Izskaitot ārā brīvdienas, varam teikt - publiskai valdības apspriešanai ir veltītas divas trīs dienas. Varbūt pietiekami daudz, lai noprotestētu kādu amatam īpaši neatbilstošu ministru, kuram caur politisko tirgu iedalīts amats jomā, ar kuru tam pirms tam vispār nav bijis nekāda vai gandrīz nekāda sakara.
Daudz par maz, ņemot vēra, ka tie tomēr ir ministri, nevis cūkgani. Mums visiem ir svarīgi, kas vada Kultūras, Iekšlietu, Vides un reģionālās attīstības un jebkuru citu ministriju. Jebkurš ministra amats ir atbildība, nevis spēļmantiņa vai kvalifikācijas celšanas kursi kādam, kuram nav izdevies iegūt atbilstošu izglītību.
Ir saprotama plašākās kategorijās domājošo politiķu vēlme pēc iespējas ātrāk izveidot rīcībspējīgu valdību, ņemot vērā starptautiskā aizdevuma noslēguma fāzi. Tomēr, ņemot vērā, ka premjera un finanšu ministra amati nākamajā valdībā, šķiet, ir skaidri, viedoklis attiecībā uz politiku, kas skar starptautisko aizdevumu, ir skaidrs, un nebūtu liela starpība, vai valdību apstiprina vienu nedēļu ātrāk vai vēlāk.
Visticamāk, tieši par ministru amatiem ir spriests jau kopš vēlēšanām, kamēr sabiedrībai politiķi vienā balsī ir klāstījuši, ka runā par programmām. Ņemot vērā, ka arī šo valdību vadīs tas pats Dombrovskis, bet valsts budžeta un finanšu politika tiks iekļauta stingros ar starptautiskiem aizdevējiem atrunātos rāmjos, patiesībā nebija nemaz tik daudz ideju un programmu, ko apspriest.
Ņemot vērā, ka mēneša laikā neviena nopietna alternatīva Ministru prezidenta amata kandidatūra bez Valda Dombrovska tā arī neizskanēja, nebūsim naivi. Katrā ziņā valsts politiskais kodols, ja tā varam saukt varas partiju pelēkos kardinālus, lieliski zināja, kurš, visticamāk, būs premjers un ar ko ir jārunā par amatiem. Zem deķa par amatiem ir izrunāts. Arī sabiedrībai būtu jādod zināms laiciņš, lai labāk saprastu, kas ir kas nākamajā valdībā.