Lūgts komentēt pašreiz notiekošo politiskajā vidē Latvijā, A.Brigmanis teicis: "Zemnieku savienība redz ceļu, kas vijas gar krāčainām, bangojošām upēm. Ik pa brīdim uz šā ceļa parādās braucēji. Kurš ar mersedesa limuzīnu, kurš ar opeli, bet kurais klidzina ar zirdziņu, laiž ar mopēdu vai iet kājām. Visi dodas uz priekšu un cenšas noturēties uz ceļa. ZZS tas izdodas, un mēs tiekam tālāk, reizēm ātri, reizēm lēnāk. Pārējie braucēji – cits pazūd, tikko parādījies, cits iebraucis grāvī vai apstājies ceļmalā, cits iekritis upē un straumes aiznests, un vēl citi turpina iet un braukt."
"Visi jaunveidojumi, kas tikko uzkāpuši uz ceļa, – es būšu skarbs – nav ilgstoši gājēji. Šodien, rīt vēl ies, bet, vai tālu tiks, šaubos gan. Lai uz ilgu laiku noturētos politikā, ir vajadzīgi partijas atbalsta punkti un aktīvisti, kas nenovēršas grūtos brīžos, vajadzīgs stabils nišas elektorāts, jo visiem vēlētājiem pa prātam neizdabāsi, vajadzīgi arī līdzekļi. Mana politiskā ceļa garumā no tiem, kas pirms desmit gadiem ZZS sastāvā atgriezās Saeimā, esam palikuši tikai divi – es un Andris Bērziņš, Bērnu fonda priekšsēdētājs," sacījis A.Brigmanis.
Viņaprāt, jauniem konkurentiem politikā "īslaicīgam uzliesmojumam viņi var izrādīties gatavi". "Bet garākam lidojumam kā ļoti stabilu redzu nacionālo nišu, un to pašlaik aizņem tēvzemieši ar Visu Latvijai. Pat ja viņus nacionālie vēlētāji kādu apsvērumu dēļ vairs negribēs atbalstīt – niša paliks. Protams, arī krievvalodīgo partiju – lai kādas tās būtu – balsts ir drošs. Trešais stabilais pulks ir mūsu vēlētājs – lauki, reģioni, zemnieki. Visi pārējie, Vienotību un ZRP ieskaitot, pašreizējo labklājību būvējuši uz visai plūstošām smiltīm un mirklīgiem saukļiem, vai tā bija cīņa pret oligarhiem vai Dombrovskis – mūsu vienīgais karogs," teicis A.Brigmanis.