piemiņas diena ne mazāk svarīga kā deportāciju upuriem ir jaunākajām paaudzēm. Dažādu viedokļu paušana ir ceļš uz sapratni.
Tomēr ir jāsaprot, ka dažas lietas ir negrozāmas, - noziegumiem pret cilvēci nav noilguma, tos nevar attaisnot, piesaucot «vēsturisko situāciju» vai «mūsdienu aktualitātes». Noziedzīgās varas vainu nemazina arī salīdzinājumi ar citu varu izdarīto tiesību pārkāpumu smagumu. Mūsu sabiedrība nespēs attīstīties tālāk, ja šāda sapratne nekļūs vispārpieņemta.
Diskusijas par deportācijām aktualizējas, tuvojoties piemiņas dienām. Arī tāpēc tās ir nepieciešamas, lai pārtrauktu ierasto ikdienas dzīves plūdumu un liktu padomāt par mūsu vēsturi. Šis gads šajā ziņā būs īpašs - 25. martā mēs pieminam 1949. gada deportāciju upurus, bet 14. jūnijā apritēs 70 gadu, kopš padomju okupācijas vara veica pirmo lielāko masu terora akciju Latvijā, deportējot vairāk nekā 15 000 cilvēku. Tāpēc vēlos izteikt cerību, ka, diskusijām turpinoties, sabiedrībā nostiprināsies viedoklis, ka deportāciju piemiņas dienas ir nepieciešamas.