Šogad Latvija tikai par mata tiesu izspruka no atkārtotas iekļūšanas šajā sarakstā. Starptautiskā Intelektuālā īpašuma apvienība pārmet mūsu valstij nepietiekamu intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību un aicina Latvijas valdību kļūt par paraugu sabiedrībai šajā jomā. Intelektuālais īpašums nav tikai mūzikas ieraksti vai filmas, runa vispirms ir par komercnoslēpumiem, patentiem, preču zīmēm un programmatūru - lietām, kuras vislabāk raksturo mūsdienīgu, inovatīvu, ražojošu un uz eksportu vērstu ekonomiku.
Sabiedrībā joprojām dominē priekšstats, ka intelektuālā īpašuma aizsardzība ir nepieciešama tikai atsevišķiem lieliem uzņēmumiem, nevis sabiedrības labklājībai un ekonomiskajai izaugsmei kopumā. Un tad mēs brīnāmies, kāpēc mums ir tik maz eksportspējīgu un inovatīvu uzņēmumu. Mēs mēdzam aizmirst to, ka attieksme pret intelektuālo īpašumu veido kopējo investīciju klimatu Latvijā un uzņēmējdarbības vidi, kura ir vai nav labvēlīga mūsu valsts definēto prioritāro nozaru ar augstu pievienoto vērtību attīstībai. Mēs aizmirstam, ka tie ir jauni, eksportspējīgi produkti, jaunas idejas, kuras tiks vai netiks īstenotas, baidoties, ka kāds tās vienkārši nozags. Mēs aizmirstam, ka tie ir nodokļi, kuri ieplūst vai neieplūst mūsu valsts trūcīgajā budžetā. Neatkarīgi no tā, vai intelektuālā īpašuma tiesību objekts pieder kādam starptautiskam vai vietējam Latvijas uzņēmumam. Saskaņā ar starptautiskās programmatūras industrijas asociācijas Business Software Alliance datiem datorpirātisma radītie zaudējumi Latvijā 2010. gadā sasniedza 30 miljonus ASV dolāru. Milzīgi zaudējumi ir arī radošajām industrijām - mūzikai, kino nozarei. Tāpēc intelektuālā īpašuma tiesību ievērošana patiesībā ir visas sabiedrības un valsts interese. To apzinās arvien vairāk valstu pasaulē, piemēram, pavisam nesen Azerbaidžāna noslēdza sadarbības līgumu ar Microsoft, kas ietver arī intelektuālā īpašuma jautājumu sakārtošanu (Latvijas valdība līdzīgu līgumu noslēdza jau 2005. gadā). Azerbaidžāna to nedarīja, lai izdabātu ASV vai Microsoft. Nē, viņi ļoti labi apzinās, ka naftas industrija nevar būt vienīgais pamats ilgtermiņa attīstībai. Intelektuālā īpašuma aizsardzība ir pirmais solis zināšanu ekonomikas attīstībā.
Mūsu valsts intelektuālā īpašuma jautājumu sakārtošanā nenoliedzami darījusi ļoti daudz. Tā tam arī būtu jābūt - publiskajam sektoram jābūt pilnībā sakārtotam, lai tam būtu morāla autoritāte prasīt kārtību arī no uzņēmējiem. Tomēr kopš krīzes sākuma ir aktualizējies jautājums - kā sabalansēt resursu pieejamību publiskajā sektorā ar efektīvu IT nodrošinājumu, vienlaikus respektējot arī intelektuālā īpašuma tiesības. Risinājums varētu būt mērķtiecīgāka un pārdomātāka publiskā sektora IT resursu koordinēšana.
Viena no Latvijas problēmām, manuprāt, ir tā, ka valsts budžeta veidošanas mehānisms nedod iespēju veidot centralizētus IT resursu iepirkumus, kas, protams, valstij būtu daudz izdevīgāk. Pašlaik budžets tiek «iedots» katram resoram atsevišķi, un tas arī skatās un vērtē, kā to izlietot - un nebūt ne vienmēr visefektīvākajā veidā. Pirmais loģiskais solis būtu veikt publiskā sektora IT resursu auditu. Tas palīdzētu novērtēt faktisko resursu pieejamību un reālo nepieciešamību, jo ne vienmēr un visur ir vajadzīgs visdārgākais un sarežģītākais. Domu par šāda audita nepieciešamību atbalsta gan Finanšu, gan Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārstāvji. Kopējo vajadzību apzināšana ļautu centralizēt iepirkumus, tas savukārt ļautu valstij prasīt piegādātājiem izdevīgākus līgumu nosacījumus iepirkumu apjoma dēļ.
Otra būtiska problēma ir politikas plānošanas un rīcībpolitikas dokumentu, arī valsts ilgtermiņa programmu un attīstības plānu, vājā sasaiste ar valsts budžeta veidošanu. Atgādināšu, ka Nacionālā attīstības plāna (www.nap.lv) stratēģiskais mērķis ir izglītība un zināšanas tautsaimniecības izaugsmei un tehnoloģiskai izcilībai. Diemžēl, un to ir minējis arī Ministru prezidents V. Dombrovskis, realitātē šis plāns nedarbojas, jo rod tikai daļēju atspoguļojumu konkrētos rīcībpolitikas dokumentos un attiecīgi valsts budžeta pozīcijās.
Esmu pārliecināts, ka, sistemātiski īstenojot ilgtermiņa plānus, mēs noteikti rastu veidus, kā veicināt intelektuālā īpašuma radīšanu un vairošanu, iekļaujot konkrētas darbības valsts budžetā, kas turpinātu sekmēt tādu nacionālo uzņēmumu kā Tilde, FMS, DPA u. tml. izaugsmi gan vietējā, gan eksporta tirgos. Arī IT resursu un sistēmu, kā arī iepirkumu centralizācija ir virziens, kas ļaus publiskajam sektoram kļūt gan izmaksu, gan darbības ziņā efektīvākam, jo sistēmiskas plānošanas trūkums un sadrumstalotība nav efektīvs risinājums ilgtermiņā ne valsts pārvaldei, ne tautsaimniecībai, ne arī uzņēmumiem.