Pauls Raudseps: Vājā vara
Parasti mēdz uzskatīt, ka "tautai" un "elitei" šajos jautājumos ir diametrāli atšķirīgi uzskati, tāpēc ir jo zīmīgāks fakts, ka pēdējās nedēļās no vairākiem pieredzējušiem politiķiem nācies dzirdēt rūgtas sūdzības par partiju sistēmas kaitīgo ietekmi uz valdības spējām formulēt un pēc tam realizēt skaidru, pēctecīgu politiku. Tā bijušais prezidenta kancelejas vadītājs Mārtiņš Bondars saka, ka "Ministru prezidentam nekāda sevišķā loma kabineta sastādīšanā nav. Partijas piedāvā savas "figūras" un pēdējos gados sāk uzskatīt atsevišķas sfēras par tikpat kā viņu apsaimniekošanā nodotiem pusprivātiem lauciņiem. Tajā brīdī zūd premjerministra koordinējošā un valdības politikas noteicēja funkcija. Ja katram ir savs mazdārziņš, bet par visu kopējo rezultātu nav atbildības nevienam, tad Ministru prezidents gluži automātiski kļūst par grēkāzi, uz kuru norakstīs visu, kas noticis viņa amatā atrašanās periodā. Visi citi — politiskie spēki, kuri atrodas valdībā vai pat opozīcijā un nedara savu darbu, — tie gan būs balti un pūkaini". Šīs sistēmas postošās sekas ir skaidras arī eirokomisāram Andrim Piebalgam. Viņaprāt, Latvijas politikā valda "šausmīga sadrumstalotība", un tās ir pašreizējās partiju sistēmas sekas: "Ja ir ļoti daudz partiju, tad parasti nonāk līdz tām grūtībām, kas pašlaik piemeklējušas Latvijas Ministru prezidentu." Visbeidzot bijušais Ministru prezidents Ivars Godmanis norāda, kā šī sadrumstalotība kaitē vienotas krīzes pārvarēšanas politikas realizācijai: "Izdevumu samazināšanu te organizē Finanšu ministrija un premjers. Bet — visi pārējie nozaru ministri darbojas it kā pavisam citā virzienā. Un tas nekad neies krastā (..) valdībā te prevalē resoru pārstāvība, nevis valsts politika."
Šķiet ļoti ticami, ka Bondars, Piebalgs un Godmanis ir precīzi noteikuši diagnozi tai plaši izplatītai, bet konkrēti nenoformulētai sāpei, par kuru jau daudzus gadus mums liek nojaust sabiedriskās domas pētījumi un aptaujas. Latvijas partiju sistēma savā pašreizējā veidolā vēlētājus neapmierina, jo ikdienā nespēj risināt nozīmīgas problēmas un panākt skaidrus rezultātus. Līdz 2004. gadam šo problēmu daļēji aizsedza mērķis iestāties ES un NATO, kurš noteica virkni no ārpuses definētu darāmo darbu. Pēc uzņemšanas Rietumu institūcijās atstāta pašplūsmā, pašreizējā sistēma ir varējusi ģenerēt tikai nebeidzamus ķīviņus par krēsliem un valsts pasūtījumiem. Šī sistēma nav spējusi radīt risinājumus būtiskākajiem Latvijas izaicinājumiem. Tieši otrādi, ieprogrammētā cīņa par politiskajiem mazdārziņiem ir pat aktīvi kavējusi izglītības un veselības aizsardzības sistēmu reformēšanu vai ekonomiskās konkurētspējas celšanu, par ko mums tagad nākas tik dārgi maksāt. Turklāt sadrumstalotība vairo politisko bezatbildību, mazinot vēlētāju spējas izvērtēt politiķu rīcību un tās sekas, jo kurš gan var izsekot, kas par ko atbild, kad nav vienotas valdības politikas, katra partija var velt vainu uz citām par nepadarītajiem darbiem, un, kā saka Bondars, "par visu kopējo rezultātu nav atbildības nevienam".
Demokrātijā ir jāspēj līdzsvarot dažādu viedokļu un sabiedrisko grupu pārstāvniecību ar izpildvaras lemtspēju un efektivitāti. Ja izpildvara ir pārāk spēcīga, tā nomāc pretējos viedokļus un apdraud cilvēku tiesības un demokrātiskās brīvības. Taču, arī būdama pārāk vāja, tā var graut uzticību demokrātiskajai iekārtai, jo cilvēki jau neiet uz vēlēšanām tikai tāpēc, lai parlamentā sēdētu kāds cits ar tādu pašu viedokli kā viņiem — viņi sagaida no saviem pārstāvjiem arī rīcību un rezultātus. Tāpēc neefektīva izpildvara zināmā vēlētāju daļā rada gan ilgas pēc "stiprās rokas", gan gatavību balsot par negodīgiem politiķiem, ja tik rodas iespaids, ka viņi "vismaz kaut ko dara".
Vienkāršākais veids, kā nostiprināt Ministru kabineta lemtspēju un atbildību vēlētāju priekšā, nemainot Satversmi, būtu samazināt Saeimā pārstāvēto un līdz ar to valdību veidojošo partiju skaitu. Partiju apvienošanās, par kuru pēdējā laikā daudz runā, būtu vērtīgs solis šajā virzienā — ja Saeimā tiktu ievēlētas tikai četras vai piecas partijas, un valdību veidotu tikai divas vai trīs, lietas jau kļūtu daudz skaidrākas. Tomēr ir vērts domāt arī par citiem soļiem, kuri varētu padarīt valdību stabilāku un līdz ar to rīcībspējīgāku. Piemēram, konstruktīvā neuzticības balsojuma ieviešana, kurš noteiktu, ka valdību drīkst gāzt tikai gadījumā, ja tajā pašā balsojumā tiek apstiprināta jauna valdība. Tas nozīmīgi ierobežotu iespējas šūpot valdību otršķirīgu iemeslu dēļ, jo uzliktu daudz lielāku atbildību gāzējiem. Iespējams, ka ir arī citas izmaiņas likumos vai Satversmē, kuri palīdzētu nostiprināt mūsu politiskās sistēmas efektivitāti. To izpēte un priekšlikumu izstrāde būtu svarīgs darbs prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijai.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.