Tā vien šķiet, ka daudziem Latvijā pieradums pie negatīvās informācijas ir jau tā iesakņojies, ka arī nemaz vairs negribas saņemt ko pozitīvu. Ir taču vieglāk gausties, ka viss ir slikti, visi brauc prom, te ir bedre, te nekas labs nav gaidāms. Tas ir kā iegansts, lai pats neko nedarītu, jo uz šāda fona vienmēr var argumentēt, ka nav taču jēgas.
Savulaik kā briesmu stāstus stāstīja par zemniekiem, kas no Latvijas izceļojuši uz Krievijas vidieni. Pussabrukušajās sādžās viņi ātri uzcēla jaunas mājas, iekārtoja plaukstošas lauku saimniecības. Un kā tas daudzkārt beidzās? Visbiežāk vietējie pļēguri šādas saimniecības nosvilināja. Jo katrs šāds veiksmes stāsts aprādīja pārējo nevarēšanu un galvenokārt - negribēšanu.
Atvainojos par tiešumu, bet vai pie mums Latvijā jau nekļūst līdzīgi? Arī es brīžiem jūtos kā šāds iebraukušais un vietējo neizprastais Latvijas zemnieks Krievijā. Domāju, ļoti līdzīgi jūtas arī citi uzņēmēji, kuriem, par spīti vietējiem apstākļiem, bizness sokas ļoti veiksmīgi.
Vēl nesen Stenders atklāja jaunus veikalus Ķīnā. Tur tagad ir jau 63 mūsu veikali, un šogad plānots atvērt vēl divdesmit. Protams, es un mani kolēģi par to priecājamies visvairāk. Bet tā taču ir pozitīva ziņa arī pārējiem, jo, redz, tātad var uzņēmums no Latvijas iekarot pat plašo Ķīnas tirgu. Taču komentāri mūsmājās jau bija tādi paši kā par ziņu, ka Latvija nominēta par skaistāko valsti pasaulē. Jā, bija arī daudzi uzmundrinājumi, bet uzkrītoši daudz bija negatīvo, drīzāk pat aizvainojušo komentāru. Es taču nemēdījos, sakot, lūk, es varu, bet jūs gan neko. Taču, kā saprotu, pašreizējā slimīgajā attieksmē daudzi pozitīvās ziņas uztver tieši šādi.
Tā vietā, lai Stendera ziņa kļūtu par iedrošinājumu aktīvāk rīkoties arī citiem, bieži sajūtu gluži pretējo. Mēs, līdzīgi kā citi eksportējoši un arī tepat uz vietas veiksmīgi strādājoši uzņēmēji, kļūstam par traucēkli kopējā pašnomelnošanās kampaņā.
Jā, arī es esmu norūpējies, kas un kā Latvijā notiek. Nav tā, ka tikai samākslotā pozitīvismā uz visu skatos, lai gan pat apstākļos, kad būtu pamats negatīvismam, meklēju un atrodu sevī spēku pozitīvajam. Tai pašā laikā redzu gan problēmas valsts pārvaldē, gan arī nesaimnieciskas un savtīgas izpausmes. Cik nu tas ir manos spēkos, par to cenšos runāt arī publiski. Taču es runāju ne tāpēc, lai nomelnotu, ne tāpēc, lai uz nomelnojuma fona atrunātos par savu iespējamo neizdarību, bet gan tikai tāpēc, lai būtu vēl labāk, lai varētu izdarīt vēl vairāk, nevis iegūtu ieganstu izdarīt vēl mazāk.
Depresija ir kā slimība. Un, ko tur slēpt, patlaban ļoti daudzus Latvijā tā ir skārusi. Ar vienu pozitīvu ziņu, arī par Latviju kā skaistāko valsti pasaulē, būs par maz, lai izārstētos. Taču nevar izārstēt tos, kuri to nevēlas, tos, kuri pat neatzīst, ka ir saslimuši. Ja kaut vienam, izlasot šos manus vārdus, būs kaut nedaudz kauns par savu negatīvismu, tas jau ir ceļš uz izveseļošanos no depresijas. Lai izdodas!