Kūtris: Mani nevar šantažēt vai izdarīt politisku spiedienu

Kāds ir jūsu mērķis, kandidējot uz ģenerālprokurora amatu? Ko esat iecerējis paveikt iecelšanas gadījumā?

Darba pieredzē man ir bijusi pietiekami augsta jurista karjera, tostarp esmu vadījis Satversmes tiesu, tāpēc noteikti nav tā, ka man šobrīd būtu vajadzība aizpildīt kādas ambīcijas karjerā. Es vairāk skatos – ir konkrētajā iestādē vajadzīgs vadītājs, pats esmu diezgan labi teorētiski sagatavots šim jautājumam, jo vairāk nekā 30 gadu esmu analizējis prokuratūras uzbūvi un attīstību ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs. Arī augstskolā esmu studentiem lasījis lekcijas studiju kursā Prokuroru uzraudzības metodes. Vienlaikus man ir arī praktiskā darba pieredze prokuratūrā, un redzu arī tās problēmas, kas šobrīd ir saistībā ar krimināllietu kvalitāti un ātrāku to virzību. Un es redzu, kā šo virzienu var uzlabot.

Protams, Prokuratūras likuma 1. pantā ir rakstīts uzdevums – uzraudzīt likumības ievērošanu, un gan teorētiski, gan praktiski prokuratūrai ir iespēja katrā likumpārkāpuma gadījumā sākt izmeklēšanu, taču nedomāju, ka prokuratūrai ir jābūt par pudeles korķi visos gadījumos, tomēr skandalozākajos likuma neievērošanas gadījumos prokuratūrai vajadzētu būt pirmajai, kas uz to reaģē.

Piemēram, ja valsts vai pašvaldības interesēs prokuratūrai jāvēršas tiesā ar cilvilprasību, tad ir jājautā, kāda ir tās amatpersonas atbildība, kas attiecīgajā pašvaldības vai valsts iestādē mierīgi neuztraucas par kaitējuma atlīdzināšanu valstij. Proti, prokuratūrai ir jāprasa šī atbildība no amatpersonām katrā resorā. Ir tādas lietas kā dažādi regulāri notiekoši likumu pārkāpumi, kad cilvēki vēršas pie tiesībsarga, lūdzot atrisināt situāciju. Taču prokuratūrā ir Personu un valsts tiesību aizsardzības departaments, kurš varētu šādos gadījumos pirmais reaģēt un atrisināt konkrētas situācijas.

Uzskatāt, ka prokuratūrai vairāk jāīsteno preventīvas darbības, nevis tikai jāreaģē uz likumpārkāpumiem?

Noteikti nē! Prevenciju prokuratūra panāk ar to, ka sauc pie atbildības personas, kas ir pārkāpušas likumus. Prokuratūrai jāreaģē situācijās, kad ir noticis likumpārkāpums, būtībā – lai neizvairītos no atbildības tas, kurš ir pārkāpis likumu vai apzināti veicis noziedzīgu nodarījumu.

Manuprāt, Latvijā esam piedzīvojuši gadījumus, kuros kādas personas rīcība, vismaz no malas raugoties, labākajā gadījumā balansē uz likumpārkāpuma robežas, bet tikpat bieži ir sajūta, ka būtu pamats izmeklēšanai, taču tā vietā ierasti dzirdam kaut kādu politisko atbildību uzņemšanos, rotēšanu uz citu amatu, disciplināro sodu piemērošanu...

Jūsuprāt, prokuratūrai būtu daudz aktīvāk jādarbojas šādos gadījumos? Arī tādas situācijas var veidoties, kādas jūs nupat aprakstījāt?

Protams, ne katrs šāds gadījums būs saistīts ar likumpārkāpumu, bet arī šādos gadījumos var būt apzināta rīcība. Prokuratūrai nav jālien iekšā visos gadījumos, kad ir aizskartas kādas personas tiesības, jo katrs cilvēks pats var pastāvēt par sevi. Taču, ja prokuratūrā vēršas cilvēks un norāda uz iespējamu likumpārkāpumu, prokuratūrai ir jāpārbauda šādi iespējamie fakti un attiecīgi jāreaģē, jo tai ir noteiktas šādas pilnvaras.