Kur pazuda burkāns?
1. No šī viedokļa vispamatotākā bija pašvaldību neapmierinātība, jo to gadījumā «pātagas un burkāna» proporcija šķiet tiešām izjaukta. Proti, kamēr bija runa par pašvaldību daļas iedzīvotāju ienākuma nodoklī (IIN) samazināšanu, likās, ka ir iespējams kompromiss, ja valdība savukārt ļaus pašvaldībām patstāvīgāk lemt, ko tās savās funkcijās var finansēt, ko - ne. Dialogs starp Jaunsleini un Viņķeli tiešām izskatījās kā kopsaucēja meklējumi. Savukārt pašvaldību rocības samazināšana vēl vairāk - par 20 miljoniem latu samazinot pašvaldību aizņemšanās iespējas - jau ir pātaga bez burkāna. Iespējams, valdības skarbuma pamatā ir apsvērums, ka koalīcijā vairs nav zaļo zemnieku, kuri tradicionāli spēcīgi pašvaldībās, attiecīgi nav jēgas ar opozīciju, tostarpSaskaņas centru, ceremonēties - iekšējās «kontras» tā īsti nebūs. Koalīcija varbūt paļaujas arī uz to, ka pašvaldībā dzīvojošam cilvēkam nav laika iedziļināties, kurš vairāk vainojams pašvaldības pakalpojuma pasliktināšanās vai izbeigšanās gadījumā, proti, ka pirmo neapmierinātības vilni tik un tā absorbēs pašvaldības (opozīcija). Tomēr pašvaldībām arī īsti nav kur atkāpties - tuvojas pašvaldību vēlēšanas. Attiecīgi plūkšanās būs varena.
Kad Jaunsleinis brīdina ar neparedzamām sekām šādai konfrontācijai, visticamāk, runa nav tik daudz par protesta akcijām zem Dombrovska logiem. Kā saka, ķeza var piezagties no negaidītas puses - lielās pašvaldības, kurās strādā citās pašvaldībās reģistrējušies cilvēki, var mēģināt naudas samazinājumu kompensēt, pārvilinot šos ļaudis savā «jurisdikcijā» kā IIN maksātājus.
Iepriekš minētais nenozīmē, ka valdībai būtu jāierauj aste kājstarpē (jo vairāk tāpēc, ka vajadzīgo summu citur atrast tik un tā nebūs iespējams). Vairākumā gadījumu pašvaldību vadītāji ir pragmatiski ļaudis, attiecīgi pēc kārtīgas publiskas dūru izvicināšanas (kā nu bez tās!) valdība savu var panākt - bet ar nosacījumu, ka pašvaldībām tiek piedāvāta «burkānu» pakete, kas pat var nebūt tieši banknotes, bet, piemēram, lielāka pastāvība, lielāka pašvaldību uzklausīšana, kad runa ir par Eiropas naudas apguvi un jaunām likumdošanas iniciatīvām vispār (lai nav tā, ka Rīgā sēdošie monopolizē lēmumu pieņemšanu, perifērijai atvēlot izpildītāju lomu).
Specdienesti - tā ir diagnoze...
2. Pagājušajā nedēļā lasošo publiku priecēja žurnālistu kolektīva izdota grāmata, kuras kopīgais vēstījums ir neglaimojošs Latvijas specdienestu, jo īpaši KNAB un SAB, darba metodēm un motīviem. Epizodes un tēli grāmatā aprakstīti pietiekami precīzi, tomēr negribētos piekrist kopējam drūmajam vērtējumam.
Specdienestiem visā pasaulē regulāri gadās likstas ar indivīdiem, kas sasirgst ar savas varas apziņu vai paštaisnumu, ne mazāk regulāri dienestos ir ļaudis, kuri ievēro principu «mērķis attaisno līdzekļus», kuri iepinas politiskās intrigās, kuri attiecībās ar ziņotājiem, kontaktpersonām nepamana, ka ir nonākuši frontes otrā pusē utt. Nav nemaz jāmin tik skarbi piemēri kā dažas Centrālamerikas vai Āfrikas valstis, kur brīžam nav skaidrs, kurš bīstamāks - likuma sargs vai noziedznieks. Pārliecīga specdienestu neatkarība, apšaubāma darbība pēdējo gadu laikā skandalozi iekrāsojusies gan Francijā, gan ASV, gan vairākās bijušajās socvalstīs. Līdz ar to galvenā Latvijas problēma ir jautājums, vai specdienestiem ir pietiekama pārraudzība un pretsvari sistēmā. Grāmatas autori liek saprast, ka ar pārraudzību ir pašvaki. Tomēr liekas, ka runa ir par atsevišķiem indivīdiem vai grupām, nevis sistēmu kopumā - ja nepieļaujamā pašdarbība būtu sistēmiska, Latvijas partneri NATO reaģētu nepārprotami. Tātad diagnoze drīzāk ir, ka kādam dienestos vajadzētu sadot pa nagiem, tomēr nav tā, ka tie kļuvuši par «valsti valstī».
Pamatots gan ir jautājums, kāpēc nevedas ar to sadošanu pa nagiem. Iemesli varētu būt vairāki. Pārspīlēts korporatīvais gars dienestos: kantoris X baidās reāli vērsties pret kantora Y «melno avi», jo zina, ka Y vadās pēc loģikas «kuces dēls, bet mūsu kuces dēls» un šādu vēršanos traktēs kā uzbrukumu visam kantorim. Svaigu asiņu trūkums nozarē - kāda jēga grēkāzi izmest no kantora X, ja viņš pāries darbā uz kantori Y. Šādi cēloņi ir pakāpeniski labojami. Sliktāk, ja iemesls ir trešais: tā kā savs skeletiņš vai vismaz kāds paprāvs kauls skapī ir ikvienam «orgānos», ej nu vērsies pret kolēģi... Tomēr gribas teikt, ka situācija specdienestos, salīdzinot ar vēl nesenu pagātni, lēni, bet uzlabojas.
Savukārt tas, ka specdienesti manipulē ar to rīcībā esošo informāciju, izmantojot pietuvinātus žurnālistus, arī nav specifiska Latvijas problēma. Latvijas īpatnība gan varētu būt tā, ka pietuvinātie izvietojušies tā, ka noklāj dažādas mediju vides (drukātie, elektroniskie, internets), attiecīgi informācijas nopludināšanas efekts ir lielāks, nekā ja runa būtu par atsevišķiem indivīdiem. Un tas ir bīstami gadījumā, ja nopludināšanas motīvi ir apšaubāmi. Bet tā zināmā mērā ir mediju un to patērētāju problēma - ja piedāvātās informācijas klāstā baudāmākas kļūs citas tēmas, kārtējā nopludinātā stāsta seksīgums mazināsies, attiecīgi mediji kā instruments specdienestu rotaļās zaudēs savu pārspīlēto nozīmi.