Pastāstiet par savu ceļu līdz šim amatam. Ko uzskatāt par svarīgāko?
Studijas Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Arhitektūras fakultātē es sāku 1990. gadā uzreiz pēc vidusskolas, tas bija laiks, kad Latvija atguva neatkarību, fantastisku pārmaiņu un iespaidu laiks ar janvāra cīņām un barikādēm. Tajā laikā sākās mana interese arhitektūrā, sākotnēji studiju jomā, vēlāk palīdzēju vecākajiem kolēģiem. Lūzums studiju laikā bija Kolumbijas Universitātes profesora, nu jau nelaiķa Sigurda Gravas parādīšanās RTU, kad viņš mums vadīja pilsētplānošanas projektu. Kursa ietvaros izkristalizējās grupa, kas vairāk skatījās uz pilsētas attīstību. Šī kursa ietvaros man ļoti spilgti atvērās priekšstats par to, kādi procesi virza pilsētu, kas ir ekonomika, kāpēc kaut kas notiek vai nenotiek.
Kad jūs nonācāt pašvaldībā?
2000. gada sākumā pavērās iespēja kandidēt uz plānotāja vakanci, un kopš tā laika strādāju toreizējā Arhitektūras pārvaldē, Pilsētplānošanas nodaļā, tad tā mainījās un kļuva par departamentu. Mans pirmais uzdevums bija Krasta ielas detaļplānojums, bija smalki viss jāizstaigā ar karti un jāuzzīmē. Turpmāk ir bijuši dažādi detaļplānojumi, to izstrādes vadība. No pēdējo laiku būtiskākajiem izaicinājumiem bija Ziemeļu koridora projekts, ko mēs strauji attīstījām - gan pēc apjoma, gan komplicētības, tas ir augstākā līmeņa projekts manā pieredzē.
Pirms kāda laika bija korupcijas skandāli Pilsētas attīstības departamentā. Krita Vilnis Štrams, krita Pēteris Strancis, kāpēc jūs «nesēžat»?
Labs jautājums. Jautājums, kāpēc viņi «sēž», visiem arī nav īsti skaidrs. Tā bija tā brīža mēra [Jāņa Birka] uzticēšanās, lai es to visu pārņemtu un krīzes momentu pārvarētu. Grūti nosaukt, kādiem skeneriem mēs izgājām cauri krustām šķērsām. Tika izanalizētas, izvērtētas dažādas lietas.
Tie bija jūsu priekšnieki, kam jūs sekojāt. Vai jums ir vilšanās par viņiem, vai arī jūs sliecaties neticēt, ka viņi varētu būt iesaistīti korupcijā?
Vilšanās nav tas vārds. Katram droši vien ir savi subjektīvi iemesli, kāpēc cilvēks nonāk kādā situācijā. Ir sērkociņi, ar kuriem labāk nespēlēties un neizaicināt likteni.
Par korupcijas perēkli treknajos gados uzskatīja iespēju pilsētas plānā iekļaut pēc iespējas lielāku stāvu skaitu. Vai pašreizējā situācijā šāda prakse ir izskausta?
No procedūru viedokļa situācija ir skaidra. Ja līdz šiem bēdīgajiem notikumiem bija dažādas interpretācijas un dažādu struktūrvienību vadītāji acīmredzot nebija pietiekoši sistēmiski domājuši, tad kopš 2008. gada visās Rīgas domes struktūrvienībās ir pretkorupcijas plāni, kas tiek ieviesti un katru gadu atjaunoti. Šis ir stūrakmens - riski ir jāidentificē un sabiedrībai demonstrē, ka lietas ir skaidras un saprotamas. Protams, risku sadaļā vienmēr ir subjektīvie riski. Ne man vērtēt, kā tas ir redzams no ārpuses.
Ko jūs apzināties kā savas pilnvaras jaunajā amatā, savu varu?
Paskatīsimies mazliet atpakaļ. Rīgas arhitektūras tradīciju ilgums ir vairāk nekā gadsimtu mērāms, un tieši tāpēc diskusija par to, vai pilsētas arhitekta postenim jābūt, nav pārāk liela. Kopš XIX gadsimta, kad pilsētas galvenie arhitekti ir bijuši gan pilsētas pasūtījumu projektētāji, gan privātu pasūtījumu autori, ceļš līdz mūsdienām ir citāds, situācija ir pilnīgi mainījusies. Gan no interešu konflikta, gan profesionālās ētikas, gan uzņēmējdarbības viedokļa pilsētas arhitekta misija ir pavisam savādāka. Kā es saprotu šo misiju, tā ir arhitektūras procesa kvalitātes veicināšana. Parasti pasūtītāji ir naudas turētāji - privātās vai publiskās naudas turētāji, tie ir tie, kas šo procesu diktē. Jautājums ir pareizs - kāda tad ir pilsētas arhitekta biroja misija? Ir eksperti, arhitekti, inženieri, ir būvnieki, pasūtītāji, sabiedrība, nevalstiskās organizācijas - ir dažādas iespējas šo procesu ietekmēt, vieniem traucēt, otriem stumt. Šī procesa ietvaros rodas tas, ko mēs saucam par pilsētas arhitektūru. Un, ja mums reizēm nepatīk tas, ko mēs redzam, tas notiek tāpēc, ka kāda no pusēm ir pārsniegusi pilnvaras vai pieslēgusies par vēlu. Galvenā arhitekta misija ir pārraudzīt, kā šīs lietas notiek, to vērtēt no sabiedrības interešu viedokļa un izdarīt secinājumus, vai kāda projekta attīstības vai pilsētas kopējās attīstības procesā būtu kādas lietas uzlabojamas. Tas lauks ir plašs nevis administratīvā, bet virsuzraudzības nozīmē.
Vai jums ir verdikta tiesības?
Nav. Arhitektu birojam ir rupora, komunikatora tiesības.
Ja, piemēram, Rīgas dome izdomās Doma laukumā sarīkot Jauno vilni vai citu pasākumu. Pilsēta teiks, ka tas atnesīs daudz naudas, arhitekti teiks, ka nevajag piesārņot Rīgu, vēl citi teiks, ka tas ir slikti no simboliskā viedokļa. Vai pilsētas arhitekts var pateikt - nē, mēs tur neko neorganizēsim?
Es nedomāju, ka tādas pilnvaras būs. Pilsētas arhitekts ir atbalsts, palīgs, vizionārs tādiem procesiem, kur pietrūkst administratīvās kapacitātes. Ja cilvēks grib būvēt ēku vai rīkot pasākumu Doma laukumā, pilsētai ir procedūras, kā nonāk līdz lēmuma pieņemšanai. Ja vulgarizējam situāciju, tad ar vai bez arhitekta biroja process notiks. Birojam nav pilnvaru saskaņot, atļaut vai neatļaut.
Top Gaismaspils. Tagad tā jau ir gandrīz uzbūvēta, bet tajā laikā, kad vēl bija diskusijas, kādā izskatā Nacionālajai bibliotēkai būt, jo Rīgas siluetu tā fundamentāli maina, - kāda ir galvenā arhitekta loma šādu lielu projektu tapšanas procesā?
Šis man šķiet ļoti labs piemērs. Biroja loma šobrīd ir pastiprināti pievērst uzmanību tam, ka ēku šī gada nogalē daļēji nodos ekspluatācijā, bet mēs neredzam nekādus publiskās ārtelpas uzlabojumus nevienā no šīs ēkas pusēm, par ko ir runāts gadiem. Šis ir ļoti labs piemērs, lai domātu, kā valsts un pilsētas sadarbība būtu veiksmīgāka, lai brīdī, kad ēku nodod ekspluatācijā, pilsētas ielas būtu sakārtotas, labiekārtoti gājēju ceļi, kas, iespējams, parādīsies ar laika nobīdi.
Kas ir trīs vietas Rīgā, kur jūs, braucot cauri, kā šī amata ieņēmēju nedara laimīgu?
Mani noteikti nedara laimīgu daudzskaitlīgie mikrorajoni. Tā ir joma, kas nepamatoti kopš seniem laikiem ir atstāta novārtā. Samērīgums attieksmē pret šo plašo vidi ir viens no atslēgvārdiem, līdzsvars ir jāatjauno. Trīs, četras vai piecas vietas noteikti varētu atrast, bet ir svarīgi redzēt lietas kopsakarībā, neizraut no konteksta, nepazaudēt fonu, uzturēt diskusiju un komunikāciju pēc būtības.
(visu interviju lasiet trešdienas laikrakstā Diena)