Analītiķis pieļauj, ka var notikt Eiropas Savienības sabrukums

Tomēr, kā prognozē analītiķis, tas nenotiks šajā desmitgadē.Aļšanskis saka, ka Eiropas Savienības (ES) sabrukumam ir daudz variantu. Tas varot notikt, ja, parādoties neapmierinātības vilnim daļā no valstīm, tajās pie varas nonāks Eiropas integrācijas ideoloģiskie pretinieki, piemēram, labējie nacionālisti. Tie savukārt var viegli radīt mehānismus, kuri galu galā liks Eiropas valstīm aizskriet katrai uz savu pusi vai veidot sīkākas savienības.Viņš atgādina, ka galvenais mērķis ES dibinātājiem neapšaubāmi bija politiskais - nepieļaut, ka Eiropā parādās jaunie konflikti starp nācijām. Tagad var uzskatīt, ka šis mērķis ir panākts. Bet ne mazāk būtisks aspekts bija arī uzdevums izveidot jaunu pasaules ekonomisko centru. Tam bija jākļūst par nopietnu konkurentu spēcīgajām ASV, Padomju Savienības un Japānas ekonomikām.Par vienu no instrumentiem šajā konkurences cīņā bija jākļūst vienotai Eiropas valūtai. Eiro bija jāpaliek par tik spēcīgu valūtu, lai ASV dolārs vairs nebūtu vienīgā vispasaules nauda. Tātad bija jāizdara tas, ko daudzās desmitgadēs nespēja izdarīt ne Vācijas marka, ne Japānas jena, ne Lielbritānijas mārciņa."Jāatzīst, ka pasaule pieņēma eiro pozitīvi un daudzu valstu iedzīvotāji un pat vadošas centrālās bankas sāka palielināt eiro daļu savos aktīvos. Bet jaunās tūkstošgades sākumā vienotā valūta sāka uzrādīt arī pārliecinošu kāpumu pret Amerikas dolāru. Un Eiropas integrācijas piekritēji steidza ierakstīt visus šos labumus kā projekta panākumus," stāsta analītiķis.Vienlaikus viņš atgādina, ka Eiropas valūtas pamati - eirozonas ekonomika - pa visu šo laiku uzrādīja daudz mazāku pieaugumu nekā ASV ekonomika. Turklāt eiro fundamentāli palika daudz vieglāk ievainojams nekā dolārs, jo tas nav unitāras valsts valūta. Un, kaut arī Eiropas valūtai ir centrālā banka, finanšu ministrijas tai nav. Tas nozīmē, ka sistēmas finanses ir grūti pārvaldīt, kas arī kļuva par vienu no iemesliem parādu krīzei eirozonā. Tāpēc, viņaprāt, Damokla zobena ēna virs eiro nemitīgi palielinās.Aļšanskis ir pārliecināts, ka nopietnas problēmas saglabājas gan eirozonas ekonomikai, gan visai ES ekonomikai."Faktiski nekāda eirozonas ekonomika tā arī nav parādījusies. Tā joprojām ir atsevišķu valstu visai atšķirīgu ekonomiku salikums ar vienotu norēķinu vienību. Nav un nav arī bijis ne kopēja šo ekonomiku attīstības plāna, ne to harmonizācijas mehānisma," uzsver analītiķis, piebilstot, ka nebija pārdomāts pat valstu savstarpējas palīdzības mehānisms sistēmas ietvaros. Ja tas būtu izveidots, Aļšanskis pieļauj, ka šī krīze nebūtu sasniegusi tādu mērogu.Pēc viņa domām, ES dibinātāji nepienācīgi novērtēja to, cik grūti būs realizēt viņu skaisto ideju, un, kā visi ideālisti, bija nedaudz arī utopisti."Vai tas viss nozīme, ka sistēma ir nedzīvotspējīga un lemta sabrukumam? Ļoti iespējams, ka jā, bet tomēr ne par visiem 100%. Iespējams, darba gaitā tiks izlabotas pieļautas kļūdas un sistēma kļūs vairāk dzīvotspējīga," piebilst eksperts.Aļšanskis piemin arī pētnieciskās kompānijas "Centre for Economics and Business Research" speciālistu nesen paziņoto, ka eirozona sabruks vēl līdz 2013.gadam. Viņi to skaidro ar to, ka savienības dalībvalstis nav gatavas glābt savus kaimiņus no parādiem. Esot arī prognozes par vēl agrāku krahu.Tomēr, "ABLV Bank" vērtējumā, pašreizējo krīzi sistēma tomēr pārdzīvos, jo ir pārāk augstas politiskās likmes un vadošo valstu līderu vēlmes saglabāt sistēmu. Turklāt arī līdzekļu šīs krīzes pārvarēšanai pagaidām pietiek."Taču turpmāk sistēma katru dienu saskarsies ar problēmām, kas pamazām atņems tai spēkus. Un kādā brīdī tā vienkārši neizturēs un nobruks, kā tas notika ar Padomju Savienību. Protams, savienības krahs var notikt arī vēl spēcīgākas nekā esošā sistēmas krīze rezultātā," spriež Aļšanskis.Viņaprāt, veids, kā pārvarēt šos riskus, varētu būt federatīvas valsts izveidošana uz ES pamata. Bet tam diezin vai piekritīs tieši savienības vadošās valstis, jo vāciešiem, frančiem vai britiem būtu pārāk apkaunojoši zaudēt valsts statusu, nododot daļu no galvenajām pilnvarām pārnacionālām struktūrām.Tajā pat laikā uz jautājumu, vai, piemēram, Latvijai būtu vērts censties ieiet eirozonā, ņemot vērā tās miglainas perspektīvas, Aļšanskia atbilde ir - jā, ir vērts. "Tāpat kā Padomju Savienībai ES un eirozonai ir stipri izteikta savienības vājo locekļu dotēšana no stipru valstu puses, un nevajadzētu palaist garām šādu iespēju. Pat uz kādu laiku," uzskata ekonomists.