Eksprezidente: Bušs bija pārliecināts, ka irākieši ar pateicību kritīs demokrātijas apkampienos

Vīķe-Freiberga.“Mani skumdina tā dziļā plaisa starp sunnītiem un šiītiem. Kad augu Marokā, to tā nemanīju. Tas, ka starp musulmaņiem savā starpā ir tik dziļš naids… tam es nebiju gatava. Un mani sāpina, ka ASV nebija to situāciju spējusi adekvāti izvērtēt. Kad 2003.gada februārī man bija tikšanās ar prezidentu Bušu, viņš pačukstēja, 
ka viņa acīs Sadama varai ir beigas. Vaicāju, kādi ir tie plāni pēc tam, un viņa pārliecība bija tāda, ka irākieši ar pateicību kritīs demokrātijas apkampienos. Diemžēl nekas tāds nenotika”, atceras eksprezidente.Taču lēmumu par Latvijas iesaistīšanos karā pieņēma Ārlietu ministrija, nevis prezidente: “Manu atbalstu būtībā noteica Ārlietu ministrijas publiski paustā nostāja, pirms man šajā jautājumā vispār kāds bija lūdzis izpausties. Saņēmu telefona zvanu no Ārlietu ministrijas — tiku informēta, ka šāds lēmums ir pieņemts. Tā ka man atlika tikai pievienoties”.Viņa gan atzīst, ka arī personiski atbalstījusi Latvijas iesaistīšanos militārajā operācijā. “Jā. Bet man bija nopietnas šaubas par to, kas notiks pēc Sadama gāšanas”, piebilst V.Vīķe-Freiberga.2003.gada februārī, vairāk kā gadu pirms iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) un NATO, ārlietu ministre Sandra Kalniete Latvijas vārdā viena no pirmajām pauda atbalstu ASV iebrukumam Irākā, šo lēmumu pamatojot ar Irākas līdera Sadama Huseina rīcībā it kā esošajiem masu iznīcināšanas ieročiem. Izrādījās gan, ka šāda bruņojuma viņa rīcībā nebija.Savukārt toreizējais Francijas prezidents Žaks Širaks asi kritizēja Latviju un citas ES un NATO kandidātvalstis: tās esot “palaidušas garām lielisku iespēju paklusēt”, izplatot proamerikāniskus paziņojumus Irākas jautājumā. Bet Eiropas Komisijas (EK) prezidents Romāno Prodi ASV viedokļa atbalstītāju - Lielbritānijas, Spānijas, Itālijas, Dānijas un ES kandidātvalstu parakstītās kopīgās vēstules nosauca par "infantilām".