Notikumi kopš 2008. gada septembra iemācījuši, ka ir ļoti riskanti par Latvijas ekonomiku lietot vārdus «nav iespējams», tā spējusi pārsteigt gan negatīvi, gan pozitīvi. 2008. gadam līdzīgas krīzes atkārtošanās Latvijā nav neiespējama tādā nozīmē, kā šo vārdu lieto fiziķi, taču ir neiespējama tā, kā šo vārdu lietojam ikdienā.
2008. gada šoks bija iespējams tāpēc, ka vienlaikus plīsa viens no iespaidīgākajiem nekustamo īpašumu burbuļiem (pret valsts ekonomikas lielumu mērot) un notika lielākā pasaules finanšu krīze 60 gadu laikā. Šobrīd Latvijas ekonomika ir mazāka nekā 2007. gadā, taču daudz stabilāka, izturīgāka pret triecieniem. Šobrīd dzīvojam nevis ar ārēju deficītu, bet par pārpalikumu, eksports ir pieaudzis, ārējais parāds samazinājies (valsti un privāto sektoru kopā saliekot). Tātad visu, ko šodien patērējam, varam vairāk nekā atļauties. Valsts budžets ir ar deficītu, kas jāsamazina, taču to paveikt ir iespējams. Ekonomikā ir izaugsme, turklāt tā jau ir gandrīz visaptveroša, tikai nedaudzās nelielās nozarēs izlaide vēl sarūk.
Arī šādu ekonomiku liela krīze pasaulē var sašūpot, pat tāda supersabalansēta ekonomika kā Zviedrija 2009. gadā ieslīdēja recesijā. Iemesls bija pasaules tirdzniecību finansējošo mehānismu «salūšana», uzņēmumu atteikšanās no investīciju projektu īstenošanas. Finanšu pasaulē vienmēr var notikt kas neparedzams, taču pārsteigt gan baņķierus, gan viņu regulētājus un politiķus nesagatavotus šobrīd būtu daudz grūtāk.
Apjausma, ka atsevišķu ES valstu parādi ir riskanti, ka ASV būs jāsamazina budžeta deficīts, nākusi pakāpeniski. Tāpēc lielākā daļa analītiķu nākamajam gadam bagātajās valstīs, pirmkārt, ASV, ES un Japānā, paredz drīzāk lēnāku izaugsmi nekā recesiju. Arī neliela recesija šajā zemēs, visticamāk, nenozīmētu ekonomikas lejupslīdi Latvijā, tikai lēnāku pieaugumu. Tas savukārt garantētu, ka jebkādi taupības pasākumi, kādi vēl būtu jāveic 2012. gada budžetā (visticamāk, ļoti nelieli), būtu pēdējie un no 2013. gada varbūt jau varētu runāt drīzāk par nelielu izdevumu palielināšanu. Taču zaudēt modrību fiskālajā politikā, kā jau reiz tas notika treknajos gados, otrreiz vairs nedrīkstam, uzsvars būs jāliek uz labklājības pieauguma noturīgumu, nevis ātrumu.