Viņa atzīmē, ka problēma gan pastāv tajā, ka lielās slimnīcas Rīgā pēc 2009.gada krīzes, kad tika aizvērta, piemēram, Rīgas 1.slimnīca, kas sniedza neatliekamo palīdzību, ir kļuvušas ne tikai par specializētajiem centriem jeb augstākā līmeņa iestādēm, bet arī par pamata neatliekamās palīdzības sniegšanas vietu rīdziniekiem un Pierīgā dzīvojošajiem. Ikdienas situācijās redzams, ka lielo universitāšu slimnīcu uzņemšanas nodaļas nav pielāgotas, lai apkalpotu tik lielu pacientu skaitu, viņa norāda.
Širova minēja, ka rīdziniekiem, lai saņemtu neatliekamo palīdzību, ilgi jāgaida uzņemšanas nodaļā, turklāt slimnīcām reģionos ekonomiskās krīzes rezultātā tika pamatīgi samazināts finansējums, piemēram, bērnu ārstēšanai. Līdz ar to arī Bērnu klīniskā universitātes slimnīca ir pārpildīta ar bērniem no reģioniem, kuriem nepieciešama neatliekamā palīdzība. Arī Sigulda reģiona iedzīvotāji neatliekamo palīdzību saņem Rīgā, piebilda Širova.
Vaicāta, vai tagad nebūtu jāpārskata, piemēram, Rīgas 1.slimnīcas statuss, viņa skaidroja, ka šīs slimnīcas telpas jau ir pielāgotas pilnīgi citam režīmam, tāpēc vispirms būtu jājautā pašai slimnīcai, vai tā būtu gatava, kā arī, vai tās infrastruktūra būtu gatava sniegt neatliekamo palīdzību.
Vienlaikus Širova teica, ka būtu jādomā, ko darīt saistībā ar neatliekamās palīdzības slimnīcu trūkumu Rīgā, jo šī problēma rīdziniekiem ir ļoti aktuāla.