s. piegulētām meitām, kurām bija gadījies palikt stāvoklī, bet bērna tēvs nebija ņēmējs. Kopš tiem laikiem daudz daždažādu ūdeņu aiztecējis, nebūtu uz tiem ko atsaukties, ja vien mēs nebūtu nonākuši pie baismas statistikas, kas Latviju bērnu dzimstības ziņā ierindo vienā no pēdējām vietām pasaulē.
Ko darīt, kādas ir izejas?
1. Nedarīt neko, jo brīvā valstī tās pilsoņi ir pilnīgi brīvi laist vai nelaist bērnus pasaulē. Katra tauta ir kā sarežģīts organisms, kas piedzīvo dzimšanu, uzziedu (pēc krievu etnologa Ļeva Gumiļova – pasionārisma posmu) un norietu. Tiesa, pasionārisms jeb bioķīmiskas enerģijas sabiezinājums var atkārtoties, kas savukārt rada gan jaunu skaitlisku tautas palielinājumu, gan jaunas garīgās kvalitātes. Kad kādā etnosā dominē pasionaritāte, tad tauta atgādina kopā savijušos ciešu kamolu, kad pasionaritāte pazūd, tad tauta ir kā saplēsti, atsevišķi gabali. Tieši pirms simts gadiem Rainis sacerēja rezignētu dzejoli «Tautas nāve» («Jā, mūsu tauta mirs, - mēs zinām gan;/ Mēs iedzimstam jau šinī dziļā miņā.») Vājš mierinājums turpat dzejolī ir izteiktais retoriskais jautājums: «Vai nemirsat tāpat jūs, lielās tautas?» Kad pēc 1905.gada pasionārā uzplūda un tam sekojošās drūmās reakcijas likās, ka nekas «nespīd» latviešiem, notika atdzimšana, spēku saliedējums kamolā un tapa Latvijas valsts. Latvieši, zaudējuši vismaz 300 000 vai pat vairāk no skaitliskā sastāva 19.gs. beigu un 20.gs. sākuma lielajā izceļošanā (uz Sibīriju, uz Brazīliju, ASV u.c. vietām) un Pirmajā pasaules karā, tomēr atrada spēkus nodibināt savu valsti un kā fiziski, tā garīgi atkopties.
1922.g. Latvijā tika ieviesta goda diena sievietēm mātēm, kopš 1934.g. to svinēja maija otrajā svētdienā kā Mātes dienu. Atjaunojot savu valsti otrreiz, mēs neesam atkopušies, dramatiski sarūkam skaitliski. Kašķējamies par katru nieku, no pasionārisma ne vēsts. Iespējams, ka nekas nav līdzams, tāpēc atliek dzīvot uz nebēdu. – Kas nav ceļams, tas nav nesams.
2. Ievest vai ļaut ienākt Latvijā cittautiešiem, kas valsti gan skaitliski nostiprinātu, gan radītu tajā enerģisku attīstības dziņu. Rietumeiropā 20.gs. otrajā pusē šis bijis viens no galvenajiem demogrāfiskās krīzes pārvarēšanas ceļiem. Vācijā tā bija turku minoritāte. Francija papildinājās ar iebraucējiem no bijušajām kolonijām Āfrikā. Luksemburgā diezgan lielā skaitā ieceļoja portugāļi. Pirmajos divos gadījumos sabiedrības saliedēšana un jaunas identitātes radīšana iet ar grūtībām, jo ieceļotāji atšķiras gan ar reliģisko, gan kultūras u.c. tradīcijām. Luksemburga šķiet ir izvilkusi pilno lozi, jo portugāļi, līdzīgi vairumam luksemburdziešu, ir katoļi. Arī abu kultūra sakņojas eiropeiskajā pamatā. Tā rezultātā portugāļi, saglabājot savu valodu, savas reģionālās īpatnības, veiksmīgi iekļāvās Luksemburgā, palīdzot atdzīvināt pēc kara panīkušo luksemburdziešu valodu, bet arī palielināja dzimstību valstī.
Kas attiecas uz Latviju, tad te iespējami vairāki risinājumi. Pirmais un, tā teikt, tuvākais, ir darbaspēka ieplūdums no tuvākajām valstīm, piemēram, no Krievijas. Krievi vai baltkrievi ir – gribam vai negribam to atzīt - mentalitātē mums samērā tuvi, pareizticība ir kristietības sastāvdaļa. Lielākais apdraudējums šajā gadījumā būtu latviešu valodai kā valsts valodai, jo slāvu tautām izsenis svarīgāka par kultūras saglabāšanu bijusi savas valodas saglabāšana. Mēs saglābtu ekonomiku, kaut kā saglabātu kultūru, bet droši vien zaudētu valodu. Otra izeja – pavērt vārtus ieceļotājiem no Āfrikas, Āzijas, pirmām kārtām piedāvājot izglītības iespējas (kā pašlaik medicīnas jomā) Latvijā. Ieguvumi te būtu galvenokārt ekonomiski, lai gan, kā rāda līdzšinējā pieredze, piem., Latvijas universitātē, studenti no Pakistānas, Šrilankas, Indijas, Sīrijas u.c. labprāt mācās latviešu valodu. Studiju teorija tiek apgūta angļu valodā, prakse latviešu valodā. Šķiet, ka studentu plūsmas iespējamā pārvirze uz Latviju un plašāk Baltiju, iespējama no Azerbaidžānas, Kazahstānas, arī no Ķīnas un Indijas. Jautājums tikai, vai mēs spētu iespējamos studentus, varbūt arī darba spēku no šīm valstīm, integrēt, ja mums diezko neveicas ar krievu integrāciju.
3. Visiem vai lielākajai daļai sabiedrības, ziedojot daļu no saviem materiālajiem labumiem, vajadzētu daudz jūtamāk iestāties par mātes dzemdētājas un mātes-audzinātājas praktisku atbalstu. Agrāk būtu teikuši – iestāties par Dzīvības māti. Te uzreiz gan jādomā, vai atbalstāma būtu tikai sieviete māte vai plašāk – atbalstāma būtu daudzbērnu ģimene. Nevar neredzēt, ka ģimene kā veidojums mūsdienās ir gandrīz izjukusi. Vai var ko mainīt ietverot, piem. Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā arī otrās puses - vīrieša līdzatbildību? Piemēram, 6.panta («Personas tiesības un pienākumi seksuālās un reproduktīvās veselības jomā») 1.apakšpunktā minēt nevis abstraktu personu, bet sievieti un vīrieti, resp., uzsvērt, ka nevis personai, bet sievietei un vīrietim ir tiesības no ārstniecības personas saņemt informāciju par seksuālās un reproduktīvās veselības veicināšanas un aprūpes pamatprincipiem, dzimstības plānošanu un kontracepciju.
Man personīgi tomēr lielākā cerība ir uz sievietēm, jo sievietes tieši krīzes situācijās bijušas tās, kas vilkušas un izvilkušas vezumu no striegoņa. Par šo jautājumu nesen iznāca diskusija ar kādu sievieti, kas ar pārmetumu man rakstīja: «Esmu pārsteigta, ka jūs akceptējat to, ka vīrietis tiek pieņemts kā bezatbildīga būtne šajā sakarā. Vēl gribu piebilst, ka sievietes, kas agrāk dzemdēja 5 un vairāk bērnu, pārsvarā bija ar vīrieti, no kura tika prasīta atbildība. Un tā bija norma, tāpēc es nesaprotu jūsu attieksmi un «cerību uz sievieti», tas, manuprāt, ir absurdi. Jūs esat nopietnā amatā, un gribat šo vīrieša bezatbildību vēl legalizēt... Tā sanāk?»
Sieviete, vīrietis un bērni. Saprotu, ka nonāku pretrunā ar sevi, jo līdz ar vairākām citām sievietēm deputātēm esmu iestājusies par lielāku, likumiski apstiprinātu atbildību topošajai mātei, bet vienlaikus saku, ka neuzskatu par lietderīgu ar likumu pieprasīt vīrieša līdzatbildību par topošo dzīvību. Publikācijā «Pravietes deputātes» (Diena, 2010.30.06, 2.lpp.) žurnāliste Sanita Upleja šķietami pamatoti jautā: «Un kādēļ tikai sievietēm būtu jāklausās tie sirdspuksti un jāskatās tas komatiņa lieluma auglis? Mēs taču zinām, ka bērnus no Svētā gara ieņem tikai atsevišķos gadījumos, visos pārējos gadījumos līdzdarbojies pie tā tomēr ir arī kāds vīrietis. Tad kādēļ arī viņam nepaklausīties tos «sirdsapziņas» puktus un neaplūkot to sava darba augli?»
Kad lietas, tai skaitā ģimenes lietas, ir stabilas, tad visas iesaistītās puses labprāt vai likuma paklausības vadītas, iesaistās tajās. Vīrietis kā ģimenes apgādnieks un atbildīgais par sievas un bērnu iztiku bija tad, kad latviešiem Dieva vārds bija pirmajā vietā, arī tad, kad laicīgajiem likumiem bija cits svars. - Viens cars, viena autoritāte, par kuras nerespektēšanu draudēja bargi sodi. Taču tas attiecināms īsti varbūt tikai uz 18. – 19.gs. Tā vēl 1570.g. izdotā kādā luterāņu baznīcas avotā rakstīts:
«Tā kā nabaga zemnieki, bez šaubām, nezināšanas dēļ, kā arī tādēļ, ka nav tikuši pamācīti Dieva gribā par laulības dzīvi, līdz šim piekopuši daudzās vietās ļaunu, velnišķu un pagānisku paradumu, proti, tādu, ka viņi tās meitas un sievietes, kas iepatikušās, ar varu sagrābuši, nolaupījuši no vecāku mājām, arī no lauka vai klajiem ceļiem un tās piegulējuši; pie reizes, kad tās viņiem vairs nav patikušas, atkal atstūmuši un padzinuši. To darīt uz priekšu viņiem nekādā ziņā vairs nav atļauts, bet aizliegts ar kakla sodu.» (cit. pēc A.Spekke. Latvieši un Livonija 16.gs. R., 1995, 201.lpp.)
Pakāršanas jeb kakla soda drauds kaut ko noteikti deva, bet vienlaikus rūpēm par bērniem līdz pat pēdējam pasaules karam, bija svarīgs ekonomisks pamatojums. Latvijā 19.gs. dzimstība bija daudz augstāka nekā šodien, lai arī nekāda valsts atbalsta toreiz nebija. Tolaik bērni nodrošināja vecāku labklājību – jau no agras bērnības tika likti pie darba un vēlāk bija pabalstītāji vecākiem vecumdienās. Šodien bērns sagādā vecākiem daudz lielākas izmaksas nekā jebkura valsts izmaksā bērnu pabalstos vai māmiņu algās un pieaudzis bieži vien aizbrauc strādāt uz ārzemēm, atstājot savus vecākus valsts aprūpē.
Bērni un pensionāri. Šobrīd pensijās katru gadu valsts izmaksā ap miljardu latu (tas būtu apmēram 45 tūkstoši latu uz katru jaundzimušo), taču pensionāru skaits tikai palielinās un jaundzimušo samazinās. Var samazināt pensijas, var aicināt jauniešus nebraukt strādāt uz ārzemēm, taču pienāks tas brīdis, kad pašreizējā sistēma vairs nespēs pastāvēt un atliks, vai nu kā daudzās Rietumeiropas valstīs, ievest darba spēku no valstīm ar augstu dzimstību, vai mainīt šo sistēmu. Kardinālu risinājumu šai problēmai nesen piedāvāja divi jauni vēsturnieki (http://ir.lv/2010/6/9/jamaina-pensiju-sistema-berni-maksa-vecakiem). Negribu – bez īpašām zināšanām pensiju jomā - iestāties tieši par šo piedāvājumu, taču vajadzētu daudz mērķtiecīgāk sākt domāt un runāt par jautājumu, kas ne tikai Latviju, bet visu Eiropu ir novedis strupceļā. Šobrīd mūsu valsts nenodrošina pienācīgu dzīvi pensionāriem, nedz arī spēj nodrošināt valsts attīstību un cilvēku pieaugumu. Līdzšinējās pensiju sistēmas Eiropā nav spējušas sevi pierādīt ilgākā laika perspektīvā. Līdzīgi kā citur Eiropā, Latvijā sociālā budžeta jautājumi (pabalsti par bērniem; pensijas u.c.) šobrīd ir viens no galvenajiem slogiem valsts kaklā. Pirms mūsdienu pensiju sistēmas ieviešanas vecāki rūpējās par bērniem, pēc tam, sasniedzot pilngadību, bērni savukārt uzturēja savus vecākus. Piedāvātajā pensiju sistēmas pārveides koncepcijā tiek paredzēts, ka, jauniešiem, uzsākot darba gaitas, viņu maksātā sociālā nodokļa lielākā daļa tiek novirzīta vecāku pensijas uzkrājumam, savukārt atlikusī daļa nonāk sociālā budžeta kopējā katlā. Sociālā nodokļa daļa, kas paredzēta vecākiem, tiek sadalīta divās vienādās daļās un tiek uzkrāta katra vecāka individuālajā kontā.
Šobrīd viens no galvenajiem pastāvošās pensiju sistēmas vājajiem punktiem ir negatīvie demogrāfiskie procesi. Mainot pensionēšanās sistēmu uz kaut ko līdzīgu kā piedāvā jaunie vēsturnieki, cilvēki reproduktīvajā vecumā kļūst personiski ieinteresēti pēcnācējos. – Lielā mērā atkarībā no pēcnācēju skaita mainās pensijas lielums, resp., tādējādi atjaunotos ekonomisks pamatojums, kas atstātu pozitīvu iespaidu uz dzimstības rādītājiem.
Demogrāfija un patriotisms. It kā jau nebūtu diskutējams jautājums par to, cik patriotiski ir vairot dzimstību. Taču patriotisms kā tāds šobrīd ir ļoti zemā atzīmē. Patriotisma trūkums rodas no valsts nespējas iestāties par saviem pilsoņiem, lai gan te veidojas apburtais loks. Pilsoņi jau ir tie, kas valsti dara vai nedara spēcīgu. – «Ja skats nākotnē ir pesimistisks un trūkst pārliecības ne vien par materiālā stāvokļa, bet reizēm arī par pašas ģimenes stabilitāti, tad nav nekāds pārsteigums, ka lēmums par bērna laišanu pasaulē tiek atlikts. Uz labākiem laikiem, kuri varbūt tā arī nekad nepienāks.» (M.Fridrihsone. Ar pabalstu nebūs gana// Diena, 2010.28.06, 2.lpp.)
Žurnāliste Sanita Upleja jau pieminētajā rakstā, atsaucoties uz astoņu deputāšu (tai skaitā arī manu) iesniegto priekšlikumu Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā, ironizēja: «Šie grozījumi dīvainā kārtā apvienojuši citkārt tik spīvi karojošās opozīcijas un pozīcijas deputātes.» Man liekas, ka paldies Dievam, beidzot ir lietas, par kurām mēs varam vienoties vai nevienoties pēc būtības, nevis pēc partijas piederības. Pateicoties tieši S.Uplejas, M.Fridrihsones ieinteresētajām, kaut arī kritiskajām publikācijām Dienā par Saeimā iesniegtajiem grozījumiem, vēl papildus aptaujāju virkni speciālistu. Šķiet, jāpiekrīt žurnālistēm, ka ar varu, šajā gadījumā ar likuma burtu abortu skaitu vien neietekmēt. Taču cerēt uz risinājumu tikai «audzināšanā un izglītībā» (S.Upleja), arī ir nepietiekami.
Viena no ginekoloģēm ar garu darba stāžu Baiba Paija sarunā teica, ka ierosinātā bērna sirdspukstu klausīšanās var ietekmēt tikai tās sievietes, kas vēl šaubās. Vienu daļu interesē tikai, lai aborts tiktu izdarīts pēc iespējas ātrāk un bezsāpīgāk. Kas pēc tam – nav svarīgi («dūjiņām ir pilnīgi vienalga, vai pukst vai nepukst kurā vietā»). Tomēr «katra viena izglābta dzīvība ir liels nopelns un panākums». (B.Paija) Vienīgi – ar atsevišķām izglābtām dzīvībām mēs nespēsim pastāvēt kā tauta, kā valsts. Apburtais loks, kurā ir sava daļa ekonomiska pamatojuma (daļai ginekologu vienalga – ka tik nāk nauda, kaut vai par abortiem! Daļai «iekritušo» sieviešu būtu grūti uzturēt vienām pašām vai pat arī ģimenē bērnu). Līdz nesenajiem māmiņu algu samazinājumiem Latvija bija vienā no vadošajām vietām, ja rēķina pabalstu attiecību pret algu, taču dzimstības pieaugums bija visai niecīgs un, kā domā etnodemogrāfs Ilmārs Mežs (Diena, 2010.28.06), tam pat vajadzēja būt daudz lielākam, jo tajā laikā reproduktīvo vecumu sasniedza 1980.gadu demogrāfiskā sprādziena bērni (dažos gados tolaik dzima pat 40 tūkstoši, tagad apmēram uz pusi mazāk). Ja paskatās uz citām pasaules valstīm, tad var redzēt, ka, lai kādi arī būtu atbalsti jaunajām ģimenēm, dzimstība mums vienalga ir daudz zemāka nekā nabadzīgās un pat kara izpostītās valstīs (piemēram, Čečenijā ir uz pusi mazāk iedzīvotāju nekā Latvijā, bet dzimst gandrīz uz pusi vairāk bērnu).
Jāatgriežas pie raksta sākumā piesauktā pasionārisma. Ir tautām dzīvotgribas laiki un ir laiki, kad viss traucē – nelabvēlīgi ekonomiskie apstākļi, bezatbildīgi vīrieši, nemātišķas sievas utt. Protams, ka ar grozījumiem likumā vien dzimstības tendencēs neko būtiski neizdosies mainīt. Taču, ja domāsim, ka vaina tikai nepietiekošos bērnu pabalstos un nepietiekoši labā ekonomikā, tad nekur tālu netiksim. – «Mūsu laiks ir pacēlis tādu matērijas drūzmu un sagriezis viņu tādā viesulī, ka cilvēks viņā lido līdzīgi skaidām. Viņam vairs nav laika apstāties un pārdomāt, un, pats tirgus prece kļuvis, viņš ārkārtīgā steigā visu rada tirgum /../ Apvieno gars, bet matērija sadala, un sadalīšanās ir visa ļaunuma cēlonis.» (E.Virza. Tautas atdzimšana. 1925.g.)
Var mierināt sevi, gluži kā Raiņa dzejolī, ka tādas pašas ķibeles ar bērnu dzimstību ir arī citviet Eiropā. Nacionālais teātris jaunajā sezonā iestudē igauņu lugu «Gorjachije estonskije parni» («Karstie igauņu puiši»), kur runa par to pašu. Igauņu puiši aptvēruši, ka, lai tauta izdzīvotu, katru gadu vajag par 7000 bērnu vairāk:
MEHARS: Ideālā arī es redzu, ka ir māte, tēvs un četri, pieci bērni. Bet mēs nevaram runāt par ideālu, jo tas funkcionē normālā sabiedrībā, taču, tā kā pašlaik nav normāla sabiedrība, tad par to vairs nevar runāt. Pašlaik vajadzīgi spēka paņēmieni.
RASMUSS: Veicam izmisīgu mēģinājumu. Atsakāmies no visa cita un sākam taisīt klāt igauņus. Raujamies ik vakaru. Dievs cilvēci radīja sešās dienās, mēs igauņus – septiņas dienas nedēļā, divpadsmit mēnešus gadā. Mēs meklējam un mēs atrodam sievietes, kas ar mieru dzemdēt. Mēs taisām šādas sievietes. Mēs gādājam par viņām un viņu bērniem un audzinām bērnus par igauņiem. Pašlaik mēs esam septiņi, bet mūsu būs vairāk. Pēc gada ar mums būs jau simt vīru un tūkstoš sievu, vēl pēc viena gada vēl vairāk.
Nu jā, dzirdu jau skeptiķu balsis par šo rakstu – stulbi, nedemokrātiski, dancošana pēc baznīcas stabules, priekšvēlēšanu pekstiņi utml. Senāk iekšējo vainu ārstēšanai bija t.s. mātes vārdi. Tagad ar šo jēdzienu mēs pārsvarā saprotam tikai smagos lamuvārdus, ar kuriem tiek pārpludināta internettelpa un ne tikai. Visos iespējamos daudzstāvu lamuvārdos sūtam cits citu pie velna. Mūsu, dažādām Saeimas frakcijām piederošo sieviešu, priekšlikums nav bijis ideāls, bet ceru, ka tas ļaus visiem kopā domāt par labākiem priekšlikumiem, kuri galu galā varētu vest pie krīzes veiksmīgiem risinājumiem. Priekšlikums ir tikai iesniegts, tas vēl ir labojams un papildināms.