Arī par referenduma iznākumu nav iemesla šaubīties, jo vienoties «pret» mēs spējam. Grūtāk būs vienoties «par». Tieši tas, par ko spēsim vienoties visas sabiedrības mērogā, būs nozīmīgākais lēmums modernās Latvijas vēsturē. Trešās iespējas mums nebūs. Arī šajā reizē būs krietni jāsaņemas, lai atrastu idejas un principus, kurus atbalsīs vairākums. Iespējams, tālu nav jāmeklē un spējam atgriezties pie universālajiem desmit baušļiem. Tas ļautu pārvarēt individuālo un partijisko interešu ierobežotību. Tomēr šoreiz ar to var izrādīties par maz, būs vajadzīga latviešiem neraksturīgā iesaistīšanās, piedalīšanās un entuziasms. Tas attiecas uz mums visiem, arī tiem, kas ir aizbraukuši, bet izjūt sāpi un vienotību ar Latviju.
Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur latvieši kā nācija var pastāvēt ar savu valodu un kultūru, citas vietas un iespējas nav un nebūs. Tāpēc man jāteic, ka risināt sabiedrības integrācijas jautājumu bez latviešu dominantes nav iespējams. Otras kopienas vēlme kļūt par līdzvērtīgu partneri, nedodot neko pretī, nestrādās. Mēs varam kopīgi saimniekot, mēs varam dalīties, bet mēs nevaram pieņemt identificēšanos ar Krieviju kā valsti, necieņu pret valodu. Jāmeklē kopsaucēji pilnīgi atklātās diskusijās, atmetot politkorektumu un kompleksus.
Politiķiem ir jāslēdz jauna derība ar sabiedrību, konkrēti apņemoties domāt, lemt un rīkoties šīs skaitliski nelielās sabiedrības interesēs, neskatoties ne uz austrumiem, ne rietumiem, ja tas ir pretrunā ar nacionālajām interesēm. Mūsu identitāte ir piederīga Eiropai, bet piecdesmit padomju gados iemantotie paradumi un tradīcijas liedz domāt par kopīgo labumu, tas ir jāmaina. Arī veikalnieciskais «kas man par to būs?» jāliek malā.
Mūs gaida notikumiem bagāta un politiski karsta vasara. Aicinu visus šoreiz nepalikt malā, paust savu viedokli tā, lai dzird. Meklēt tikai labāko, nevis mazāko ļaunumu. Darīt tā, lai tie, kas nāks pēc mums, ar mums lepotos. Mums izdosies!