Valdība šos ieteikumus nedzird. Tā ir aizņemta ar pretēja rakstura idejām par algu iesaldēšanu un samazināšanu, lai cīnītos pret inflāciju. Inflācijas apspiešana valdībai ir nepieciešama, lai pievienotos eirozonai 2014. gadā, jo inflācijas rādītājs ir viens no Māstrihtas kritērijiem, kurš jaunajām valstīm ir jāievēro obligāti. Nelaime, ka šo inflācijas rādītāju rēķina no to triju ES dalībvalstu līmeņa, kuru rādītāji ir viszemākie, nosakot, ka tā drīkst būt tikai par 1,5% augstāka.
Eiropas ekonomika atrodas stagnatīvā stāvoklī, tāpēc inflācija atsevišķās valstīs ir ļoti zema - tuvu nullei. Būtībā, lai Latvija uzturētu tik zemu inflācijas līmeni, arī mūsu ekonomika ir jāuztur stagnatīvā stāvokli. Faktiski, ņemot vērā zemās inflācijas mērķi, valdība nemaz nedrīkst pieļaut straujāku ekonomikas atgūšanos, neskatoties uz to, ka Latvija pirms tam piedzīvoja katastrofālu kritumu. Valdība to neatzīs, bet, iespējams, Latvijas attīstība 2012. un 2013. gadā tiek upurēta, lai mēs mākslīgi varētu ievērot zemus inflācijas rādītājus.
Ja tas tā ir, valdība nebūs tendēta dzirdēt ne šo, ne citus ieteikumus, kuru mērķis ir panākt straujāku ekonomikas atlabšanu, ātrāku attīstību, lielāku labklājības pieaugumu. Par nepieciešamību samazināt darbaspēka nodokļus runā visi, sākot ar Latvijas Darba devēju konfederāciju, beidzot ar Ārvalstu investoru padomi Latvijā. Tieši algas nodokļi ir visvieglāk noslēpjamā nodokļu daļa, tāpēc aplokšņu algas veido būtisku ēnu ekonomikas daļu. Gribēdama saņemt ļoti daudz, valsts nesaņem neko.
No Baltijas valstīm Latvijā ir vislielākā atšķirība starp algu uz papīra un algu, ko cilvēks reāli saņem pēc nodokļu nomaksas. Lietuvā un Igaunijā neapliekamais minimums ir lielāks, bet iedzīvotāju ienākuma nodoklis zemāks nekā Latvijā. Toties ēnu ekonomikas ziņā Latvija ir rekordiste.