Vienā vietā valsts atzīst, ka iztikas minimums ir 176,4 lati, - tātad par mazāku naudas summu cilvēks iztikt nevar. Otrā vietā valsts uzskata par iespējamu atvilkt nodokļus jau no 45 latus liela ieņēmuma, kas ir vairākkārt mazāka summa par iztikas minimumu. Trešā vietā valsts ir noteikusi minimālo algu, kura pēc nodokļu nomaksas ir mazāka par iztikas minimumu.
Saņemiet mazāk par to, ar ko jūs varat iztikt, un godīgi maksājiet nodokļus - tā savus iedzīvotājus šodien uzrunā Latvijas valsts. Lieki teikt, ka tas ir nereālistisks aicinājums, kas melus un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas padara par sistēmu. Būtībā pati valsts atzīst, ka trešdaļa Latvijas algu saņēmēju vispār nevar iztikt ar algu, ko viņi oficiāli saņem. Tas nozīmē, ka - vai nu liela daļa saņem aplokšņu algu, kas ir pašas valsts veicināta sistēma, vai nu cilvēki ar minimālajiem ienākumiem kādu laiku kuļas pa dzīvi kā māk, līdz, nevarot ar to iztikt, saņemas un emigrē vai sociāli degradē tepat.
Iztikas minimumam ir jābūt nevis deklaratīvam kontrolskaitlim, bet reālai robežai, kas pasargā sabiedrību no nabadzības. Īrijā strādājošo iztikas minimums tiek rēķināts atkarībā no ģimenes ienākumiem, ar vienu bērnu - 490 eiro nedēļā, ar diviem bērniem - 570 eiro nedēļā, ar trijiem bērniem - 655 eiro nedēļā. Tātad Īrijā ģimenei ar vienu bērnu iztikas minimums ir 1377 lati mēnesī, bet ar trim bērniem 1757 lati mēnesī. Ja ienākums ir mazāks, ģimene var pretendēt uz pabalstu.
Arī Latvijā ģimenes ar zemiem ienākumiem var pretendēt uz pabalstu, taču valsts negarantē, ka pēc pabalsta saņemšanas ģimenes ienākumi sasniegs iztikas minimuma līmeni uz ģimenes locekli. Respektīvi, Latvijā valsts negarantē, ka pat strādājoša cilvēka ģimenes locekļi varēs iztikt.
Šādā reālās situācijas kontekstā valdošā koalīcija ir atlikusi jautājumu par neapliekamā minimuma celšanu. Ne jau līdz iztikas minimumam. Tas nekad nav bijis pat plānots, pie mums tas skaitās kaut kas ļoti nereālistisks, bet lai varētu palielīties, ka kaut kas tiek celts.
Protams. Par pāris latiem ākstīties nav vērts - cilvēks šādu neapliekamā minimuma maiņu savā kabatā subjektīvi pat neizjustu, bet makroekonomiski gan varētu tikt apdraudēta eiro ieviešana. Turklāt nav jau pirmā reize, kad valsts vispirms pasaka vienu, bet izdara citu. Pierasts, ka melojam viens otram.