Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +7 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Latvija ir diezgan lielu iespēju zeme

Liepājnieka Jāņa Eizengrauda pieredze emigrācijā saistās ar Vāciju, kur nodzīvojis trīs gadus. Viņš aizbrauca, kad Latvijā sākās ekonomiskās krīzes laiks. "Padzīvojis tur, sapratu, ka šeit pie mums arī ir skaisti un viss var notikt," atzīst Jānis. Pirms kāda laika viņš televīzijā redzējis sižetu par ģimeni, kura aizbrauc no valsts, ar pārmetumu, ka Latvija neko nedara cilvēku labā. Jānis, būdams uzņēmīgs cilvēks, spriež: "Kas ir Latvija? Latvija kā tāda jau neko nevar izdarīt, tikai cilvēki var izdarīt. Ja cilvēks neko nedarīs, nekas arī neradīsies."

Pēc profesijas Jānis Eizengrauds ir mūziķis un joprojām ar to ir saistīts – strādā Liepājas Simfoniskajā orķestrī, spēlē trombonu. Paralēli tam vada savu biznesu. Tiesa, sākotnēji Jānis lielizmēra koka konstruktorus izgatavojis, lai "pašam dzīve būtu interesantāka". Sācis Vācijā, divreiz divus metrus šaurā pagrabiņā. No materiāliem izvēlējies tieši koku, jo metāls viņam šķiet pārāk vēss. Pasūtījis darbarīkus un zāģēšanas darbus pagrabiņā veicis, kad novaktējis brīdi, kad kaimiņu nav mājās.

Jau pārceļoties uz Latviju, Jānis Eizengrauds 2015. gadā nodibinājis uzņēmumu J.A. Wood Country, kurā ražo ekoloģiski tīras rotaļlietas bērniem – no šiem BauBau konstruktoriem mazie var būvēt galdus, mājas un pilis. Skrūvēt, darbināt pirkstiņus, attīstīt domāšanu – tas viss palīdz bērniem jau no trīs gadu vecuma, bet konstrukciju veidošanā var piedalīties visa ģimene. "Visās jomās var nopelnīt, tikai jautājums – cik kuram vajag, un cik kurš grib darīt, nevis sēdēt un pukstēt," uzskata Jānis. Viņš ar ģimeni uz svešu valsti devās, kad jaunākais dēls bija tikai pusgadu vecs.
 

Ja esi spēlējis prezidentam

Ar Liepāju Jānis Eizengrauds ir saistīts kopš 2003. gada, pats nāk no Auces, četrus gadus nodzīvojis Jelgavā, kur mācījies mūzikas vidusskolā, bet vēju pilsētā dienējis. Viņam piedāvāts darbs Latvijas Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēku orķestrī, tāpēc palicis Liepājā. Jānis strādājis arī Liepājas Simfoniskajā orķestrī. Štatu samazināšana, niecīgs atalgojums, perspektīvu zudums savā biznesā, 2008. gads un tā sekas, kad šķiet – daudz kas valstī ir apstājies. "Ar manu pašreizējo domāšanu, iespējams, nopelnīt varēja, bet tobrīd tā nešķita," atzīst Jānis un piebilst:

"Vienkārši vajadzēja iet un rakt, darīt! Tad arī rodas iespējas, nevis gaidot, kad kāds kaut ko dos."

Tomēr Jānis savu aizbraukšanu no Latvijas neuzskata par sliktu pieredzi: "Tikai priecājos par to, ka biju aizbraucis. Tā var gūt citus iespaidus, citu domāšanu, valodu apgūt. Es nezināju vācu valodu. Vēl jo vairāk - man tā nepatika. Skolā mācījos angļu valodu un Vācijā sākumā nesapratu neko. Mans draugs jau bija devies uz Vāciju un palīdzēja iekārtoties. Darbs bija nesaistīts ar mūziku – taisījām kastes mūzikas instrumentiem." Bilstu – labi, ka kastes mūzikas instrumentiem, ne sardīnēm un ne šampinjoniem... "Tik un tā. Ja pirms tam esi spēlējis Valsts prezidenta pilī, bet tagad strādā, stāvot astoņas stundas pret sienu un kniedē kastes..." tā laika izjūtas bez nožēlas atceras Jānis. Tā arī dzimusi doma par koka konstruktoriem – kaut kas ir jāmaina! Tiesa, tobrīd par atgriešanos Latvijā Jānis vēl nedomāja.
 

Pietiek ar mugursomu

Pirms emigrācijas uz Vāciju Jānis pietiekami daudz ceļojis pa pasauli un Vācijā bijis desmitiem reižu. "Es visur jūtos labi. Varu aizbraukt uz Vāciju padzīvot, uz kādu citu vietu – man tas nesagādā problēmas. Pietiek, ka mugursomā kaut kas ir. Neesmu no tiem cilvēkiem, kam vajadzīga sava vieta. Tāds es esmu," pasmaida Jānis.

Viņš nenoliedz – spēja nepieķerties vienai ģeogrāfiskai vietai zināmā mērā atvieglo dzīvi.

Bet kā tas ir – ar zīdaini ierasties svešā valstī, turklāt tādu, kuras valodu nezini? "Tas ir tāpat kā iekāpt mašīnā un pārcelties uz Grobiņu. Neko citādāku es te neredzu, tikai jābrauc tālāk. Protams, savas problēmas ir, un man tās bija saistītas ar valodu," atzīst Jānis. Vācijā viņš strādājis dažādus darbus, arī nakts darbos, braukājot pa visu Vāciju. Pēc tam jau ieguvis darbu lielā mūzikas instrumentu uzņēmumā, katru vakaru braucis uz skolu kursos mācīties vācu valodu. Skolu pabeidzis ar maksimāli augstāko līmeni. "Grūtāk valodu iemācīties, ja ārzemēs dzīvo latviešu komūnā un runā tikai latviski. Tas neļauj izkāpt no komforta zonas. Bet galvenais ir gribēt mācīties un to uzsākt," uzskata Jānis.

Taujāts, kādas atklāsmes guvis, dzīvojot ārzemēs, Jānis mirkli apdomā, tad atbild: "To, ka mums šeit, Latvijā, ir diezgan lielu iespēju zeme. Daudz ko te ir vieglāk uzsākt. Pastāv uzskats, ka Vācijā nodokļi zemāki, bet tajā pašā laikā jārēķina, kādi tūkstoši aiziet par dzīvokli. Tiklīdz izkusties ārā no mājas, visur jāmaksā. Jā, varbūt dzīvo labāk, bet... Daudz kas atkarīgs arī no tā, kāda kuram ir naudas vērtība un kā kurš savu dzīvi plāno."

Jānis atstāsta Vācijā novēroto cilvēku izšķērdību, pērkot lietas, kas pēc tam tiek izmestas, izvēloties dārgāko mobilo operatoru, jo "kaimiņš tādu ir izvēlējies", un arī vietējo iedzīvotāju attieksmi pret iebraucējiem: "Es tur nodzīvoju trīs gadus, mans draugs piecus. Tik un tā tu jūties kā tāds auslanders (no vācu valodas auslander – ārzemnieks, iebraucējs), kuru kaimiņš uzskatīs par vajadzīgu pamācīt. Izklausās skumji, jo neviens nedraudzējas, bet tā tas ir. Reiz dārzā grilējām gaļu, kaimiņš nāca pamācīt, ka tieši šo degšķidrumu izmantot nevajag, jo tas smird... Atbildēju – jā, jā. Var jau sākt diskutēt, bet valodas dēļ šo sarunu es varbūt zaudētu. Un pamācīt viņiem ļoti patīk." Un slavenais mīts par vāciešu punktualitāti pēc Jāņa novērotā esot vien teicams mārketings. Jānim pašam ir ļoti svarīga punktualitāte, it īpaši biznesā.
 

Pie Bērziņa uz jahtas

2013. gadā Eizengraudu ģimene atgriezās Latvijā. Vecākais dēls to vēlējies. Puika mācījies tā saucamajā iebraucēju skolā, apguvis valodu, it kā viss bijis labi, līdz bija jāsāk mācīties vācu skolā. "Vācu bērniem savs pulciņš, viņi dzīvo savu dzīvi, un puikam bija diskomforts. Es varēju arī Vācijā palikt, man tur bija labi, bet esmu priecīgs, ka atgriezos atpakaļ. Puika tam bija galvenais iniciators," stāsta uzņēmējs un piebilst: "Tas bija laiks, kad no Latvijas iedzīvotāju vilnis devās prom. Mēs ceļojām pretējā virzienā, uz Latviju."

Informācijas par iespējām reemigrantiem tolaik nebija nekādas. Jānis uzzinājis, ka ir iespējas atgriezties Liepājas Simfoniskajā orķestrī – arī tas bijis iemesls par labu Latvijai. Dzīvesvietas gan nebija, jo savi īpašumi bija pārdoti. "Nevajag gribēt, lai tad, kad atgriezīsies, kāds tavus bērnus saliks mācību iestādēs, atradīs tev dzīvesvietu un darbu – tikai brauc atpakaļ! Mana filozofija ir tāda - ja kaut kam atver durvis, arī iespējas atradīsies," uzskata Jānis.

Viņš vēlreiz uzsver, ka šo lēmumu nenožēlo ne brīdi: "Kad atgriezāmies, draugi, kolēģi bija izbrīnīti: "Kāpēc tu atgriezies?! Tev taču tur ir iespējas, ir nauda, par ko dzīvot!" Bet dzīvojot tikai naudas dēļ, pazūd dzīves jēga. Jo tu ej uz darbu, kas nepatīk. Vācijā divus gadus man ļoti nepatika svētdienas – jo nākamajā dienā bija jāiet uz darbu. Tagad man visas dienas ir feinas. Es strādāju; ja šodien negribu, zinu, ka rīt pastrādāšu ilgāk. Man ļoti patīk iespējas pašam savu darbu plānot."

Uzņēmējs uzskata – par problēmām ir jārunā. Bijis grūti te, Liepājā, atrast dzīvesvietu, bet, sākot par šo problēmu runāt ar vienu, otru, trešo, jautājums atrisinājies.

Jānis sadarbojas ar Kurzemes Biznesa inkubatoru. Noieta tirgu BauBau rotaļlietām viņš meklē gan tepat Latvijā, gan aiz tās robežām. Latvijā šos koka konstruktorus testēja skolās, bērnudārzos, bet nu testa periods ir aiz muguras.

Arī vecākais puika ir priecīgs par atgriešanos. Tiesa, Jānis neslēpj, ka dēlam sākumā bija problēmas ar latviešu valodu, it īpaši ar gramatiku, kur visus lietvārdus gribējies rakstīt pēc vācu parauga, ar lielo burtu. "Kas ir skola – tas ir rāmītis. Cik viņam gramatika būs vajadzīga, ja dzīvē neies strādāt ar papīriem? Nav visiem jāmācās uz astoņi, deviņi un desmit. Man patīk tas teiciens: "Tiksimies pie nesekmīgā Bērziņa uz jahtas salidojumā." Jā, svešvaloda ir ļoti vajadzīga, un vācu valodu dēls ir apguvis pamatos. Protams, jāmācās ir, nav labi būt divnieku karalim. Bet ja tev lemts lidot, tu nebūsi peldētājs. Kas kuram dzīvē ir paredzēts, to jau mēs nezinām," pasmaida Jānis.


 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta Latvija ir diezgan lielu iespēju zeme saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.

Top komentāri

rekur
r
Spējas kļūt par Uzņēmēju jeb biznesmeni piemīt tikai 7% cilvēku. Tāpat, kā spējas kļūt par sportistiem. Es dzīvoju mājā ar 124 dzīvokļiem. Uz visu māju ir 1 cilvēks, kurš no rītiem skrien. Mana ģimene ir Vienīgā, kura ziemā slēpo. Teorētisko iespēju ir miljons. Bet vēl ir Gribēšana un Varēšana. 93% cilvēki ir Darba Ņēmēji un nekādu biznesu noorganizēt nevar. Tā ir Realitāte.
Līdumnieks
L
Paldies raksta autoram - ļoti labs un loģisks stāsts. Kaut mums visi latvieši būtu apveltīti ar šādu pieeju dzīvei, kāda ir Jānim! Veiksmi un izdošanos!
.
.
Esmu apceļojis puspasaules, bet iedzīvotājiem tik naidīgu režīmu kā Latvijā vēl neesmu redzējis. Tiesa, Ziemeļkorejā bijis neesmu. Nemitīgs nodokļu un administratīvais terors, nepārtraukta skrūvju pievilkšana sodi, ierobežojumi... Pat policijas "oblavas", kādas tās ir Latvijā, nekur nav manītas.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas