Maskavā nesen dome praidu neatļāva. Bet dalībnieki tomēr izgāja ielās, un daudzus no viņiem arestēja. Cik labvēlīga homoseksuāļiem ir Rīga?
Antons. Maskavā ir savādāk, bet nav pareizi teikt homoseksuāļi, drīzāk homoseksuāli cilvēki. Par Rīgu - salīdzinot ar daudzām citām pilsētām, situācija nav slikta. Piemēram, Kijevā pagājušajā nedēļā pirmo reizi pilsētas vēsturē bija paredzēts praids, bet ar pilsētas domi saskaņotais gājiens nenotika, jo drošības ziņā situācija acīmredzami bija nelabvēlīga. [..] Manuprāt, pluss ir tas, ka Latvijā nav tik spēcīgu organizētu radikālu grupējumu, kā tas var būt Krievijā vai Ukrainā. Arī radikālās kristiešu sektas, piemēram, Jaunā paaudze nespēj savākt tik lielu sekotāju grupu, jo cilvēki šeit tomēr ir izglītoti. Lielākā daļa nepaķersies uz Šmitu vai Ļedjajevu.
Piemēram, Berlīnē jūs staigātu, sadevušies rokās?
Edgars. Berlīnē mums noteikti būtu daudz vieglāk, jo tur mēs par to nedomātu.
A. Lielākajā daļā Eiropas pilsētu tā ir normāla parādība.
Rīgā jūs piedomājat pie savām ķermeņa kustībām, ierobežojat sevi kaut kādā veidā?
A. Mums nav gadījies, ka kāds uzbrūk, jo mēs arī uzvedamies atbilstoši tam, kā tiek sagaidīts. Sadošanās rokās publiskā vietā tomēr nes zināmu risku. Bet mums ir daudz paziņu, kam ir uzbrukuši tikai par to, ka viņi varbūt izskatās kā pāris, un pat neiet rokās.
Vai jums ir vienošanās, ka, piemēram, uz ielas viens otram nepieskaramies, vai arī tas notiek automātiski?
A. Pārsvarā automātiski, jo, piemēram, kad mēs, sadevušies rokās, dejojām Iļģu koncertā Vecrīgā, Ilga Reizniece mums no skatuves aizrādīja.
E. Jā, viņa mums teica: «Puiši ar puišiem nedejo!» Bet mēs tik un tā turpinājām dejot, jo mums gribas dejot. (Smejas.)
Ar diskrimināciju esat saskārušies?
A. Sadzīves līmenī attieksme patiesībā nav tik slikta. Uzbrukumi parasti ir vērsti pret tiem, kuri uzvedas kaut kā redzamāk, bet vienreiz es tiku piekauts pie kluba. Es gāju ar vienu citu puisi, un mums abiem šī iemesla dēļ izsita zobus. Viņš bija Amerikas pilsonis, un toreiz viss gandrīz aizgāja līdz skandālam.
Bet jums traucē tas, ka vajag sevi ierobežot?
E. Jā, es labprāt apķertos, samīļotu vai ietu rokrokā.
A. Man drīzāk ļoti aizvainojoši liekas tas, ko runā politiķi un raksta interneta komentāros, kad tevi nosauc par slimu un tamlīdzīgi. Pēc būtības tas ir tas pats, kas piekaut.
Ja esat gatavi fotografēties, saprotu, ka neslēpjat savu orientāciju.
E. Tas nāca samērā nesen. Visu bērnību es slēpos, jo domāju, ka tas ir kaut kas slikts. Jutu, ka no tēva puses nebūtu laba attieksme, jo viņš bija samērā homofobisks. Tagad viņa vairs nav, viņš ir miris. Divus gadus atpakaļ mamma to uzzināja, bet ne no manis. Mammai netīšām izstāstīja mana brāļa sieva. Mamma toreiz sāka raudāt, lai gan dziļi zemapziņā viņa droši vien jau sen nojauta, ka bērns ir gejs. Sākumā viņai bija ļoti grūti, un mēs par to nerunājām, līdz kādu dienu, kad abi bijām atraisītāki, sakām par to vairāk runāt. Man nācās daudz ko izskaidrot, jo patiesībā cilvēki ir lielā neziņā par homoseksualitāti. Rezultātā man māte ir pilnīgā mierā ar to. Bet brāļa sieva, sākumā aizstāvēdama mani, to līdz galam tomēr nebija pieņēmusi, un tagad viņas ir nonākušas mainītās lomās. Nu jau pati mamma mani aizstāv. Brālis, kurš ir vecāks par mani, kā jau pieaudzis un inteliģents cilvēks uz to reaģēja ļoti labi un cilvēcīgi.
Kurā brīdī tu sevi apzinājies kā geju?
E. Jau bērnudārzā jutu, ka man vairāk interesē puikas. Apzināties es to sāku pamatskolā, bet visu laiku slēpos. Es lasīju un daudz interesējos par to, mēģināju saskarties ar tiem cilvēkiem, bet man arī bija ļoti lielas bailes no viņiem. Tās bailes man radīja arī dusmas pret homoseksuāliem cilvēkiem.
Tu negribēji būt tāds?
E. Jā, man likās, ka tas kaut kādā veidā ir pretīgi un arī tie cilvēki ir pretīgi.
A. Ir publicēti pētījumi, kas parāda, ka tie iracionālie homofobi bieži vien paši šādā veidā cenšas apslēpt sevī bailes. Tas, ka viņi vēlas pret to iestāties un visu laiku par to runāt, var būt arī pašaizsardzības mehānisms.
Kā tu pieņēmi sevi?
E. Es sapratu, ka tā dzīvot nevar. Iestājos universitātē un satikos ar homoseksuāliem cilvēkiem, tas palīdzēja atraisīties un pieņemt sevi. Pamazām izzuda arī bailes, samazinājās lielā spriedze, kā rezultātā sajutos kā brīvs un laimīgs cilvēks.
Kā bija tavā gadījumā, Anton?
A. Man laikam bija 15 gadu, kad to apzinājos. Biju ļoti iemīlējies vienā puisī. Gadu es par to ļoti pārdzīvoju un nevarēju saprast, kāpēc man ir tādas neadekvātas ilgas pēc šī cilvēka. Es domāju, cik labi būtu, ja viņš būtu mans brālis. Tā bija stipra emocionāla pieķeršanās, seksuālais tad nebija vadošais. Un tad nāca tāda kā apgaismība. Es sevi uzreiz pieņēmu, un man tas likās dabiski, jo iepriekš man nebija izveidojusies slikta koncepcija par to. Man tajā laikā bija attiecības ar meitenei - bija mīlestība un arī intīmas attiecības. Tad man likās, ka esmu biseksuālis, varbūt arī tagad tāds daļēji esmu. Ar viņu biju atklāts no paša sākuma, un viņa to pieņēma. Mēs bijām kopā divus gadus, un es no viņas neslēpu, ka man bija romantiskas jūtas arī pret sava dzimuma cilvēkiem. Es atklājos arī visiem saviem klasesbiedriem, un attieksme nebija īpaši negatīva.
E. Tas ir tāpēc, ka tu biji slavenība.
Vai tev, Edgar, arī kādreiz ir bijušas attiecības ar sievietēm?
E. Tikai skolas diskotēkās, kad viņas gribēja dejot. Protams, ne tikai dejot, bet arī kaut ko vairāk, bet es neko vairāk nevarēju. Es sevi nevarēju iedomāties, pat skūpstoties ar meiteni, tāpēc nekā vairāk par dejošanu arī nav bijis.
Vai uzskats, ka homoseksuālās attiecībās vienmēr ir vīrišķais un sievišķais, ir patiess?
E. Man liekas, ka tā nav.
A. Protams, tā nav. Jā, atsevišķos gadījumos tā var būt, bet pārsvarā lomas ir vienlīdzīgas. Arī heteroseksuālās attiecības var būtu ļoti dažādas - ir ģimenes, kur sieva gatavo ēst, ir ģimenes, kur vīrs. Tā ir sabiedrības stereotipa projekcija, kas attiecas arī uz heteroseksuāliem pāriem.
Homoseksuāli vīrieši žestikulē vairāk, un viņiem ir lokanākas kustības?
A. Uzvedība nav saistīta ar orientāciju. Var būt arī sievišķīgi heteroseksuāli vīrieši. Ja mēs paskatīsimies griezumā 10 homoseksuālus vīriešus, varbūt viens vai divi būs izteikti sievišķīgi. Par homoseksuālu orientāciju nevar spriest pēc izskata, uzvedības vai kā cita. [..] Daži homoseksuāli vīrieši varbūt tiešām apzināti uzvedas manierīgāk, jo tas ir veids, kā sevi izpaust, kā vieglāk atrast partneri.
Tu esi ģimenes ārsts, Anton. Vai tavi pacienti zina, ka esi gejs?A. Es to nesaku, bet arī neslēpju. Ja kāds prasīs, tad es tā arī atbildēšu. Iespējams, ir kādi, kuri, uzzinājuši manu orientāciju, aizgājuši projām. Tikpat labi viņi varbūt aizgāja, jo viņus neapmierināja mana profesionālā darbība. Citiem varbūt nepatīk, ka man ir mazāk matu uz galvas.
(Pārējo interviju lasiet piektdienas laikrakstā Diena)