Tātad ielūkojieties kartē, un sapratīsiet, ka Latvijas enerģētikas stratēģijas uzdevums nav vienkāršs. Valstij, kas atrodas kaimiņos gāzes un naftas laukiem, ir jāatrod risinājums, kā ekonomiski izdevīgi iztikt bez tiem. Jo par enerģētisko drošību Latvijas enerģētikas stratēģijā tiek saukta Krievijas energoresursu izslēgšana no Latvijas patēriņa. Ņemot vērā to, ka simtprocentīgi to izdarīt nav iespējams, par drošības pieaugumu tiek uzskatīta Krievijas piegāžu īpatsvara samazināšana Latvijas enerģētikas bilancē. Ja, īstenojot dārgu stratēģiju, Krievijas daļa Latvijas gāzes patēriņā saruks līdz 80%, tā būs veiksme mūsu enereģētikas koncepcijas autoru izpratnē.
Diez vai šāds sasniegums nozīmēs, ka Krievija tad vairs nevarēs īstenot slaveno gāzes spiedienu. Latvijas enerģētikas koncepcija neparedz, ka Latvijas galvaspilsēta Rīga tuvāko desmitgažu laikā varētu būtiski atbrīvoties no gāzes pilsētas apkurē un elektroenerģijas nodrošināšanā. Līdz ar to Latvijas enerģētikas stratēģija nenovērš to galveno apdraudējumu, ar kuru visbiežāk tiek pamatota. Pat pilnībā īstenojot šo stratēģiju, saglabāsies potenciāla Krievijas politiskā spiediena iespējas uz Latviju.
Latvijas enerģētikas stratēģija iezīmē būtībā pareizu virzienu - atjaunojamo energoresursu (AER) daļas palielināšanu un energoresursu piegādes avotu dažādošanu. AER ir nākotnes tehnoloģijas un piegāžu diversifikācija ir viens no enerģētiskās drošības aspektiem. Taču neviens no no tiem negarantē tādu drošību, kuras sasniegšana emocionāli eksaltēti tiek izmantota diskusijā par enerģētikas tēmām Latvijā.
Latvijas drošības garants ir NATO līgums, labas kaimiņattiecības un stabilitāte valstī. Enerģētiskā neatkarība «rīt uz pusdienlaiku» ir utopisks mērķis, ar kuru praksē bieži tiek pamatota dārgu un nevajadzīgu projektu īstenošana uz sabiedrības rēķina. Kāds eksperts ar zināma pārmetuma pieskaņu nesen norādīja, ka iedzīvotājiem austrumu vai rietumu izvēle diskusijā par enerģētiku vairs nešķiet tik būtiska. Bet varbūt labi, ka no diskusijas zūd lieka un pārmērīga patētika. Jo arī Vācija ar Nord Stream projektu neīstenoja nekādu «Austrumu izvēli». Valsts vienkārši nodrošināja sev energoresursus.